Sestdien Rīgā notika vērienīgi mīlestības, humānisma un tolerances svētki – praids. Tā vismaz šo pasākumu centās pasniegt paši tā dalībnieki. Cik pamatoti?
Ārkārtīgi trāpīgu atbildi uz šo jautājumu sniedza praida gājiena dalībnieks un krodziņa “Ļeņingrad” īpašnieks Sergejs Bižāns, publicējot foto ar ierakstu, kurā kā ūdens pilē sakoncentrējies viss šīs “cilvēkmīlestības” kustības emocionālā spektra okeāns. Precīzāk par viņu formulēt šo mīlestības un tolerances svētku kvintesenci būtu grūti.
Ko mēs redzam šajā ierakstā? Bilde pati par sevi it kā ne par ko īpašu neliecina, izņemot to, ka fotografēt svešus cilvēkus caur logu un bez viņu atļaujas šīs fotogrāfijas likt publiskai apskatei sociālajos tīklos nav visai ētiski (Bižāna oriģinālajā ierakstā sejas nav noslēptas). Taču uzraksts pie bildes jau tai piešķir noteiktu kontekstu, ko Bižāna domubiedri nešaubīgi uztver.
Aiz loga nestāv mūsējie. Tie ir citi (Dimitera sievas aizvietotāji), kuri kā “malacīši” grūtsirdīgi vēro mūsu - ar “cilvēkmīlestību” un “apgaismību” apveltīto - gājienu. Es, Bižāns, kā viens no šīs augstmaņu šķiras pārstāvjiem šiem “malacīšiem” vēlīgi piešķiru Dimitera sievas vārdā nosaukto “balvu” (kartupeļu medāli).
Šeit jāprecizē, ka pats Bižāna ieraksts atspoguļo vienīgi viņa paša augstprātību un ētisko aprobežotību, taču viņa līdzgaitnieku reakcija liecina, ka viņš šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Aizskaroši papildinājumi un simtiem atbalstošu tīkšķu (laiku) runā paši par sevi. Brīdī, kad Bižāns apjauta, ka labāk savu neētisko ierakstu dzēst, tīkšķu skaits jau sasniedza pustūkstoti. Šajā pustūkstotī tīkšķu tad arī koncentrējas viss praidistu “humānisms”, “cilvēkmīlestība” un “tolerance” (visi vārdi obligāti pēdiņās, jo no šīs publikas mutes šie vārdi skan kā ņirdzīgi zaimi).
Kāpēc par to visu runāt? Tāpēc, ka šī sabiedrības pamatus - ģimeni - graujošā ideoloģija (vārdi - dabiska ģimene - viņiem uzdzen neslēptu riebumu) cenšas pakāpeniski implicēt sabiedrībā melīgu naratīvu par kreiso liberāļu “morālo pārākumu”. Stāsti par šo praida gājēju augstākām humānajām kvalitātēm ir no tās pašas sērijas, kuru latviešu literatūrā iemieso Oļiņietes tēls. Proti ideju, ka ticīgie a priori ir “labāki” par neticīgajiem. Lai gan, kā liecina vēsture, tieši ar kādu ideoloģiju apmātie ir nežēlīgākie sociopāti. Bižāna ieraksts un viņa domubiedru reakcija uz to šo patiesību skaidri apstiprina.
Par to visu varētu arī nerunāt, ja vien šai “tolerances” un “cilvēkmīlestības” kustībai nebūtu plaša politiskā aizmugure; ja visi šie viltus “mīlestības” sludinātāji (lasi: neiecietības un savas vienīgās patiesības inkvizitori) nepretendētu uz sabiedrības vadošo un dominējošo lomu. Diemžēl viņi cenšas, un kā liecina pasaules prakse, visai sekmīgi pretendē uz “morālā pārākuma” sociālo titulu. Viņi uzdodas par “gaismas nesējiem” viduslaiku tumsībā, lai gan patiesībā šos “gaismas nesējus” raksturo ņirgāšanās (cehs.lv), mobings (cancel culture) un vēlme citādi domājošos pazemot (Bižāna ieraksts).
Lai nerastos pārpratumi. Nesaku, ka pretējā nometnē būtu “gaišāki cilvēki”. Nejauki cilvēki ir visās sociālajās grupās. Ne par to stāsts. Vienkārši, ja kāds uzdodas par svēto, bet uzvedas kā prasts nelietis, tad tas ir vēl pretīgāk, nekā ja neiecietīgi vai pat parupji uzvedas cilvēks bez “morālā pārākuma” sindroma.
Tieši tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pret visiem šiem pašpasludinātajiem “gaismas spēkiem” rodas organiska nepatika. Visa šī “cilvēkmīlestība” ir falša kā plastmasas puķe. Bez smaržas un dzīvības. Tāds pats kā viņu praids - vējziedības “triumfa” gājiens. Kalstošs cilvēces attīstības zars. Bez nākotnes, bez patiesas saules gaismas.
