Latvijā ir divi politiskie spēki, kuri savu liekulību, divkosību un neizlēmību ne tikai neslēpj, bet pat afišē. Uzdodot to par centrismu, pragmatismu, prātīgumu un kā tik vēl ne. Tie ir – “Vienotība” un “Attīstībai/Par!”.
Ceturtdien Saeimas sēdē notika balsojums par okupācijas pieminekli skaroša lēmumprojekta iekļaušanu darba kārtībā. “Saskaņa” prognozējami balsoja pret, savukārt Nacionālā apvienība, ZZS un liela daļa “neatkarīgo” deputātu - par. Balsojumu izšķīra “Vienotība” un “Attīstībai/Par!” deputāti, kuri nobalsoja - atturas, kas “de facto” nozīmē - pret. Lēmumprojekts netika iekļauts darba kārtībā.
Var jautāt, nu un? Kas no tā? Balsojumā par šī jautājuma iekļaušanu nākamās nedēļas Saeimas sēdes darba kartībā šie deputāti taču nobalsoja “kā vajag”. Formāli, protams, viss ir “pareizi”, taču, kā mēdz teikt, nosēdumiņš paliek. Simboliskais reveranss Kremlim izdarīts.
Kad runa ir par simboliem un simbolismu, tad atkarībā no katra ieinteresētības šo simbolu nozīmi var ļoti plaši staipīt. Gan uz vienu, gan otru pusi. No literatūras klasikas mēs zinām slaveno Rūdolfa Blaumaņa “Purva bridēja” epizodi, kurā Edgars sola 10 rubļus par viņa zābaka bučošanu. Tīri fiziski, nu kas tur grūts? Nobučo to zābaku un saņem 10 rubļus, kas tolaik bija liela nauda. Taču no simboliskā, cilvēciskās stājas viedokļa tas ir ļoti smags, pazemojošs akts.
Konkrētajā literārajā darbā šī simboliskā izšķiršanās ir skaidra un nepārprotama, bet reālajā dzīvē parasti viss ir daudz izplūdušāk un neviennozīmīgāk. Tā pēc šī Saeimas balsojuma “Attīstībai/Par!” izplatīja paziņojumu, kurā it kā pārliecinoši paskaidroja, kāpēc šonedēļ zābaku vēl bučosim, bet nākamnedēļ vairs ne. Lūk, šis skaidrojums: “Neatbalstījām populistiski sasteigtu jautājuma skatīšanu šodien, atbalstām korektu un izsvērtu risinājumu skatīšanu nākamnedēļ. Ārlietu komisijā deputāti jau strādā kopā ar saistītajām pusēm, tendencioza steidzināšana šeit ir nevietā.”
Esmu pārliecināts, ka ne tikai pašiem deputātiem, bet arī viņu fanu klubam šie skaidrojumi šķiet pilnīgi attaisnojoši. Kāda gan starpība - vienu nedēļu agrāk vai vēlāk? Labāk vēlāk, bet pamatīgāk. Juridiski korektāk. Tāpat taču viss iet uz to, ka to pieminekli nojauks.
Lieta tikai tā, ka starp šīm Saeimas sēdēm ir 9. maijs, kurš pēdējos gados, bet it īpaši pēc šā gada 24. februāra ir ieguvis jaunu, izteikti negatīvu konotāciju. Tas ir kļuvis par datumu, kurš simbolizē visu putinisma jeb rašisma (šie vārdi ir tikpat cieši saistīti kā hitlerisms un nacisms) impērisko būtību. Sauklis - varam atkārtot - ir galvenais 9. maija lozungs, kurš pēc Bučas ieguvis ne tikai Austrumprūsijas zvērību atkārtošanas nozīmi, bet arī simbolizē Austrumeiropas, tajā skaitā Latvijas okupāciju. Tāpēc jautājuma skatīšanai pirms 9. maija vai jau pēc tā ir ļoti būtiska, simboliska nozīme.
Sociālajos tīklos parādās jautājumi - kāpēc okupekli nenojauca uzreiz - jau toreiz, deviņdesmitajos? Ja šo jautājumu uzdod jauni cilvēki, kuri tajā laikā nedzīvoja, tad tas ir viens, bet ja šo pašu jautājumu tēlotā izbrīnā uzdod cilvēki, kuri jau tobrīd bija politikā, tad tā ir kārtējā liekulības demonstrācija, jo atbilde ir vienkārša. Tobrīd šim piemineklim bija gluži cita simboliskā slodze. Tas primāri simbolizēja uzvaru pār fašismu, hitlerisko Vāciju. Pret to tajos laikos varēja protestēt vienīgi tādi margināļi kā pērkonkrustieši. Tāpēc par šī pieminekļa nojaukšanu nevarēja būt ne runas, ja gribējām skaitīties piederīgi pie “civilizētās” sabiedrības.
Tagad situācija ir fundamentāli mainījusies. Putins ir mūsdienu Hitlers; 9. maijs pārvērsts par galveno rašisma simbolu; piemineklis “atbrīvotājiem” par pieminekli slepkavām un izvarotājiem. Savukārt dažādu nokrāsu kaprāni, kuri valsts finansētajos medijos nebeidz atkārtot aicinājumus būt pakļāvīgiem un nekaitināt krievus, uz ilgāku laikiem pārvērtušies par nožēlojamiem ļurbaku ruporiem. Turpmāk, kad kārtējais kaprāns “gudri spriedelēs” par ētiku un morāli, prātā nāks viņa gļēvulīgā demagoģija okupekļa nojaukšanas lietā.
Skumji, ja cilvēki ar akadēmiskiem grādiem, kuri skaitās viedokļu līderi, tā vietā, lai skaidri pateiktu, ka bēdīgi slavenais “piemineklis Uzvaras parkā ir kā enkurs, kurš tur latviešus un krievus asiņainā un naida pilnā pagātnē; neļauj mums virzīties uz priekšu un redzēt nākotni, jo visu laiku velk atpakaļ” (Ruslans Antropovs), nodarbojas ar gļēvulības un bezprincipu attaisnošanas propagandu.
Var jautāt, kāpēc galveno uzmanību pievēršu tiem, kuri minētajā balsojumā atturējās, nevis tiem, kuri balsoja pret? Proti, “Saskaņai”. Tāpēc, ka neprasīsim no “Saskaņas” to, ko tā vēl nevar atļauties. Tās elektorāts vēl nav nobriedis tik fundamentālai 9. maija simboliskās jēgas pārvērtēšanai, tāpēc partijai dažus mēnešus pirms vēlēšanām grūti veikt tik būtisku politisko kūleni.
Taču “Saskaņas” biedriem šogad būtu jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz jebkādu 9. maija publisku atzīmēšanu. Tas noteikti atsauksies uz nākotnes iespējām darboties Latvijas politikā, ja vien ir vēlēšanās jel kādreiz politikā darīt kaut ko nopietnāku nekā tikai sēdēt mūžīgā opozīcijā. Ja šāda doma ir, tad šogad okupeklim labāk netuvoties. Kaut vai tik viltīgi, kā to solīja darīt Nils Ušakovs - tajā dienā viņš Rīgā nebūšot.
Bet tiem, kuriem ir organisks riebums pret gļēvuļiem, liekuļiem un divkošiem, attēlā saraksts ar uzvārdiem, par kuriem 1. oktobrī noteikti nebalsot. Lai par viņiem balso tie, kuri paši jūtas tikpat “drosmīgi” un “gudri”.
