Ziņa par Mihaila Gorbačova nāvi 91 gada vecumā nebija negaidīta. Tāpēc gan ne mazāk skumja. Aizgājis viens no 20. gadsimta dižākajiem cilvēkiem, kurš pārvērta pasauli vairāk nekā jebkurš cits pagājušā gadsimta otrajā pusē.
Tāpēc vēl jo nepatīkamāk bija lasīt dažādus viņa piemiņu aizvainojošus ierakstus sociālajos tīklos. Pārsvarā gan tos rakstīja cilvēki, kuri laikus pirms Gorbačova, tas ir, līdz 1985. gada martam, paši nebija piedzīvojuši. Tad nu viņi no šodienas skatupunkta centās atrast traipus aizgājēja tēlā. Tie nenoliedzami bija. Ne tikai kosmētisks uz pieres. Neslēpsim - to bija daudz. Bet jāatceras viens milzīgs bet. Padomju Savienībā jeb, kā to vēl pirms Gorbačova nākšanas pie varas nosauca Reigans - ļaunuma impērijā bija izveidota sistēma, kuru tie, kas to nav izdzīvojuši uz savas ādas, pat iedomāties nespēj. Šādā sistēmā palikt baltam un neaptraipītam ir tikpat lielas iespējas kā izbraukt motokrosu baltā uzvalkā.
Kāds pazīstams žurnālists raksta: “Nu es nezinu, varbūt uz Pu fona Gorbijs tagad šķiet baltais tētiņš, bet es atceros to, kā 13. janvāra rītā skatījos kadrus no Viļņas un to, kas notika pēc tam Rīgā. Šoreiz raudāt negribas.” Neviens jau neliek raudāt, taču izskatās, ka cilvēkam, kuram tajā laikā nebija pat desmit gadu, pat prātā neienāk, ka frāze “13. janvāra rītā skatījos kadrus no Viļņas...” ir tiešs pagodinājums Gorbačova darbiem.
Pirms Gorbačova vienīgie kadri, kādus pa TV no rīta varēja skatīties, bija par padomju valsts dižajiem sasniegumiem PSKP CK un personiski mūsu dārgā Leonīda Iļjiča/Konstantīna Ustinoviča vadībā. Neko citu. Nu jā, vēl, protams, par strādnieku šķiras šausmīgo dzīvi kapitālisma ellē. Nekādi varas nesankcionēti notikumi ne Viļņā, ne Rīgā nevarētu pat sākties. Kur nu vēl par tiem kaut ko rādīt. Pat lielākajam Latvijas patriotam neienāktu prātā nolikt kaut pieneni pie Brīvības pieminekļa. Vienalga kurā datumā. Tumšā novembra vakarā, mirušo piemiņas dienā, nolikt svecīti pie Čakstes kapa un “Pūt, vējiņi!” kopīga nodziedāšana dziesmu svētku noslēgumā bija lielākā kaut cik pieļautā brīvdomības izpausme.
Tas nebrīvības slogs, kāds bija pirms Gorbačova, šodienas cilvēkiem ir ārpus saprašanas. Es šo laiku atceros pat ļoti labi. Patiešām kā ļaunu murgu. Protams, nevajag zīmēt Gorbačovu kā kādu disidentu antikomunistu. Tāpat nevajadzētu iedomāties, ka viņš būtu gribējis brīvlaist padomju savienotās republikas un izjaukt PSRS.
Tagad viens otrs gudrinieks burtiski bļauj, ka Gorbačovs taču centās glābt PSRS, nevis to sagraut. Pat neiedomājoties, ka līdz 1985. gadam nevienam pat prātā neienāca (ne pie mums, ne Rietumos), ka PSRS būtu jāglābj. PSRS bija tāds monolīts dzelzsbetona klucis, par kura brukšanu neliecināja itin nekas. Ja kāds saka, ka PSRS būtu sabrukusi tā kā tā, jo neizturēja konkurenci ar Rietumiem, tad paskatieties uz Korejas Tautas Demokrātisko republiku. Tā pat netaisās brukt. Arī Ķīna, ieviešot zināmu ekonomisko brīvību, saglabāja politisko autoritārismu un tāpat nekur netaisās brukt. Tā ka PSRS sabrukums nebija vēsturisko procesu determinēts.
PSRS sabruka, jo Gorbačovs uzsāka plaša mēroga liberalizācijas procesus - “perestroiku” un “glasnostj”, kas strauji izļodzīja visu sistēmu. Skaidrs, ka viņš pārrēķinājās un bija cerējis uz pavisam citu rezultātu, bet šo pārrēķināšanos noteica Gorbačova raksturs. Viņš, atšķirībā no pašreizējā Kremļa saimnieka, nebija asiņains kanibāls. Viņš bija īsts humānists. Nevis vārdos un lozungos, kā daudzi mūsdienu “humānisti”, bet savā dziļākajā būtībā. Viņš no tiesas ticēja, ka, iedodot cilvēkiem vairāk brīvības, dzīve ies uz augšu un visi laimē dies. Zināmā mērā tā arī notika.
Kā izteicās kāds tā laika aktīvists - pie Gorbačova katra nākamā diena bija labāka nekā iepriekšējā. Katrs latvietis, kurš apzinīgā vecumā piedzīvojis 1988. gadu, atceras, ka ar katru dienu pavērās arvien jauni iespēju apvāršņi. Tad sāka runāt par latviešu valodu, tad par metro, par migrāciju, par Liepājas AES, tad jau atcerējās par Baumaņu Kārli un viņa slaveno dziesmu, tad par karogu un tā dienu no dienas. Mītiņi, demonstrācijas. Vēl gadu iepriekš nekas tāds nebija iedomājams. Pirms Gorbačova nekas pat uz to pusi nebija iespējams.
Gorbačovam pārmet Viļņu, Rīgu un ne tikai šos asiņainos notikumus. Bet ko jūs iedomājaties, Gorbačovam nebija jāpārvar milzīga vecās nomenklatūras pretestība? Visādi alkšņi un ļigačovi, krjučkovi un jazovi bezbēdīgi noraudzījās, kā apkārt visa sistēma jūk ārā pa vīlēm, un neko neuzsāk? Redzot, kas notiek tagad Ukrainā, ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu barikādes izārdītu pāris stundu laikā, ja tikai būtu bijis Gorbačova rīkojums. Es atceros, ka jaunības dullumā pat gaidīju uzbrukumu televīzijas centram Zaķusalā, lai to varētu atsist. Citādi mazliet garlaicīgi tā pa nakti sēdēt. Ar ko atsist? Ar armatūras stieni? Visa tā aizsardzība mirklī pajuktu, ja atbrauktu kaut viens karavīru vads un sāktu nežēlīgi šaut. Bet neatbrauca. Jo Gorbačovs tādu rīkojumu nedeva. Bet varēja dot, kā deva Ķīnas līderi Tjanaņmeņas laukumā un kādu, ne mirkli nešauboties, dotu Putins.
Es nemaz nepieminēšu Gorbačova devumu starptautisko attiecību jomā. Austrumeiropas atbrīvošana, dzelzs priekškara krišana, atbruņošanās un mūžīgās saticības ilūzija. Tas, ka cilvēce, kā izrādījās, tā arī nav iemācījusies dzīvot bez konfliktiem, nav Gorbačova vaina. Par to, ka viss aizgāja ne gluži tā, kā kādam būtu gribējies, nav jāpārmet viņam.
Jo Gorbačovs deva iespēju. Katram individuāli un arī tautām kolektīvi. Visai pasaulei. Katrs šo iespēju izmantoja, kā nu prata. Cits veiksmīgāk, cits mazāk. Bet par šo doto iespēju, kuru latviešu tauta izmantoja visā pilnībā un atguva savu valsti, viņam mūžīga pateicība.
