Vispirms jāapsveic ikviens Latvijas patriots ar šo jauko ziņu – okupācijas piemineklis beidzot ir aizvākts. Kā rakstīja Latvijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule – svešķermenis no Latvijas dzīvās miesas ir izņemts.
Taču šī neapšaubāmā Latvijas patriotu uzvara neļauj mums ieslīgt pašapmierinātā snaudā. Karš, bez šaubām, ir šausmīga lieta, bet tam ir arī savas pozitīvās puses. Viena no tām ir tā, ka karš skaidri atklāj, kas ir kas. Diemžēl vēl pilna Latvijas politiskā šķira (tā dēvētais isteblišments) ar dažādiem Kremļa “noderīgajiem idiotiem”. Proti, cilvēkiem, kuri ar labskanīgām, gudru iespaidu radošām frāzēm cenšas melnu nosaukt par baltu un otrādi.
Nosaukšu tikai dažus redzamākos kangarus, kuri ir regulāri viesi Latvijas “sabiedriskajos” medijos, kuros viņi maldinoši tiek dēvēti par ekspertiem. Tie ir: kvēls okupekļa nojaukšanas pretinieks Mārtiņš Kaprāns; okupantu līdzjutējs Mārtiņš Hiršs; dzīvības kultūras nīdēji Gustavs Strenga un Ivars Neiders. Visas šīs personas ir ar akadēmiskiem grādiem un veido vienotu ideoloģisko korporāciju, kurā viens otram draudzīgi sit uz pleca (tīkšķo sociālajos tīklos) un uzdodas par Latvijas intelektuālo eliti.
Visi viņi ir labi izglītoti un savā ziņā gudri. Bet vai tad visā pasaulē labi pazīstamie Staļina noderīgie idioti - Bernards Šovs, Lions Feihtvangers, Andrē Žids un citi - bija kādi gara nabagi? Gluži otrādi - intelektuāļi spīdekļi. Tieši tāpēc arī viņu pakalpojumus tik augsti vērtēja Staļins un nežēloja līdzekļus, lai viņiem “aizmālētu acis”. Arī Putina Krievijā Vladimirs Solovjovs, Dmitrijs Kiseļovs, Konstantīns Ernsts saņem milzīgu atalgojumu par savu intelektuālo ieguldījumu krievu tautas, vienkāršā valodā runājot, bojāšanā. Mūsu kaprāni un strengas no šiem neliešiem latviešu tautas bojāšanā daudz neatpaliek.
Vienlaikus jāatzīmē, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā daudziem šeit Latvijā, bibliski izsakoties, zvīņas nokritušas no acīm. Piemēram, labi pazīstamais krievmīlis, viņš arī ilggadējs nāves kultūras atbalstītājs, pazīstamā krievu šovinista, visa nekrieviskā apņirdzēja Artemija Ļebedeva mātes, izteiktas impēristes, rakstnieces Tatjanas Tolstojas tulkotājs Arvis Kolmanis pēkšņi apskaidrojies un sācis rakstīt sociālajās vietnēs dīvainus tekstus. Tādus, kurus, ja tos būtu uzrakstījis kāds cits, vēl pavisam nesen būtu nodēvējis par nacistiskiem. Spriediet paši: “Līdz šim esmu bijis visai liberāls. Tomēr pašlaik esmu nonācis esamības stāvoklī, kad domāju: visi tie, kas nicina Latvijas valsti, saukā latviešus par fašistiem, mīda Latvijas un Ukrainas karogus utt., ir elementāri jāizraida no valsts. Tūlītēja deportācija.”
Lūk! Vakarējais patriotu par naciķiem apsaukātājs aicina ne vairāk, ne mazāk kā - tūlītēja deportācija. Pats Kolmanis jebkādu apskaidrību noliedz. Viņš vienmēr esot bijis vieds. Lai nu tā būtu. Galvenais, ka vēl viens gļēvulības ideoloģijas apsēstais ir apskaidrojies un nācis pie prāta. Kā tas noticis, vairs nav tik svarīgi. Diemžēl Latvijā akadēmiskajā un mediju vidē joprojām vadošos krēslos sēž daudzi šīs gļēvulības ideoloģijas un nāves kultūras apustuļi. Par pašu šo gļēvulības un nāves ideoloģiju citreiz, bet šobrīd tikai norādīsim, ka viena no spilgtākajām šīs ideoloģijas reālajām izpausmēm bija cīņa pret okupekļa nojaukšanu.
Šeit ļoti svarīgi ir nesajaukt divas fundamentāli atšķirīgas lietas. Krievu impēristu vēlmi Rīgā saglabāt savas virskundzības simbolus ar kaprānu/neideru proponēto gļēvulības ideoloģiju. Par krievu impēristu pozīciju viss skaidrs. Viņiem kā sunim paša apčurāts koks nepieciešams savs piederības marķieris. Ar kaprāniem/neideriem ir drusku sarežģītāk. Viņi proponē aktīvu pretestību jebkam, kas varētu izraisīt bijušo “kungu” neapmierinātību.
Pamata uzstādījums izriet no marksistiskā apspiestie/apspiedēji pretnostatījuma. Konkrētajā situācijā tas izskatās apmēram šādi: viņi “nabadziņi” (tagad “apspiestie”) jau tā ir cietuši, jo viņiem atņemtas agrākās privilēģijas justies par galvenajiem, tāpēc kādēļ viņus vēl vairāk sāpināt. Sapratīsim viņu sāpi un būsim augstsirdīgi - lai jau viņiem tiek šis mazais mierinājums - iespēja reizi gadā 9. maijā aiziet pie sava totēmstaba un ziedot savai elkdievībai sarkano neļķu pušķi.
Jāsaka, kā ir. Šī argumentācija ir ļoti spēcīga. Augstsirdība ir viens no eiropeiskās civilizācijas stūrakmeņiem, ar kuru tā fundamentāli atšķiras no citām kultūrām citos kontinentos. Var jau moderni gvelzt par eirocentriskās domāšanas aprobežotību, bet fakti ir nenoliedzami - tieši Eiropas kultūra ir bijusi civilizācijas dzinējspēks. Neviena cita. Diskusijas šajā jautājumā ir tikai un vienīgi demagoģija.
Tieši augstsirdība ir viena no galvenajām Eiropas kultūras komponentēm, un Austrijas imperatora Franča Otrā kopīgs ar Napoleonu Vīnes operas apmeklējums pēc Austerlicas kaujas 1805. gadā ir šīs kultūras skaidrākais demonstrējums. Kaujas zaudētājs netiek pazemots, un visi saglabā cieņpilnu stāju. Taču vienmēr jāatšķir tā smalkā robeža, kura augstsirdību nodala no gļēvulības. Tieši tāpēc, ka pēdējo ļoti bieži cenšas noslēpt, aizslēpjoties aiz pirmās.
Ja uz lietām paskatāmies bezkaislīgi, tad ir pilnīgi skaidrs - Sarkanā armija 1944. gadā Latviju neatbrīvoja. Tā to atkārtoti okupēja. Par to arī būtu bijis jādiskutē ar Kaprānu un citiem okupekļa aizstāvjiem. Viss pārējais ir tikai atvasinājumi. Kamuflāža un pelavas. Tāpēc nav runa par augstsirdību un intelektuālu līdzjūtību zaudētājiem. Runa ir par tīra ļaunuma aizstāvību un centieniem attaisnot gļēvulīgu neizlēmību šo ļaunuma simbolu aizvākt.
Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka šis okupācijas simbols bija jānojauc jau sen, bet Latvijas intelektuālā elite, tradicionāli saukta par inteliģenci, visus šos gadus bija gan gļēva, gan netālredzīga. Negribas teikt, bet jāsaka - kā vienmēr. Būsim taču godīgi: okupekļa aizstāvis Kaprāns caurmēra latviešu sirdij ir daudz tuvāks nekā Kalve, kurš pirmais nojauca monumentu Jēkabpilī. Ja mūsu vadoņi Kariņš un Levits nebūtu iestājušies par okupekļa nojaukšanu, tad latviešu tauta joprojām pašapmierināti dziedātu korī Kaprāna dziesmu.
Konkrētajā gadījumā Kaprāns vienkārši nepamanīja mainījušos situāciju un turpināja atskaņot to repertuāru, kuru bija atskaņojis gadiem. Lieta tikai tā, ka pēc 24. februāra situācija pasaulē ir cita, un Kaprāns neapdomīgi atklājās kā neapšaubāms kangars. Diemžēl vienā ziņā Kaprānam ir taisnība. Savulaik viņš teica - piemineklis jau esot tikai metāla un betona klucis. Problēma esot galvās. Pieminekli nojaucot, problēma nepazudīšot.
Patiešām, ir ļoti maza cerība, ka visi šie kaprāni un citi noderīgie idioti pazudīs no Latvijas autoritatīvāko mediju telpas. Tāpat kā pirms 24. februāra, tā arī turpmāk viņi turpinās gandēt Latvijas publisko telpu ar savu nāves ideoloģiju. Tā viņiem ir zemapziņā ieprogrammēta, bet latviešu nācijas gudrākajām galvām būtu jāatrod sevī spēki, lai šos kangarus, līdzīgi kā okupekli, aizvāktu no publiskās telpas. Es ceru, ka tas izdosies. Tāpat kā izdevās aizvākt okupekli.
