Pēc Krievijas raķešu kreisera “Moskva” nogrimšanas rakstīju, ka “zīmes no augšas” liecina par Krievijas armijas sakāves neizbēgamību. Tagad šīs “zīmes” ieguvušas gluži praktisku, finansiālu raksturu.
ASV prezidents Džo Baidens ceturtdien lūdza Kongresu apstiprināt 33 miljardu dolāru papildu palīdzību Ukrainai. Šī summa paredzēta nākamajiem pieciem mēnešiem, līdz šī finanšu gada beigām 1. oktobrī. No 33 miljardiem dolāru vairāk nekā 20 miljardi paredzēti jaunu ieroču un militārās palīdzības iegādei; 8,5 miljardi dolāru - ekonomiskajai palīdzībai; atlikušie līdzekļi tiks izmantoti humānam atbalstam. Šis jaunais Baidena piedāvājums ir krietni lielāks nekā līdzšinējie Kongresa piešķirtie 13,6 miljardi dolāru, kuri šobrīd jau tikpat kā iztērēti.
Tajā pašā dienā Kongresa Pārstāvju palāta ar pārliecinošu balsu vairākumu - 417 par un tikai 10 pret - pieņēma vēl no Otrā pasaules kara laikiem labi pazīstamo lendlīzes aktu (Ukraine Democracy Defense Lend-Lease Act of 2022), kura mērķis ir mazināt militārās palīdzības piegādes birokrātiskos šķēršļus. Šis likums dod ASV prezidentam papildu pilnvaras bez saskaņošanas ar Kongresu pieņemt lēmumus par militārās palīdzības piegādēm Ukrainai, ja tās atbilst ASV nacionālajām interesēm. Ukrainai par šīm piegādēm nekas nav un, visticamāk, nekad nebūs jāmaksā. Senāts šo likumprojektu pieņēma jau 7. aprīlī.
Šie divi notikumi ļauj ASV ievērojami palielināt gan ieroču piegādes apjomus, gan ātrumu. Šī bezprecedenta palīdzība karojošajai Ukrainai ir viena lieta, bet ne mazāk svarīga ir Baidena uzrunas tonalitāte. Izsakot šo lūgumu Kongresam, viņš vairākkārt, gandrīz katrā garākā frāzē piesauca Krievijas armijas zvērības un kara noziegumus. Viņa runā nebija ne miņas no jebkādas laipošanas vai vēlmes piegludināt izteikumus.
“Vai nu mēs palīdzam ukraiņu tautai aizstāvēt savu zemi, vai arī stāvēsim malā un Krievija turpinās savas nežēlības Ukrainā. Ukraiņi katru dienu maksā ar savām dzīvībām, un mums nepieciešams viņus nodrošināt ar ieročiem, iekārtām, munīciju, ekonomisko palīdzību, lai viņu upuri nebūtu veltīgi,” norādīja Baidens. “Kritiski svarīgi, lai Kongress šo papildu finansējumu apstiprinātu pēc iespējas ātrāk... Putinam vienmēr ir iespēja apturēt šo brutālo iebrukumu. Agresors ir Krievija. Par to nav šaubu, un visa pasaule liks tai par visu atbildēt.”
Baidens savā uzrunā pieteica vizīti Alabamā, kur plāno apmeklēt koncernu “Lockheed Martin”, kurā ražo prettanku raķetes “Javelin”. Faktiski tiek dots skaidrs signāls gan Ukrainai, gan Krievijai, gan visai pasaulei, ka ASV militārais komplekss tiek iedarbināts uz pilnu jaudu, lai varētu sniegt militāro palīdzību Ukrainai tādā apmērā, cik nepieciešams. Ja vēl šo gluži taustāmo argumentu papildina ar fundamentāli mainījušos Rietumu līderu retoriku - no “mums jāatbalsta Ukrainas pretošanās spējas” līdz “mēs ticam Ukrainas uzvarai”, tad kļūst skaidri iemesli, kāpēc Krievijas propagandas TV kanālos sākusies histēriska kodolrungas vicināšana.
Arī pats Putins, uzrunājot Pēterburgas likumdevēju padomi, nekādi nespēja valdīt dusmas un neapmierinātību (acīmredzot par to, ka lietas galīgi neiet pēc viņa plāna) un publiski draudēja ar zibenīgu, vēl nepieredzētu triecienu ikvienam, kurš “sadomās iejaukties notiekošajā”. Taču, kā jau rakstīju iepriekš, šie Putina draudi izraisa arvien mazāku efektu, par spīti tam, ka šo draudu īstenošanās varbūtība nesamazinās. Tieši otrādi. Eksperti norāda uz kodolieroču izmantošanas risku pieaugumu. Taču pasaule pamazām sāk saprast, ka pretējā alternatīva - pakļauties “miesniekam” Putinam - nav labāka.
Pašreizējā Baidena, Borisa Džonsona un citu Rietumu līderu retorika jau ir kļuvusi tāda, ka atpakaļceļa vairs nav - uzvar vai nu Putins, vai viņi. Viens no diviem. Neatkarīgi no tā, ka Margarita Simonjana pie Solovjova stāsta, ka, “pazīstot mūsu prezidentu un mūsu valsti, mēs zaudēt nevaram. Tādā gadījumā [ja situācija kara laukā kļūs pavisam bēdīga] būs izšķiršanās par kodolieroču izmantošanu.” Uz ko Solovjovs drūmi atbild ar Putina slaveno citātu: “Mēs paradīzē, bet viņi nosprāgs.”
Situācijas bināro - vai nu Putins uzvar, vai zaudē - raksturu pastiprina arvien skaidrāk iezīmētā pēckara aina. Par milzīgajiem Ukrainā nodarītajiem postījumiem būs vien jāmaksā pašai Krievijai. Pilnā sparā notiek juridiska pamatojuma meklējumi, kuri ne tikai ļautu arestēt sankcijām pakļautos Krievijas līdzekļus, bet arī tos nodot tālāk Ukrainas atjaunošanas fondiem. Nav šaubu, ka šie juridiskie pamatojumi tiks atrasti un bez vilcināšanās likti lietā.
Var jau ar “Iskanderiem” un tonnu smagām aviācijas bumbām bombardēt Ukrainu cik grib, bet, to darot, aiz auss jāliek, ka par šīm nežēlīgajām un ārprātīgi dārgajām “rotaļām” kādam taču beigu beigās būs jāmaksā. Vēsture liecina, ka parasti maksā karā zaudējušie. Spriežot pēc iepriekšminētā, visticamāk, tā būs Krievija. Līdz ar to tai pašai par savu neprātīgo ālēšanos būs arī jāmaksā. Varbūt ne gluži pašam Putinam, bet gan tiem, kas Krievijā dzīvos pēc tam. Līdz ar to Krievijai par savām Putina sarīkotajām reibinošajām dzīrēm (saturnālijām) būs jāmaksā dārgi. Bet pelnīti.
