Daudzi, īpaši tie, kuriem mājās ir gāzes vai ar gāzi saistīta apkure, šobrīd ir neziņā – kā būs, ko darīt? Vai pāriet uz malkas apkuri, saules paneļiem, siltumsūkni vai kādu citu alternatīvu? Patlaban situācija siltumenerģētikas frontē ir neskaidra un vidējā termiņā kaut cik ticami neprognozējama, bet, saprotot, kas notiek pasaulē, var labāk izvēlēties arī savu individuālo ilgtermiņa stratēģiju.
Pirmdien Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs beidzot pateica skaidri: “Gāzes plūsma pa gāzes vadu “Nord Stream” atsāksies tad, kad tiks atceltas pret Krieviju ieviestās sankcijas,” līdz ar to izbeidzot visas aplinkus runāšanas par “tehniskām problēmām”, “eļļas noplūdi” vienā no sūkņu turbīnām un tamlīdzīgas viltus atrunas.
Krievijas - Eiropas jau pērn uzsāktajā gāzes karā Kremlis nolēmis dot kārtējo apsteidzošo triecienu. Pirms Eiropa sadūšojas un pati pieņem kolektīvu embargo Krievijas gāzei (par atsevišķu ES valstu lēmumiem atteikties no Krievijas gāzes ir cits stāsts), Maskava šajā jautājumā nāk Briselei palīgā.
Jau agrāk Kremlis visādi kaitināja Eiropas gāzes patērētājus, liekot tiem pirkt gāzi par rubļiem, izmantot dažādas pelēkās apmaksas formas un tamlīdzīgi. Jāatzīst, ka Krievijas gāzes šantāža ir vainagojusies ar tai nosacīti sekmīgu rezultātu - gāzes cenas ir uzlidojušas kosmosā, un Eiropas gāzes tirgos vērojamas panikas pazīmes. Ziema nāk, apkures sezona tuvojas, cilvēki satraukti, valdības šūpojas, un dažādi eksperti sacenšas šausminošākās apkures cenu prognozēs.
Spriežot pēc Peskova paziņojuma un Krievijas propagandas kanālu tonalitātes, Kremlis par šiem rezultātiem ir sajūsmā un nekādu “nosacītību” to sekmīgumā neredz. Maskavai pat izdevies sarīkot iespaidīgas demonstrācijas Prāgā, Parīzē un citur. Nav šaubu, ka tiek jau organizētas nākamās masu akcijas ar sociālās destabilizācijas elementiem. Kremlī valda pārliecība, ka uzvara ir tuvu. Televizors 24/7 režīmā atkārto, ka, tiklīdz Eiropas izlutinātais sīkpilsonis sāks pa īstam salt, tā visi tie šolci un makroni atrāpos pie Kremļa hana uz ceļiem un nolūgsies. Šīm reibinošajām sirēnu dziesmām pakļāvies arī pats Putins.
Taču tā vien šķiet, ka līdzīgi kā pirms iebrukuma Ukrainā, arī šoreiz Putins tiek smagi maldināts. Viņam uz galda ir noliktas mapītes nevis ar reālo situācijas izklāstu, bet gan ar to, kādu diktators gribētu redzēt. Visas pazīmes liecina, ka arī šoreiz Kremli gaida pamatīga pārrēķināšanās. Kāpēc?
Sāksim ar to, ka ES ekonomiskās iespējas ir nesalīdzināmi lielākas par Krievijas iespējām. Ar vēlmi karot un kara kurtuvē mest cilvēku dzīvības Krievija var pat ļoti sekmīgi konkurēt ar Rietumiem, bet tīri ekonomiskos jautājumos tā zaudē vienos vārtos. Visā Eiropā ir sācies sen neredzēts sašķidrinātās gāzes termināļu celtniecības bums (Vācijā vien līdz gada beigām tiks nodoti ekspluatācijā divi, nākamgad vēl divi termināļi no kopumā sešiem plānotajiem), visur tiek projektēti un būvēti jauni gāzes vadu starpsavienojumi, notiek visas enerģētiskās sistēmas pārorientācija no Krievijas gāzes uz citiem avotiem.
Skaidrs, ka šī pārorientācija nevar notikt vienā dienā un pat ne vienā gadā. Vēl nesen tika lēsts, ka ES atkarība no Krievijas gāzes saglabāsies vismaz līdz 2025. gadam (pēc optimistiskākajiem aprēķiniem). Taču apstākļi, tas ir, pašas Krievijas radītie apgrūtinājumi, spiež rīkoties straujāk un enerģiskāk.
Ja reiz Krievija pati aizgriež gāzes “ventili”, tad viss jādara vēl ātrāk, un nav laika tradicionālajai “izvērtēšanai” un “saskaņošanai”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visai šai pārorientācija apakšā ir stingrs ekonomiskais pamats. Gāze būs vajadzīga vēl gadu desmitus, bet Krievijas piegādes ir toksiskas, nedrošas un tādas paliks vēl ilgi, jo Krievijas gāzes industrija ekonomisko (tehnoloģisko) sankciju un pašas Krievijas ieviesto ierobežojumu dēļ grūst straujā tempā. Pasaules prakse liecina - sagraut var ātri, atjaunot lēni.
Kāda šobrīd izskatās gāzes situācija Eiropā? Uzreiz jāsaka, ka pašlaik nav noteiktas nekādas oficiālas ES sankcijas pret Krievijas gāzes importu. Tas, ka atsevišķas valstis ir paziņojušas, ka atsakās no Krievijas gāzes, ir šo valstu pašu iniciatīva, bet lielākos šķēršļus normālai tirdzniecībai ar gāzi liek pati Krievija. Krievijas rezultāti šaušanā sev kājā ir iespaidīgi. Vēl šī gada sākumā ES apmēram 40% patērētās gāzes nāca no Krievijas, bet šobrīd šis īpatsvars ir sarucis līdz 9%.
No sešiem gāzes vadiem, kas no Krievijas iet uz Eiropu, trīs ir slēgti. Viens uz Somiju, otrs - “Nord Stream”, spriežot pēc Peskova izteikumiem, arī ne tik drīz atsāks darboties, trešais no Jamalas caur Baltkrieviju uz Poliju (atzars uz Latviju).
Gāzes vads “Sojuz” Urengoja-Pomari-Užgoroda, kas iet cauri Ukrainai un tālāk uz Slovākiju, Ungāriju un Čehiju, darbojas apgrūtinātā režīmā, un gāzes piegādes pa to skaitās nedrošas (no piegāžu viedokļa). Ir vēl divi gāzes vadi, kas iet pa Melno jūru uz Turciju, Grieķiju, Bulgāriju un tālāk caur Serbiju un Ungāriju, ar 16 miljardu kubikmetru jaudu katrs. Atgādinu, ka pērn Krievija Eiropai piegādāja 155 miljardus kubikmetru gāzes. Faktiski ir tikai divas ES valstis, kurām pagaidām nav alternatīvas Krievijas gāzei - tās ir Ungārija un Čehija, bet arī tur tiek strādāts pie attiecīgu starpsavienojumu izbūves.
Ja runājam par gāzes cenām Eiropas tirgū, tad tur Krievija ļoti sekmīgi sadarbojas (tieši vai netieši) ar gāzes finanšu spekulantiem, kuri biržā nodarbojas ar dažādu derivatīvu (fjūčeru un opcionu) pirkšanu un pārdošanu. Šobrīd gāzes (arī elektroenerģijas) cenu galvenokārt nosaka tieši šīs biržas spekulācijas ar “papīriem”. Kas par to liecina?
ASV eksportējamās gāzes cena tiek kotēta miljonos tā dēvētajās britu siltuma vienībās (British thermal unit). Augusta vidējā gāzes cena par miljonu šo vienību bija 6,6 ASV dolāri, kamēr Eiropā augustā vidēji 68 dolāri. Tiek lēsts, ka gāzes sašķidrināšana šo gāzi sadārdzina par trim dolāriem, kuģu frakts pāri okeānam vēl par diviem dolāriem, un pusdolārs par pārvēršanu atpakaļ gāzveida formā. Jebkurā gadījumā no sešiem līdz 68 dolāriem nekādi nesanāk aizvilkt. Protams, nevar izslēgt arī kādus papildu faktorus, bet skaidrs ir viens - [imaginārās] gāzes cena biržā neatbilst tās faktiskajai [reālas preces] cenai. Ne velti Čehijas rūpniecības un tirdzniecības ministrija pagājušonedēļ izteica priekšlikumu uz laiku aizliegt šīs spekulācijas.
Jebkurā gadījumā jāatceras viens. Nekādi tirgus ekstrēmi nav mūžīgi. Tie pat nav ilglaicīgi. Agri vai vēlu gāzes un elektrības spekulācijas tiks noregulētas, kopējā enerģētikas bilance nostabilizēsies, piegāžu tīkls pārformatēts un cenas iegūs saprātīgas, laikmetam atbilstošas aprises. Varbūt ne rīt un pat ne nākamgad, bet tuvākajos gados noteikti.
Tā tas bija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad naftas cenas īsā laikā desmitkāršojās. Pasaule pielāgojās situācijai, un nekāda globālā ekonomiskā katastrofa nenotika. Tā, visticamāk, būs arī tagad, un vienīgā, kas beigu beigās paliks zaudētājos, būs Krievija.
