Ukrainas mediju zvaigznes Oleksija Arestoviča intervija Aizsardzības ministrijas parlamentārajai sekretārei Baibai Bļodniecei, kurā cita starpā izskanēja frāze “Karš noteikti būs. Gatavojieties”, Latvijas sabiedrībā izraisīja pretrunīgu reakciju.
Ņemot vērā propagandas milzīgo lomu mūsdienu hibrīdkaros, jautājums tika fokusēts uz to - kā interesēs ir šāda baidīšana, pat panikas celšana? Vai tikai no Arestoviča izteikumiem labumu negūst Krievija un tās atbalstītāji Latvija? Manuprāt, šāds jautājuma uzstādījums ir fundamentāli nepareizs pašos pamatos. Karš Eiropā jau notiek, un izlikties, ka tā karstā fāze noris kaut kur tālu no mums un mūs neskar, ir, mazākais, netālredzīgi. Tāpēc uz lietām jāskatās plaši atvērtām acīm. Strausa politika šeit ir absolūti nevietā.
Arestoviča izteikumu sakarā priekšplānā izvirzās divas lietas - sociāli psiholoģiskā un militāri materiālā. Proti, 1) cik esam gatavi runāt par karu un to pieļaut, un 2) cik esam militāri spēcīgi un gatavi adekvāti reaģēt uz jebkādu agresijas aktu. Arestoviča galvenais vēstījums skan: “Nemāniet sevi un atzīstiet, ka karš agri vai vēlu gaidāms arī pie jums. Tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot gan augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, kuru uzdevums ir atturēt pretinieku jau no pašas vēlmes iebrukt, gan nezaudēt modrību, grimstot ilūzijās, ka brīvība ir pašsaprotama.”
Arestovičs tieši nepasaka, bet no šī viņa vēstījuma izriet - pretējā gadījumā, proti, ja nepieļaujat kara esamību kā tādu, viegli var nonākt situācijā, kādā ir nonākusi Vācija, kad tās bruņotie spēki ir faktiski sagrauti, kļuvuši butaforiski, kaujas nespējīgi, bet iedzīvotāju paniskas bailes no kara nāciju politiski paralizē. Ilgstoši kultivēta doma, ka “karš jau nekādā gadījumā nebūs”, bruņotos spēkus pamazām degradē un pārvērš par tādu kā atribūtu (greznumlietu), kam katrai valstij jābūt pēc definīcijas, bet kura galvenā jēga ir labi izskatīties goda sardzē, kad jāuzņem ārvalstu viesi, nevis aizstāvēt valsti pret reālu agresoru.
Daudzi pārmet Rietumiem, ka tie sniedz nepietiekamu militāru palīdzību Ukrainai, taču vienlaikus negrib saskatīt šīs palīdzības nesniegšanas galveno cēloni. Tas ir tieši šis - nespēja un, galvenais, stūrgalvīga nevēlēšanās pieņemt kara iespējamību. Arestoviča vārdiem runājot: “grimšana ilūzijās, ka brīvība ir pašsaprotama”. Tāpēc galvenais ir lieki nekaitināt Putinu. Lai tikai viņš pārāk nesadusmojas.
Tieši uz nesatricināmu pārliecību, ka Rietumi, par spīti to ekonomiskajam, tehnoloģiskajam un militārajam pārākumam, neuzdrošināsies iejaukties, balstās visa Putina stratēģija. Putins domāja, ka arī Ukraina neuzdrošināsies pretoties, bet astoņos gados kopš 2014. gada ukraiņu sabiedrība bija pie kara iespējamības pieradusi un tā sakumu neuztvēra kā kaut ko pilnīgi neiedomājamu. Tieši tāpēc Ukrainas bruņotie spēki ar savu varonību izgāza Putina zibenskara plānu, kura sekmīgai realizācijai ticēja ne tikai Krievijas, bet arī rietumvalstu ģenerālštābos.
Tiktāl par kara psiholoģiskajiem aspektiem, taču ne mazāk svarīgi ir militāri tehniskie aspekti. Latvijas līdzšinējā aizsardzības doktrīna balstījās uz ideju, ka “mums jau neuzbruks, jo esam NATO. Putins jau nav tik liels muļķis, ka būtu gatavs karot ar NATO”. Šī doktrīna noteica mūsu galveno stratēģisko uzdevumu - būt priekšzīmīgai NATO dalībvalstij. Tērēt aizsardzībai vairāk par 2% no IKP un gādāt, lai NATO partneriem, kuru karavīri Latvijā atrodas starptautiskajā NATO bataljonā, nebūtu nekādu pretenziju. Reālā aizsardzības nodrošināšana aizbīdījās otrajā plānā, jo tika pieņemts, ka ar šiem rotējošajiem bataljoniem pietiek, lai nevienam pat prātā neienāktu uzbrukt.
Ko ar šo reālo aizsardzības nodrošināšanu domāju? Piemēram, kādas ir Latvijas pretgaisa aizsardzības sistēmas iespējas notriekt Krievijas raķetes, ja no Kaļiņingradas apgabala vai Baltijas jūrā dislocētiem Krievijas karakuģiem tās tiktu raidītas, teiksim, pret Liepājas ostu? Lielvārdē dislocētā, šovasar no Spānijas piegādātā zenītraķešu NASAMS baterija šim nolūkam neder, jo šo raķešu darbības rādiuss ir tikai 30-50 kilometru. Nopietnas pretraķešu aizsardzības sistēmas, kā ASV ražotās “Patriot”, Latvijai nav, bet būtu steigšus par to jādomā. Tieši uz to mūs mudina Arestovičs ar savu brīdinājumu.
Var rasties jautājums - kāpēc gan Krievijai varētu rasties vēlme raidīt uz Latviju kaut kādas raķetes? Kāpēc vispār šāds jautājums jāvirza? Atbildi uz šiem jautājumiem sniedz Krievijas armijas rīcība Ukrainā. Tai bieži vien nav nekādas racionālas jēgas. Raķetes tiek raidītas tikai tāpēc, ka kādam armijas ģenerālštābā radusies tāda vēlme, vai tāpēc, ka viņš domā, ka tā grib Putins, un šādi viņš iepriecinās savu virspavēlnieku.
Tāpēc racionāli analizēt Krievijas iespējamo rīcību pēc 24. februāra vairs nav nekāda pamata. Šeit obligāti jāpiebilst, ka šo Krievijas potenciālo rīcību nekādi neietekmē mūsu pašu rīcība, izņemot - atkal lietosim Arestoviča formulējumu - augsti profesionālu bruņoto spēku sagatavošana, kuru uzdevums būtu atturēt pretinieku jau no pašas vēlmes uzbrukt.
Līdz ar to atbilde uz gaisā virmojošo jautājumu - vai tiešām jāgatavojas karam - ir atkarīga no mūsu bruņoto spēku, kā arī sabiedrības gatavības karot. Jo tā ir augstāka, jo mazāka būs agresora vēlme uzbrukt. Šeit rodas nākamais papildjautājums - vai Krievijai vispār ir vēlme kādam uzbrukt bez Ukrainas? Vai tad Putins no NATO 5. panta nemaz nebaidās?
Atbildi uz šo jautājumu sniedz Krievijas propaganda. Tā ilgus gadus pret Ukrainu vērsa tik agresīvu un nekaunīgu propagandas kampaņu, ka bija skaidrs - iebrukums būs. Jautājums vienīgi - kad un cik plašs tas būs. Tagad Kremļa televizors diendienā, nepārtrauktā režīmā skandē par nepieciešamību bombardēt dažādas NATO valstis, tajā skaitā Latviju.
Nav nekādas vajadzības uzturēt šo augsto propagandas temperatūru, ja netiek pieļauta un gatavota šāda rīcība. Ja nav tāda plāna, tad šī nemitīgā propaganda pat ir kontrproduktīva, jo vienā brīdī televizora apstulbotā tauta var prasīt - bet kur tad solītā Rīgas, Varšavas vai Londonas bombardēšana? Vai mūsu Putins vispār ir īsts? Vai nav nomainīts?
Protams, Arestovičs pirmām kārtām ir filozofs, nevis militārais eksperts. Tāpēc ne velti viņu sākumā nodēvēju par mediju zvaigzni, nevis prezidenta biroja ārštata padomnieku. Viņa izteikumiem vispirms jāpieiet filozofiski. Un arī mūsu attieksmei pret kara un miera jautājumiem jābūt filozofiskai. Pārmērīgas bailes no kara tā iespējamību nemazina.
Konkrētā situācijā, ko radījis ar karu apmātais Putins, bailes no kara tā iespējamību tikai palielina. Tāpēc nav runa par kaut kādu panikas celšanu. Runa ir par apstākļu radīšanu augsti profesionālu bruņoto spēku sagatavošanai. Tas ir mūsu pienākums, jo brīvība nav pašsaprotama. Īpaši tad, ja kaimiņos ir tāds personāžs kā Putins. To arī mums centās pateikt Arestovičs.
