Jautājums, kurš dzīvo paralēlā realitātē, joprojām ir atklāts

© Gatis Rozenfelds, F64

Kad 2014. gadā toreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele pēc sarunas ar Putinu pasūdzējās toreizējam ASV prezidentam Barakam Obamam, ka “mūsu draugs” Vladimirs dzīvojot paralēlā realitātē, Rietumos, tajā skaitā pie mums, nevienam pat neienāca prātā šo Merkeles frāzi izvērtēt caur “kritiskās domāšanas” prizmu.

Kāds te sakars ar “kritisko domāšanu”? Kas vēl kādam nav saprotams? Putins dzīvo “bunkurā”, un vienīgā viņa saistība ar ārpasauli ir sarkanās mapītes, kuras katru rītu viņam uz galda noliek izpatikt griboši sulaiņi ar ģenerāļu zvaigznēm, savukārt mēs visi, kas ik dienas caur internetu esam pieslēgti visplašākajai informatīvajai plūsmai, pasauli uztveram reāli un adekvāti. Par ko šaubas?

Aplūkosim šobrīd pasaulē notiekošo divos uztveres līmeņos: 1) oficiālā, amatpersonu; 2) sadzīviskā, privātpersonu līmenī; un mēģināsim noteikt šo uztveres adekvātumu.

ANO, kuras deklarētais mērķis ir “nodrošināt starptautisko mieru un drošību”, ne tikai neko nespēj nodrošināt, bet pat nespēj karu nosaukt par karu un visos oficiālos dokumentos lieto frāzi - “Ukrainas krīze”. ANO ne tuvu nav tāda vienīgā. Gluži otrādi. Nevienas Rietumu valsts oficiālos dokumentos neparādās vārdu salikums Krievijas - Ukrainas karš. Tas netiek lietots arī valsts jeb, kā pieņemts teikt - sabiedriskos medijos. BBC šo vārdu salikumu neatradīsiet. Labākajā gadījumā Krievijas - Ukrainas konflikts vai karš Ukrainā.

Šai verbālajai piesardzībai ir milzīga simboliska nozīme, jo var visādi izturēties pret Bībeli, bet grūti noliegt, ka tas ir cilvēces pirmo triju tūkstošu gadu visu uzkrāto “gudrību” apkopojums. Tur nepārprotami pateikts - iesākumā bija vārds. Rietumu ietiepīgā nevēlēšanās karu nosaukt par karu ir saprotama, jo galvu smiltīs bāž ne jau strausi (kas to patiesībā nekad nedara), bet gan cilvēki. Turklāt neatkarīgi no viņu izglītotības līmeņa, “medijprasmes” un apgūtā “kritiskās domāšanas” kursa. Tas, ka arī Krievija nelieto vārdu karš, ir pašsaprotami, jo šāda veida “maskēšanās” ir tās intereses un to tā dara ar skaidru mērķi.

Par ko liecina Makrona regulārie zvani Putinam? Tikai par to, ka Putina realitāte ir tuvāka realitātei nekā Makrona. Kāpēc? Tāpēc, ka Putins nešaubījās, ka arī pēc 24. februāra Makrons viņam zvanīs, politiķi skandēs, ka “jāmeklē konflikta diplomātisks risinājums”, “jāatstāj logs sarunām”, “militārais risinājums ir neiespējams”, “nedrīkst konflikta puses pazemot”, “jāatrod visām pusēm pieņemams risinājums” utt., un tādā garā. Putina pieņēmumi pārsvarā piepildījās.

Savukārt Makrona “realitātē” plašs iebrukums, tas ir, karš Ukrainā nebija iespējams, jo “ir taču 21. gadsimts”, “Krievijai tas nav izdevīgi”, “tas tai neko nedod, tāpēc Krievijas tauta pret to sacelsies”, “tas ir Putina, nevis Krievijas karš”, “ekonomiskās sankcijas piespiedīs Putinu pārskatīt savus plānus” un tādā garā. Tikpat kā neviens Makrona (ar viņu šeit jāsaprot liela daļa Rietumeiropas politiskās šķiras) pieņēmums nav piepildījies.

Ja kāds grib teikt, ka arī Putins pārrēķinājies (es pats tā rakstīju neilgi pēc kara sākuma), tad tagad jau ir skaidrs, ka galvenā pārrēķināšanās nav saistīta ar Rietumu reakciju (tā kopumā atbilst Putina/Patruševa pasaules redzējumam), bet gan ar paša armijas mazspēju. Ja Krievijas armija būtu kaut cik kaujas spējīgāka, tad tagad Putins jau triumfētu. Ja ne gluži ar parādi Kijivā, tad ar daudz plašākām ieņemtām teritorijām un vēl pieticīgāku Rietumu militāro atbalstu atlikušajai Ukrainas daļai.

Taču vislielākā Putina pārrēķināšanās saistās ar Ukrainas aizstāvju nenovērtēšanu. Tas, ka pēc vairāk nekā simt kara dienām Krievijas armija no apgabalu centriem ir ieņēmusi tikai Hersonu, ir tieši Ukrainas karaspēka nopelns. Šādu izmisīgu pretošanos Putins negaidīja, taču tādu negaidīja arī kolektīvais Makrons. Šajā ziņā abas puses bija vienādi tālu no realitātes.

Tas, ka politiskās augšas dažkārt pārlieku atraujas no zemes un dzīvo pašu sakonstruētā realitātē, nav retums. Tā gadās. Varbūt “parastie” cilvēki ir tuvāk zemei, tuvāk realitātei? Diemžēl arī par to ir pamatotas šaubas. Lūk, tipisks un vienlaikus arī uzskatāms vērojums. Tas vērtīgs ar to, ka to izdarījis cilvēks, kurš sevi uzskata par pilnībā piederīgu Rietumu politiskajai kultūrai, atzīst tās vērtības un atbalsta turienes pasaules redzējumu.

Rīgas domes deputāte, “Progresīvo” biedre, savulaik mācījusies Nīderlandē Agnese Logina: “No Amsterdamas laikiem man palikuši daži ļoti tuvi draugi. Es viņus bezgala mīlu, bet šobrīd pat ar viņiem ir grūti runāt par Krievijas karu Ukrainā, jo viņi labprātāk runās par jebkuru citu koloniālo spēku un jebkuru citu genocīdu, bet ne to, kas notiek tagad, acu priekšā. Un es nezinu, kā ar viņiem par to runāt. Par Putinu viņiem lamājos jau pirms 12 gadiem, toreiz mani sauca par rusofobi. Daži pēc 24.02. man uzrakstīja kautrīgas ziņas, ka man bija taisnība.”

Viņai piebalso Dita Krauze: “Skaidrošanas darbs ir bezgala sāpīgs brīdī, kad tas par tik fundamentāliem jautājumiem jāveic ar tiem, ar kuriem vienmēr šķitis, ka esam taču vienā laivā. Rietumos daudziem galvā ir priekšstats, ka kolonizāciju veikuši tikai Rietumi un ka tas attiecas tikai uz nebaltiem cilvēkiem.”

Uz šiem ierakstiem atsaucas daudzi citi, kuri ar nelielām variācijām atkārto vienu un to pašu: “Man tāpat ir ar maniem norvēģu/austriešu/itāļu draugiem. “Runāsim par BLM un ASV iebrukumiem citās valstīs un par ko tik ne, tikai ne par Ukrainu!”

Un te sākas pats interesantākais. Cilvēks ar patiesu izbrīnu saka: visi šie cilvēki ir izcili forši, mīļi, gudri, izglītoti un liberāli, bet nez kāpēc viņi Ukrainas tēmu netver, neredz visu laukumu un tā tālāk. Visos pārējos punktos mums uzskati pilnībā sakrīt, izņemot šo vienu mazo punktiņu. Visā pārējā valda pilnīga harmonija.

Nav grūti iedomāties, ka tāds pats jauns, izglītots, liberāls cilvēks no Dienvidāfrikas varētu teikt kaut ko līdzīgu: forši, mīļi, gudri, izglītoti cilvēki, bet par balto fermeru slepkavībām manā dzimtenē viņi pat negrib dzirdēt. Par visu varam runāt, izņemot par šo tēmu.

Ievērojiet, tiklīdz kaut kas neatbilst “teorētiskai pareizībai”, tā par šo tēmu “labāk nerunāt”. Visos pārējos jautājumos “esam vienā laivā”, “mums uzskati pilnībā sakrīt”. Tomēr kaut uz mirkli iedomāties, ka varbūt arī visi pārējie jautājumi ir tikpat lielā mērā “gaisā pakārti” un, saskaroties ar skaudro realitāti, var izrādīties tāda pati “visa laukuma neredzēšana”, pat neienāk prātā.

Agnesi Loginu jau pirms 12 gadiem saukuši par rusofobi, bet tagad daži esot kautrīgi atzinuši, ka viņai izrādījusies taisnība. Tas gan netraucē Loginas loka cilvēkiem citādi domājošos bez mazākās aiztures saukt par dažādiem citiem “fobiem”, pierakstīt šiem “fobiem” ļaunus nolūkus (naidu), lai gan šo “fobu” galvenā piesardzības motivācija ir skaidra realitātes apzināšanās un nesekošana teorētiski abstraktiem domu lidojumiem.

Labā ziņa ir tā, ka Ukrainā ir pietiekami liels skaits cilvēku, kuri nebija aizrāvušies ar gaisīgām fantāzijām un ir gatavi uz zemes ar ieročiem rokās aizstāvēt savu zemi un valsti, lai ne tikai Makrons, bet arī foršie, mīļie cilvēki Amsterdamā, ar kuriem “esam vienā laivā”, arī turpmāk varētu dzīvot savā iedomu pasaulē, kurā tik patīkami izcīnīt sociālo tīklu kaujas ar visādiem “rasistiem”, “naciķiem”, “homofobiem” un citiem trampiem.

Sliktā ziņa ir tā, ka kamēr šiem foršajiem, mīļajiem, “vienā laivā sēdošajiem” pakaļas nesvils, viņi turpinās lidināties mākoņos, bet sākt svilt var visai drīz. No jebkuras puses, jo agri vai vēlu visas gaisa pilis saskaras ar zemes realitāti, un skaidrs, kurš šajā sadursmē atrodas labākās pozīcijās.

Svarīgākais