Notiekošā nozīmību cilvēki apjauš tikai pēc tam. Tā tas notiek gan sadzīvē, gan lielajā politikā. Šobrīd Ukrainā notiekošā kara nozīmību cilvēki ārpus tiešās karadarbības zonas uztver vāji. Par to liecina arī galvenās tēmas, par kurām debatēja abi kandidāti pirms svētdien notikušajām Francijas prezidenta vēlēšanām.
Galvenais jautājums, par ko savstarpēji villojās Emanuela Makrona un Marinas Lepenas komandas, bija - cenu kāpums un kā ar to cīnīties. Šajā rakstā neanalizēsim šos jautājumus, un tos pieminu tikai tāpēc, lai parādītu, kāda ir ierindas pilsoņu attieksme pret pasaulē notiekošajiem procesiem. Tas, ka Krievijas kolektīvajā televizorā 7/24 režīmā skan aicinājumi beidzot piebeigt to “nolāpīto Rietumu kundzību” un uzbliezt pa Vašingtonu, Briseli un Varšavu ar kārtīgu atombumbu, maz kuru interesē.
Protams, var teikt, ka visi tie Solovjova TV studiju viesi ir pustraki maniaki, kuri tikai televizorā var savus kartona zobentiņus vicināt, bet reālajā kaujas laukā Ukrainā neko nopietnu nodemonstrēt nevar. Var ironizēt par haloperidola tabletēm, aminazīna špricēm, par krekliem ar garām piedurknēm un durvīm bez rokturiem. Tas viss tā ir, taču problēma ir tā, ka šajā nosacītajā 6. palātā dzīvo arī Putins. Turklāt ne tikai viņš. Tajā dzīvo arī vairums no tiem, kuri ir viņam apkārt. Līdz ar to rodas jautājums - vai mēs varam šo paralēlo realitāti, kurā dzīvo milzīga Krievijas sabiedrības daļa, ignorēt?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, paskatīsimies uz notiekošo ar Rietumu sabiedrības acīm. Kas notiek? Jau divus mēnešus turpinās Krievijas - Ukrainas karš, kurā it kā notiek cīņa par teritorijām. Šī kara galvenais jautājums esot - cik lielu gabalu Krievijai izdosies nokost un sev pievienot. Var jautāt - kāpēc atstāstījuma izteiksmē? Kāpēc - it kā? Vai tad tā nav? Diemžēl nav. Diemžēl tā ir tāda vēlmju domāšana, jo problēma ir nopietnāka.
Skatīsimies saknē. Pēc 2. pasaules kara izveidojās tā dēvētā Jaltas-Potsdamas pasaules kārtība, kura tika galīgi noformulēta 1975. gadā Helsinku apspriedes nobeiguma aktā. Šī pasaules kārtība noteica robežu nemainīgumu un šo robežu maiņas neleģitimitāti karadarbības rezultātā. Tieši balstoties uz Helsinku dokumentos ietvertajiem principiem, PSRS un vēlāk Dienvidslāvijas sairuma laikā bijušo savienoto republiku un autonomo apgabalu robežas netika mainītas ne par centimetru.
Saskaņā ar 1975. gada Helsinku vienošanos robežu negrozāmība bija fundaments, uz kura balstījās visa pasaules kārtība. Kosovas dibināšana 2008. gadā notika precīzi pēc tās autonomā apgabala robežām, un Kosova netika pievienota Albānijai tieši šo robežu nemainības principa dēļ. Tāpēc arī Abhāzijas un Dienvidosetijas pašpasludinātās republikas Krievija sev nepievienoja, bet Latvija atzina savas robežas nevis saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu, bet gan 1975. gada (1991. gada) Latvijas PSR robežām. Šis princips pirmo reizi tika pārkāpts 2014. gada 18. martā ar Krimas pievienošanu Krievijai.
2014. gada 18. martā Jaltas-Potsdamas/Helsinku pasaules kārtība pamatīgi ieplaisāja. Rakstu “ieplaisāja”, jo Krimas aneksija notika tikpat kā bez asinsizliešanas, salīdzinoši miermīlīgi. Pasaule ar tābrīža tā dēvētās brīvās pasaules līderi Baraku Obamu priekšgalā šo plaisu nolēma izlikties nemanām un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Tā sauktās sankcijas labāk pat nepieminēt. Viss turpinājās kā ierasts - gan ekonomikā (“Nord Stream 2” projekts), gan cilvēciski (Pasaules kausa izcīņa futbolā Krievijā 2018. gadā).
2022. gada 24. februārī līdzšinējā pasaules kārtība salūza pilnībā. Viss. Krūze ir saplēsta, un to vairs nevar salīmēt. Pareizāk sakot, atsevišķi politiķi vēl cenšas to salīmēt un teikt, ka nekas traks jau nav - varam turpināt lietot šo salīmēto krūzi, par spīti tam, ka ūdens sūcas pa visām šķirbām. Un ko? Vai mēs tagad sēdēsim pie šī galda un mainīsim salvetes zem šīs krūzes, izliekoties, ka viss kārtībā, ak, cienījamā kundze?
Diemžēl nekas nav kārtībā, un nekāda stabilitāte pasaulē nav gaidāma, kamēr netiks noteikta (izveidota) jauna pasaules kārtība, uz kuras balstīsies cilvēce nākamās desmitgades. Taču jauna pasaules kārtība ir izveidojama tikai pēc kara. Tā pēc Trīsdesmitgadu kara 1648. gadā tika izveidota Vestfālenes miera sistēma, bet pēc Napoleona kariem 1815. gadā Vīnes kongresā tika izveidots tā dēvētais Eiropas koncerts.
Pasaule tērē militārām vajadzībām milzīgus resursus. NATO valstis vien vairāk par triljonu dolāru gadā, no kuriem lauvas tiesu tieši ASV (778 miljardi dolāru 2020. finanšu gadā). Tagad laiku pa laikam ASV prezidents Džo Baidens paziņo par 800 miljonu dolāru vērtas ieroču paketes piegādi Ukrainai. Jāatzīst, ka ASV jau piegādājušas Ukrainai ieročus par nepilniem trim miljardiem dolāru un šīs piegādes turpināsies. Arī citas NATO valstis palielina piegāžu apjomus, kas ir tikai apsveicami.
Taču salīdzināsim apjomus. Vienā svaru kausā triljoni, bet otrā pāris miljardu. Rodas jautājums NATO dalībvalstīm - kādam nolūkam jūs tērējat šos 2% (nedaudz vairāk vai mazāk) no sava IKP militārām vajadzībām? Kas jūs apdraud? Nevis abstrakti, bet konkrēti. Šodien un rīt. Kas konkrēti?
Atbilde ir samērā vienkārša. Kas saplēsa krūzi (līdzšinējo pasaules kārtību)? Tas arī ir galvenais drauds. Tātad Krievija ar tās aptrakušo diktatoru Putinu priekšgalā. Bet ja tā, tad atgriežamies pie jautājuma - kādam nolūkam jūs tērējat šo milzu naudu? Ķeksītim, lai būtu iespaidīgas rotaļmantiņas? Vai arī triljoni ir paredzēti, lai pretotos agresoram?
Ja tā, tad, lūk, tur ir agresors, lūk, tur ir apdraudējums, un, lūk, tur arī armija, kas šim agresoram pretojas. Iekavās piebildīsim - mūsu vietā. Tad kāpēc tāda knapināšanās? Vai ne tāpēc, ka gribētos pa lēto izbraukt? Lai tie ukraiņi tur cīnās par savu un mūsu brīvību, bet mēs skaitīsim centus, atmetīsim 1% no kopējā triljonu lielā aizsardzības budžeta (pagaidām pat šis 1% nesanāk) Ukrainai un uzskatīsim, ka savu pienākumu esam izpildījuši (nu, ko var darīt, Ukraina tomēr nav NATO dalībvalsts).
Nupat ASV finanšu ministre, bijusī Federālās rezervju sistēmas vadītāja Dženeta Jelena paziņoja, ka, ja Eiropa noteiks Krievijas naftas un gāzes importa aizliegumu, tad tas varot radīt nepieredzētas ekonomiskās sekas. Bet kādas sekas radīs Putina atstāšana pie varas Kremlī un viņa turpmākās militāras avantūras? Kādas ekonomiskas sekas radītu kodoltrieciens pa, teiksim, Varšavu? Par to Jelena un visa pārējā politiskā šķira acīmredzot pat negrib domāt. Viņiem galvenais ir vēlētājs, kuram savukārt galvenais rūpju avots ir augstās benzīna cenas.
Ir pilnīgi normāli, ka “parastais cilvēks” grib dzīvot mierā un labklājībā. Skaidrs, ka viņš par karu pat negrib domāt. Taču, ja viņš nevēlas, lai bumbas krīt arī uz viņa mājām, tad viņam mazāk būtu jāuztraucas par inflāciju nekā par to, cik daudz ieroču šodien nogādāts Ukrainai. Šim cilvēkam ik brīdi jāatgādina, ka Ukrainas armija cīnās arī par viņu, jo Putina režīms nevar apstāties pusceļā. Vai nu, vai nu. Atpakaļceļa vairs nav. Sistēma ir salauzta, un atslēga ir nolauzta. Tāpēc, jo ātrāk pasaule sapratīs, ka vairs nedrīkst skaitīt centus un taupīt uz Ukrainas rēķina, jo labāk.
Ir laiks aizsardzības sistēmā ieguldītos triljonus likt lietā. Tas nenozīmē iesaistīties karadarbībā. Tas nozīmē maksimālā apjomā dot ieročus tiem, kas jau karo. Mūsu visu nākotnes labā.
