Veselības ministrs Daniels Pavļuts jauno kampaņu pret ņirgāšanos skolās piesaka šādi: “Ņirgāšanās nav smieklīgi. Ņirgāšanās jeb mobings, bullings skolās atstāj iespaidu uz visu iesaistīto dzīvēm. Esam izveidojuši vērienīgu kampaņu, kas turpināsies arī rudenī, lai dotu skolēniem, vecākiem un skolām rīkus, lai palīdzētu ar to tikt galā.”
Aplādes “Pa kluso” veidotāja Laura Grēviņa savukārt sūdzas: “Grūti būt “taisnības cīnītājam”, taču vēl grūtāk, ja tāds ir arī tavs bērns. Ej nu paskaidro, kāpēc skolā un pasaulē ir tādi cilvēki, kas citiem dara pāri.” Ņemot vērā Pavļuta piesaukto kampaņu, mums visiem kopā jāmeklē atbildes gan uz Grēviņas jautājumu, gan uz jautājumu, kāpēc šī problēma nemazinās.
Viens no iemesliem ir tas, ka šī ņirgāšanās tiek uztverta kā tikai bērniem raksturīga problēma. Šajā Veselības ministrijas projektā (nerunāsim, cik liela tajā ir ierastā “naudas apgūšanas” komponente) runa ir tikai par ņirgāšanos skolās, bet varbūt būtu jāsāk no otra gala? Šī apcelšana un izņirgšana jau nerodas no zila gaisa. Ābols no ābeles tālu nekrīt. Jebkurš pedagogs pēc vecāku izturēšanās, gaitas, kustībām, runas stila uzreiz atpazīs, kura audzēkņa tēvs/māte ir konkrētais pieaugušais, pat ja viņu pirmo reizi redzēs. Tas nozīmē, ka bullingotājs skolā dara to pašu, ko mājās redz no saviem vecākiem. Tātad attiecīgā bērna vecāki mājās regulāri apņirdz citus, un bērns, aizgājis uz skolu, vienkārši atdarina savu vecāku ikdienas darbības.
Šo bulingošanu mēs katru dienu redzam sociālajos tīklos. Daudzi (vairākums?) to uzskata par gluži normālu un tai bez mazākās aiztures pievienojas. Par to liecina atzinības izpausmes - tīkšķi jeb laiki - visai apšaubāmas raudzes ņirgām, ja vien apņirdzamais objekts atrodas sociāli novājinātā pozīcijā. Pirms aplūkot kādu konkrētu Latvijas tvitertelpas gadījumu, apskatīsim šīs problēmas sociālpsiholoģisko aspektu. Kāpēc notiek šī apņirgšana, kāda ir tās dziļākā būtība un sociālā jēga?
Faktiski katrā lielākā cilvēku grupā, vai tā ir skolas klase vai jebkurš cits lielāks kolektīvs, izveidojas noteikta sociāla kārtība, kurā visiem ir skaidras savstarpējās attiecības un sava vieta. Skolās tas varbūt notiek izteiktāk un neslēptāk. Ir līderi; ir viņu līdzskrējēji, ir plašs, amorfs pamatslānis, kura pārstāvjus līderi šad tad nekaitīgi pavelk uz zoba, bet kuri par to neprotestē un izliekas, ka tas viņus neuztrauc; un visbeidzot ir šie izstumtie, kuri tiek pakļauti dažādiem uzbrukumiem un pazemojumiem. Regulāri un, var teikt, sistēmiski. Te parādās ļoti interesanta lieta. Lai arī izstumto pazemošanu iniciē līderi un viņu līdzskrējēji, šajā bullingošanā piedalās arī pamatmasas pārstāvji. Rodas jautājums - kāpēc? Tas pat šajā situācijā ir vissvarīgākais, jo bez šīs pamatmasas atbalsta mobingam pazustu sociālā bāze.
Taču vispirms atbildēsim uz jautājumu - kāpēc daži nonāk izstumto kategorijā? Pirmajā brīdī atbilde šķiet acīmredzama. Viņi ar kaut ko atšķiras no pārējiem. Vai nu ar kādām fiziskām īpatnībām, vai arī viņu uzvedībā, domāšanā izpaužas novirzes no vispārpieņemtajām normām. Taču ne katrs atšķirīgais nonāk apceļamo grupā. Var būt apaļīgs, neveikls, jocīgs, bet kaut kā iekļauties sistēmā un pat būt labi ieredzēts. Kas ir šis marķieris, kura dēļ cilvēks nonāk izstumtajos?
Tā ir nevēlēšanās pieņemt spēles noteikumus un vienlaicīga nespēja kaut ko mainīt. Respektīvi, ja cilvēks atzīst, ka ir fiziski vājāks, kaut kāds jocīgs vai neapķērīgs, ar atšķirīgu redzējumu, bet ja ne uz ko nepretendē un ir gatavs ieņemt pēdējās vietas, vai gluži otrādi, ar kaut ko citu ir būtiski pārāks, tad viņu parasti arī neaiztiek. Taču, ja viņš ar šādu lietu kārtību samierināties negrib, bet neko mainīt arī nespēj (nav kompensējošo resursu), tad ir visas iespējas nonākt pazemojamā lomā.
Nākamais jautājums - kāpēc vieni grib pazemot citus. Psihologi ir sarakstījuši disertāciju himalajus par to, kādi ir šie psiholoģiskie faktori un kādu tieksmju apmierināšanu nosaka šo apņirdzēju motivāciju. Šim jautājumam dziļāk nepieskarsimies, jo mūsu uzdevums ir cits. Problēmas sociālais aspekts, kurā daudz būtiskāks ir cits jautājums - kāpēc šī ņirgāšanās tiek klasē (kolektīvā, sabiedrībā kopumā) pieņemta? Kāpēc pret to nenostājas vairākums? Kāpēc pat tie, kuri nāk no ģimenēm, kurās ir augsti morāles standarti un attīstīta empātija, nenostājas apņirgto pusē?
Pastāv versija, ka skaidri nodalīts diskriminējamais mazākums sabiedrībā pilda ļoti svarīgu funkciju. Tas ļauj pamatmasai justies salīdzinoši komfortabli. Justies salīdzinošā drošībā, jo “stiprie” (primitīvā grupā alfa tēviņi) jau sit citus. Vēl vairāk. Šai par sevi nepārliecinātajai pamatmasai nemitīgi jānorobežojas no “izstumtajiem”, lai netīšām paši (kā viņiem pašiem zemapziņā liekas) nenonāktu sitamo (apņirdzamo) lomā.
Tāpēc reālajā dzīvē apņirgšanas līderu izsmejošie ieraksti sociālajos tīklos par kādām “izstumtajām” personām gluži automātiski izpelnās tīkšķu simtus un pat tūkstošus. Cilvēki, daudz nedomājot, steidz apliecināt piederību stiprākajiem. Jākonstatē, ka bullinga sociālais pasūtītājs ir tieši sabiedrības plašā pamatmasa, bet ja tā, tad varam nonākt pie bēdīga secinājuma, ka to iznīdēt ir ārkārtīgi grūti, jo tiklīdz sabiedrība zem sava aizstāvības spārna paņem kādu vēl vakar diskriminētu grupu, tā šodien rodas jau jauni apņirdzamie objekti, kuriem konkrētajā brīdī “drīkst” darīt pāri.
Nupat zināmas diskusijas sociālajos tīklos izraisīja profesionālo bullingotāju - tā dēvēto cehistu - Saeimas deputātes Jūlijas Stepaņenko cilvēka cieņu pazemojošs portreta izkropļojums. Viņai izteikti kļūdainā valodā tika pierakstīti it kā viņas izteikumi, kuros viņa it kā pamato, kāpēc balso pret Ukrainā izvaroto sieviešu abortiem. Divreiz jālieto vārdi - it kā -, jo šī pretabortu motivācija, līdzīgi ka arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča gadījumā, tiek apzināti sagrozīta. Proti, metafiziskais pamatjautājums: no kura brīža dzīvība tiek uzskatīta par neaizskaramu - no ieņemšanas vai piedzimšanas brīža - tiek ignorēts, it kā diskusijas objekts nebūtu tieši tas, bet gan cits, tīri sadzīviskais.
Zīmīgi, ka arhibīskapu Zbigņevu Stankēviču “ceha” bullingotāji neuzdrošinājās izņirgt. Tas viņiem raksturīgi. Spārdīt tikai tos, kurus “drīkst”. Tos, kuri boksa terminoloģijā jau ir “uz dēļiem”. Tos, kuru apņirgšanu atbalstīs viņu nekritiskie piedziedātāji. Tie, kuri ietīkšķos absolūti jebkura ceha “karaļu” šķaudienu. Kaut pliku punktu sociālajā tīklā.
Stepaņenko lielai latviešu sabiedrības daļai ir “nepieskaramā”, kuras statuss ir tāds, ka viņai nemaz nedrīkst neiespert. Jo tas draud ar paša potenciālo nonākšanu izstumtā lomā. Šis gadījums ar Stepaņenko izķēmoto ģīmetni ir spilgta ilustrācija iepriekš aprakstītajai bullingošanas sociālajai bāzei.
Apņirgšanas aizstāvji oponē - bet kāpēc Lato Lapsa savā grāmatā prezidenta Egila Levita seju uz grāmatas vāka drīkstēja izķēmot, bet mēs Jūlijas bildi nē. Atbilde: tāpēc ka Levits ir pie varas, turklāt pašā augšā, kamēr Stepaņenko ir dziļā opozīcijā un sociāli - “uz dēļiem”. Ieņirgt par to, kas atrodas par tevi augstāk, ir viena lieta, bet pavisam cita - par to, kas jau “nodauzīts uz dēļiem”. Piemēram, par diktatoru Putinu ņirgāties var jebkādā formā, bet par cietumā sēdošo Navaļniju no morāles viedokļa nedrīkst nekādā formā.
Ja Pavļuts patiešām gribētu cīnīties pret bullingošanu sabiedrībā, nevis rūpēties par “naudas apgūšanu” konkrētās kampaņas ietveros, tad viņam uz cehistu izķēmoto Stepaņenko ģīmetni būtu jāatbild ar ierakstu: “Ņirgāšanās nav smieklīga. Ņirgāšanās jeb mobings, bullings arī sociālajos tīklos atstāj iespaidu uz visu iesaistīto dzīvēm. Ar to ir vienreiz jāizbeidz un mūsu pašu sabiedrības labā ar to jātiek galā.”
Taču šādu ierakstu no Pavļuta, šķiet, nesagaidīt. Jo viņš kā nepārliecinātās pamatmasas pārstāvis visvairāk baidās pats nonākt izstumtā lomā. Tāpēc rūpīgi ievēro viedokļu līderu nospraustos rāmjus. Ko drīkst un ko nedrīkst.
