Ar optimistiskiem virsrakstiem tiek pieteikts valdība lēmums – Latvija beidzot pāries uz izglītības sistēmu tikai valsts valodā. “Vienotības” politiskais aktīvists, bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis raksta: “Tas darbs, kuru iesāku 2004. gadā, beidzot sekmīgi pabeigts.” Vai tiešām pabeigts?
Par to ir lielas šaubas, un līdzšinējā prakse šīs šaubas tikai pastiprina. Kā raksta pazīstamā publiciste Monika Zīle: “Ir dažādas bezgalības. Piemēram, Kosmoss, laika ritums un pāreja uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās Latvijā.” Šajā teikumā ietverta gan neticība reālai pārejai uz mācībām valsts valodā, gan arī kas nopietnāks, par ko runā krietni mazāk. Par mazākumtautību skolām. Kas notiks ar tām?
Kas tad tagad būs? Visās skolās mācības notiks latviešu valodā, bet skolās audzēkņu sastāvs paliks atšķirīgs, atkarībā no mājās lietotās valodas? Nevienā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dokumentā neesmu varējis atrast kādu norādi par to, kā notiks agrāko mazākumtautības skolu integrācija vienotā izglītības sistēmā ar tikpat vienotu skolēnu piesaistes kārtību. Ir tikai grafiks, kādā notiks pāreja uz apmācībām valsts valodā: “Regulējums nosaka, ka no 2023. gada 1. septembra izglītības process tikai valsts valodā tiek īstenots pirmsskolas izglītībā un pamatizglītības pakāpē 1., 4. un 7. klasē. No 2024. gada 1. septembra mācības tikai valsts valodā uzsāk 2., 5. un 8. klašu skolēni, bet no 2025. gada 1. septembra pievienojas arī 3., 6. un 9. klases.”
Tas nozīmē, ka līdz 2025./2026. mācību gadam Latvijas izglītības sistēmā gluži legāli, tāpat kā līdz šim, darbosies mazākumtautību skolas. Nekas nav teikts par to, kas notiks tālāk. Patiesībā situācija ir vēl trakāka. Publiskā telpā tikpat kā netiek runāts arī par to, kāda ir reālā situācija šobrīd, kad jau pēc esošās likumdošanas vidusskolas klasēs visi (!) mācību priekšmeti tiek apgūti latviešu valodā.
Varbūt IZM ir kādi slepeni pētījumi par to, cik lielā mērā šī prasība tiek ievērota praksē, bet publiskā telpā nekādas skaidrības nav. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka krievu skolās (sauksim lietas īstajos vārdos) apmācības process brīdī, kad skolā ierodas izglītības pārvaldes inspektors, nav gluži tāds pats kā situācijā, kad klasē neviena “svešinieka” nav.
Par “slepenajiem” pētījumiem, es, protams, ironizēju, jo šo realitātes nesakritību ar teorētiskajām likuma prasībām ne tikai IZM ierēdņi un politiķi, bet arī plašāka sabiedrība izliekas neredzam. Tas nav darba kārtības jautājums ne ministrijā, ne medijos. Vieglāk ir stādīt grafikus, no kura gada, kādas klases pāries uz apmācībām valsts valodā, nevis runāt par to, kā tas viss izskatīsies praksē un kāds būs šādas integrācijas efekts.
Var jau gribēt un ar likumu noteikt, ka klasē, kur visi ikdienā runā krievu valodā un kur pie tāfeles ir skolotājs ar krievu valodu kā dzimto valodu, viss apmācības process notiek latviešu valodā, bet tā drīzāk ir vēlamā uzdošana par esošo. Tieši tas arī šobrīd tiek darīts, jo vēlēšanas tuvojas un prasība pēc forsētas pārejas uz latviešu apmācības valodu skolās ir pieprasīta. Likumu pieņemsim, ziņosim par paveikto un 1. oktobrī Saeimas vēlēšanās ievāksim ražu. Kā šī likuma pieņemšana veicinās sabiedrības integrāciju, tas jau ir cits jautājums. Ne tāds bija šī likumprojekta mērķis.
Labi, bet kādi ir tavi ieteikumi? Ko iesaki darīt? Manuprāt, jāatzīst, ka viss cittautiešu integrācijas projekts ir pilnībā (uzsveru, nevis daļēji, bet pilnībā) izgāzts. Tas, ka 30 gadu laikā ir ievērojami palielinājies latviešu valodas sapratēju skaits (īpaši jaunākajās vecuma grupās), neko nemaina pēc būtības. Krievu valodas dominējošā loma (starpetniskajās attiecībās sadzīviskā līmenī) lai arī ir nedaudz mazinājusies, tomēr pamatā ir saglabājusies. Ja abas puses prot abas valodas, tad visbiežāk komunikācija notiek krievu valodā, nemaz nerunājot par situāciju, kad viena puse latviešu valodu prot vāji. Tad pāreja uz krievu valodu notiek automātiski. Situācija darba tirgū būtiski neatšķiras.
Valoda būtu nieks, ko varētu arī pieciest, diemžēl situācija ir vēl nopietnāka. Līdz ar valodu nāk ļoti smagas, fundamentālas atšķirības pasaules redzējumā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pēkšņi (?) atklājās, ka Latvijā dzīvo liels pilsoņu skaits, kuri, teiksim tā, šajā iebrukumā nesaskata nekā briesmīga; kuri nesteidz nosodīt Krievijas agresiju, nemaz nerunājot par piespraustu lentīti Ukrainas karoga krāsās pie svārku atloka. Izrādās, Latvijā dzīvo liels pilsoņu skaits, kuri faktiski atbalsta, pat jūsmo par Putinu un viņa agresīvo politiku. Citiem vārdiem, pēc pases Latvijas pilsonis, bet pēc pasaules redzējuma - krievu impērists. Kā LTV1 demonstrētajā dokumentālajā filmā “Vai citi?” izsakās viens no tās “varoņiem”: “Mums, krieviem, nevajag kaut kādu trīs aršīnu zemes pleķīti. Mums vajag visu zemeslodi.”
Filmas demonstrēšanas laikā sociālajos tīklos izplatījās ieraksti - kas notiek? Kāpēc tādi murgi tiek rādīti valsts/sabiedriskās televīzijas skatāmākajā laikā? Tāpēc, lai skaidri parādītu pat tiem, kuri neko redzēt negrib - integrācijas process ir bijis nesekmīgs. Naudas miljoni izniekoti, dažādi biroji, fondi gadu desmitiem uzturēti, bet rezultātā čiks. 30 gadus pēc neatkarības sasniegšanas, kad vidusskolās pēc likuma 100% mācības notiek latviešu valodā, šo vidusskolu absolventi valsts/sabiedriskajā televīzijā turpina sniegt intervijas krievu valodā.
Apiet jautājumu, kāpēc LTV regulāri rāda Latvijas pilsoņu (ielu) intervijas krievu valodā, nevar. Argumenti ir vienkārši - tie ir mūsu pilsoņi, viņiem ir visas tiesības runāt kā viņiem ērtāk, tātad savā dzimtajā valodā. Mums jāatspoguļo viss sabiedrības spektrs, lai visi sajustu savu pārstāvniecību sabiedriskajā medijā. Diemžēl šie argumenti ir melīgi.
LTV jau labi sen pozicionējas kā izteikts sabiedrību izglītojošs medijs, kurš nevis atspoguļo visu reālās sabiedrības spektru, bet gan ievirza to noteiktā ideoloģiskā gultnē. Māca, kā ir pareizi jādomā un jāuzvedas. Līdz ar to redakcionāla prasība - ēterā tikai tādus Latvijas pilsoņus (uz citu valstu pilsoņiem tas neattiecas), kuri runā latviešu valodā - pilnībā atbilstu sabiedriskā medija uzdevumiem. Taču tas tā nenotiek. Acīmredzot Latvijas sabiedriskie mediji latviskuma veicināšanu neredz kā mērķi. Tas neietilpst globālajā “gatavināšanas” koncepcijā.
Integrācijas procesa nesekmīgā rezultāta iemesli ir dažādi, bet par vienu strīdu nav. Tā ir atšķirīgās izglītības sistēmas saglabāšana visus šos 30 gadus. Krievu skolu absolventi, kuri vēlākā dzīvē integrējušies latviskā vidē, visi kā viens atzīst šo skolu, izteiksimies piesardzīgi, latviskuma idejām ne pārāk atbalstošo garu. Diemžēl vēlme šo sistēmu noārdīt ir bijusi nepietiekama, un arī tagad nekas nav mainījies. Joprojām tiek runāts par pakāpenisku pāriešanu uz apmācību latviešu valodā, bet ne par šo “mazākumtautību” skolu likvidēšanu kā šķiru.
Nevēlēšanās apspriest šo jautājumu vērojama no abām pusēm. Krievvalodīgie baidās no straujas asimilācijas, bet etniskie latvieši baidās, ka vienots bērnudārzu un skolu tīkls sagraus latviskās identitātes pamatus; krievu bērni ar savu agresivitāti “nospiedīs” latviešu bērnus un dominēs. Īpaši lielajās pilsētās, kur viņi klasēs un grupiņās varētu veidot skaitlisko pārsvaru.
Var jau turpināt baidīties un pēc 30 gadiem atkal atgriezties pie šī jautājuma. Ar tikpat niecīgām izmaiņām kā iepriekšējos 30 gados. Taču var beigt baidīties un sākt reālu integrāciju. Reāli uzsākt vienotas nācijas izveidi, izbeidzot etniskās segregācijas uzturēšanu. Iesākumā likvidējot mazākumtautību skolas kā tādas. Tas tad arī būtu skolu reformas primārais uzdevums.
