Vakar rakstīju par “lielajiem stāstiem”, kādus uz 1. oktobra Saeimas vēlēšanām elektorātam gatavo mūsu tā saucamie politiskie spēki. Šodien par to, kādiem šiem stāstiem jābūt. Pareizāk sakot, kādam tam jābūt. Vienskaitlī.
Vispirms jāsaprot, ka 2022. gada 24. februārī vecā pasaules kārtība pārstāja eksistēt. Pilnībā. Atgriešanās situācijā “ante bellum” nav iespējama, lai kā to kādam gribētos. Līdz ar to Latvijas politiskā darba kārtība ir pārbīdījusies no tīri sadzīviskas uz ģeopolitisko. Ja tev ir nopietnas eksistenciālas problēmas, tad par iesnām vai automašīnas stāvvietas cenām mājas pagalmā nav jēgas runāt.
Tāpat jākonstatē, ka pasaulē kopumā jauno realitāti ne visi ir apjautuši. Ne tikai Vācijā vai Francijā, bet arī pie mums. Vēlme dzīvot kā līdz šim, proti, iebāzt galvu smiltīs, ir lielāka nekā drosme paraudzīties apkārt ar bezkaislīgu skatienu. Tas nav nekas neparasts. Vēl vairāk. Tas ir absolūti normāli, un par to nevienam pārmest nevajadzētu. Lai arī gribas, un es šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums.
Pirmo reizi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mūsu valsts eksistence ir nopietni apdraudēta. Tieši tāpat kā 1939. gada pirmajā pusē. Respektīvi, kā pirms 23. augusta Staļina-Hitlera pakta, jo pēc šī dokumenta parakstīšanas Kremlī Latvijas liktenis bija izšķirts un tur vairs nebija variantu. Šobrīd varianti ir, un visai Latvijas politiskajai un diplomātiskajai mašīnai būtu jādarbojas vienā virzienā - jānovērš jebkādi tā saucamie miera izlīgumi ar putinisko Krieviju.
Kad NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs kārtējo reizi ver vaļā muti un stāsta, ka NATO galvenais uzdevums ir neiejaukties “konfliktā”, lai neizraisītu iznīcinošu pasaules karu, tad jāceļas kājās un skaļi jāsauc - kauns! Ja tu, Stoltenberg, esi gatavs bučot krievu zābaku, tad tas nenozīmē, ka to ir gatavi darīt visi.
Jāuzsver, ka arī tiem, kuriem Latvijas valsts eksistence nešķiet nozīmīga vērtība globāli individuālajā pasaulē, jaunā pasaules kārtība nedod iespēju palikt malā, sakot - man vienalga, kādi karogi plīvo virs valdību ēkām. Karam, kurš sākās 24. februārī, ir pilnīgi vienalga, ko tu kā atsevišķs indivīds par to domā. Gluži kā pļāvēju neinteresē katra zāles stiebriņa liktenis.
Var jau turpināt runāt, ka tās visas ir tādas ģeopolitiskas spēlītes, kuras varbūt aizrauj atsevišķus šajās spēlītēs dziļi ieslīgušus vērotājus, bet normālam cilvēkam svarīgākais ir samaksāt komunālos rēķinus, aizvest bērnus uz skolu, pulciņiem, treniņiem un kaut ko paturēt makā izklaidei arī pēc norēķināšanās benzīntankā. Jā, par to visu var runāt Francijā, kur tieši tāda ir darba kārtība pašreiz notiekošajās nacionālā parlamenta vēlēšanās, bet ne Latvijā, kur nelabvēlīgas situācijas gadījumā var atkārtoties Ukrainas scenārijs ar visu no tā izrietošo.
Ja Putins uzvarēs Ukrainā, tad mūsu darba kārtība būs pavisam cita. Agrākais abstraktais sauklis - arī es bēgtu - tad iegūtu ļoti konkrētu un personisku raksturu, uz kura fona degvielas cenas DUS šķistu nenozīmīgi sīkumi. Tāpēc visu Latvijas politisko spēku galvenajam uzdevumam jābūt - maksimāls atbalsts Ukrainai un maksimāls spiediens uz ES un NATO, lai tā izdarītu visu no tās atkarīgo mūsu kopējai uzvarai pār spēku, kurš neslēpjoties cenšas izmainīt esošo pasaules kārtību.
Ja nosacītais Makrons vai Šolcs grib sarunāt vai vienoties ar Putinu, tad mums jāsaka, cik skaļi vien iespējams - ar maniaku vienoties nav iespējams. Jebkāda šāda vienošanās ir bīstama. Tā ir bumbas ar laika degli ierakšana pašu pagalmā. Ir tikai viens pozitīvs situācijas atrisinājums - tās personas, kura nolēmusi uzspridzināt esošo pasaules kārtību, neitralizācija un sodīšana. Turklāt sāpīga sodīšana, jo pretējā gadījumā pasaules kārtības mainītāji nāks atkal un atkal, bet Imanuela Kanta (mūsdienu iterācijā Frensisa Fukujamas) mūžīgā miera apustuļi izskatīsies pēc naiviem sapņotājiem.
Ko tas nozīmē? Politika no “mikro” pāriet “makro” plāksnē. Skaidrs, ka mūsu vietējiem politbiznesmeņiem joprojām galvenais būs naudas “apgūšana” un viņi izmantos jebkādas izkārtnes, lai zem tām uzturētu sev tīkamo darba kārtību, kas nodrošina lepnu savrupmāju celtniecību gleznainās vietās. To nevar un, galvenais, nedrīkst izlaist no acīm, jo, kā liecina tā pati Ukrainas prakse, pat kara apstākļos daži pamanās no tā gūt ļoti primitīvu, savtīgu labumiņu.
Taču kopējam vektoram jābūt vienam - bezkompromisu cīņa pret globālo ļaunumu. Nevis runas par mistisko oglekļa pēdu vai tēva pabalstu jaundzimušā mātes kaimiņienei, bet gan par to, kā neitralizēt no aizmirstām kapenēm atdzimušo Čingizhana garu. Tādam jābūt mūsu kopējam “lielajam stāstam”.
