Vēsturnieki mēdz teikt, ka 2. pasaules karš bija 1. pasaules kara turpinājums. Pašreizējais Krievijas – Ukrainas karš ir sava veida 2. pasaules kara turpinājums. Kāpēc? Tāpēc, ka agresorvalsts galvenais propagandas naratīvs ir cīņa ar savulaik līdz galam nepiebeigtajiem nacistiem.
Karā motivācijai, psiholoģiskajiem faktoriem ir milzu nozīme. Par ko savas dzīvības ir gatavi atdot ukraiņi, ir skaidrs, bet par ko tās būtu jāatdod krieviem? Lai labāk saprastu kopējo bildi, jāiekāpj dažādās kurpēs un uz notiekošo jāpaskatās no dažādiem rakursiem. Skats var izrādīties stipri pārsteidzošs.
Piemēram, no Krievijas skatu punkta vaina par nopostītajām Ukrainas pilsētām un bojā gājušajiem civiliedzīvotājiem, izrādās, gulstas uz Ukrainas bruņotajiem spēkiem un Ukrainas politisko vadību, kura ietiepīgi nepadodas. Būtu armija ātri padevusies, bet Zelenskis & Co aizbēguši pie saviem “saimniekiem” Vašingtonā, tad nebūtu nobombardēto pilsētu un civiliedzīvotāju zem sagrauto teātru drupām. Tādā gadījumā Kijivā, Bankovajas ielā, sēdētu Janukovičs, Medvedčuks vai kāds cits viņiem līdzīgs kadrs, un visi būtu apmierināti. Ieskaitot Šolcu, Makronu un varbūt pat Baidenu.
To Baidenu es piemetu klāt no savas puses, jo, atbilstoši Kremļa propagandas naratīvam, Ukrainas politiskā vadība realitātē nemaz nepastāv. Tā esot butaforija, kura paklausīgi pilda norādījumus no Vašingtonas. Tieši “amerikāņi” (pēdiņās, jo tas nenozīmē Baidena administrāciju vai kaut ko konkrētu, bet gan mistisku abstrakciju) liek Ukrainai pretoties “līdz pēdējam ukrainim”. To, ka, ja nebūtu Krievijas iebrukuma, nebūtu nekādas vajadzības pretoties un karot, šajā stāstā pašsaprotami aizmirst.
Savukārt frāzi “pretoties līdz pēdējam ukrainim” Kremļa propagandisti atkārto ar īpašu baudu, ļaujot saprast, ka, jo vairāk nogalināto ukraiņu, jo labāk, un Krievijai nebūtu nekas pretī nolīdzināt visu Ukrainas teritoriju līdz ar zemi, neatstājot tur vispār nevienu iedzīvotāju. Aicinājumi šaut svētku salūtu par godu Mariupoles “atbrīvošanai” skaidri liecina, ko ar vārdu “atbrīvošana” saprot Krievijas televizors.
Iekāpt Rietumu caurmēra pilsoņa kurpēs ir nedaudz grūtāk, jo, ja nosacītajam “krievam” viss ir daudzmaz skaidrs - naciķi-banderovieši “amerikosu” uzdevumā cīnās, lai neļautu Krievijai atdzimt visā tās varenībā, un tāpēc jāiznīcina šie naciķi līdz pēdējam banderovietim - tad nosacītajam Diseldorfas vai Nantes iedzīvotājam bilde ir miglaināka.
Visu mūžu jau trešajā paaudzē šis caurmēra Rietumu pilsonis ir audzis nesatricināmā pārliecībā, ka nekas nav tā vērts, lai par kaut ko atdotu savu vienīgo, neatkārtojamo dzīvību. Šīs dzīvības vienīgā patiesā jēga esot jauki, interesanti un ar baudu padzīvot. Vai tādā veidā var dzīvi jēgpilni piepildīt, tas jau ir cits jautājums, par kuru varētu ne vienu vien rakstu uzrakstīt, bet ne šoreiz. Atbilstoši šai filozofijai pašsaprotama reakcija uz karu (dzīvības apdraudējumu) ir “Es arī bēgtu” un “Vai tu, Kristīn, esi gatava karot?”. Proti, karo vienīgi atpalikuši tumsoņi - visādi talibi, “Daesh” kaujinieki un tamlīdzīgi fanātiķi. “Normāli” cilvēki nekaro. “Normāli” cilvēki bēg.
Tas, ka ukraiņi bēgt pat nedomā, un tas, ka starp bēgļiem pārsvarā ir nevis ierastie vīrieši kaujas spējīgajā vecumā (kā agrāk), bet gan sievietes, sirmgalvji un bērni, ir izmainījis visu tik ierasto bēgļu stāstu. Šīs izmaiņas vēl nav sapratusi Kremļa vadība, kas uz ukraiņu bēgļiem liek ne mazākas cerības kā Hitlers uz mistisko ģenerāļa Venka armiju 1945. gada pavasarī. Kremļa propagandisti nebeidz skandēt, ka ukraiņu bēgļi pārpludināšot Eiropu un ar šo bēgļu plūsmu neapmierinātie eiropieši piespiedīs savas valdības mainīt politisko kursu par labu Krievijai.
Šīs Kremļa cerības ir pilnīgi nepamatotas, jo attieksme pret īstiem kara bēgļiem radikāli atšķiras no viltus bēgļiem. Tajā pašā laikā nevar nepamanīt sākotnējo Rietumu sabiedrības apmulsumu. Neizpratni, pat nepatiku. Nu kāpēc viņi nebēg? Kāpēc nepadodas? Šajā brīdī ārkārtīgi pareizu pozīciju ieņēma Zelenska komanda. Šo savu pretošanos viņi izskaidroja Rietumiem labi saprotamā un, galvenais, tai pieņemamā valodā.
Par nacionālo pašnoteikšanos, par nacionālo neatkarību un nacionālo pašlepnumu tika noklusēts. Uzsvars tika likts uz demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvību pret ļauno diktatoru Dārtu Veideru, proti - Vladimiru Putinu. Katrā uzstāšanās reizē Zelenskis uzsver, ka Ukraina stāv demokrātijas un brīvības sardzē, aizstāvot pasauli pret nedemokrātiskajiem spēkiem. Šī formula Rietumiem ir ne tikai labi saprotama, bet to tā labprāt pieņem. Lielās Franču revolūcijas ideālus - brīvību, brālību, vienlīdzību - vienmēr esam gatavi atbalstīt.
Lai potenciālo atbalstu Ukrainai minimizētu, Kremļa stratēģi ilgus gadus strādāja pie sava plāna. Tas bija vienkāršs. Krievija kā PSRS mantiniece vēsturiski Rietumu acīs bija ieguvusi hitlerisma galvenā sagrāvēja statusu. Šis statuss Krievijai ļāva sevi pozicionēt kā neapstrīdamu cīnītāju pret nacismu, kas ne tikai pati ir imūna pret šo ligu, bet kura ir galvenā noteicēja - kurš ir un kurš nav nacists.
Šādā veidā, pēc Krievijas norādes, par Eiropas lielākajiem “naciķiem” kļuva ukraiņi. Lai sasniegtu šo mērķi Krievija ļoti sekmīgi sadarbojās, tas ir, nežēloja naudu dažādu “naciķu” mednieku algošanai visā pasaulē. Tam, ka nauda netika žēlota arī dažādu īstu nacistu uzturēšanai daudzās Rietumeiropas valstīs, nevienu nevajadzētu mulsināt, jo tur šie nacisti (tāpat kā kreisie) kalpo kā “noderīgie idioti” sistēmas graušanai.
Šeit mēs arī nonākam līdz 2. pasaules kara nepabeigtībai. 1945. gadā karš Eiropā beidzās, un turpmākajos gados notika tā jēdzieniska izvērtēšana. Par kara galveno iemeslu tika pasludināts nacionālisms. Strikta turēšanās pie nacionālās identitātes agri vai vēlu radot starpvalstu problēmas, kurām saasinoties rodas kara izcelšanās briesmas. Līdz ar to jācīnās pret jebkādām nacionālisma izpausmēm jau iedīglī.
Problēma tikai viena - ko uzskatīt par nacionālismu? Kuri ir “naciķi”? Kā zināms, patiesība ir apmierinošā versija. Līdz ar to par “naciķiem” tika nozīmēti kādi “citi”, ne mēs. Tie, kuri mazākumā. Nevis lielie, bet mazie. Tie, kuri grib saglabāt savu nacionālo identitāti lielo nāciju vidū. Tie, kuriem nav vienalga, kādā valodā sarunāties un kādā valodā saņemt informāciju.
Ukrainas gadījumā par “naciķiem” kļuva visi tie, kuri pretojās pārkrievošanas politikai un centās mazināt krievu valodas un krievu domāšanas (pasaules redzējuma) dominanci. Visi, kas neatzina Krievijas pretenzijas uz Ukrainas teritoriju, neatzina Ukrainu par neizdevušos, mākslīgi radītu veidojumu, automātiski nonāca “nacistos”.
Īpaši tika izdalīti tie, kuriem šī nacionālās identitātes saglabāšana bija īpaši izteikta un kuri to necentās noslēpt aiz politikorektuma aizsega. Tā kā starp viņiem, ja ļoti gribēja, patiešām varēja saskatīt kaut kāda nacisma iezīmes, tad “peramie puikas”, pret kuriem vērst “labdabīgo” niknumu, bija atrasti. Kas apdraud mieru un stabilitāti Eiropā? Nu ne jau antifašists un cīnītājs pret nacismu Vladimirs Putins un viņa režīms. Mieru apdraud ukraiņu bataljons “Azov” un visi tie, kuri ar šiem “naciķiem” kādā konferencē sēdējuši vienā telpā. Par to tad var mēnešiem rakstīt un saņemt “grantu” naudu.
Bet naudas ir daudz, un nevar īsti zināt, no kurienes. No kaut kādiem antifašistu fondiem, no ES “izcilības” (šis vārds jau gandrīz automātiski nozīmē pērkamību un politiski ideoloģisku angažētību) un integrācijas projektiem vai arī tieši (visbiežāk gan aplinkus ceļā) no Maskavas. Jebkurā gadījumā nauda plūst uz to pazeminājumu, kurā barojas dažādi “noderīgie idioti”, lai kādās krāsās tie nekrāsotos.
Atbilstoši šai ideoloģiskajai ievirzei “lielais stāsts”, ar kuru Krievija attaisno iebrukumu Ukrainā un ko tā mēģina “pārdot” Rietumiem, ir stāsts par to, ka nacisms 1945. gadā netika līdz galam piebeigts. Tas ir atdzimis, pacēlis galvu un tagad plosās Ukrainā. Tāpēc tagad tā nacisma odze ir jāpiebeidz galīgi un neatgriezeniski. Ar šo stāstu diemžēl ir saindētas ne tikai Solovjova un Skabejevas klausītāju smadzenes. Šis stāsts ir dziļi iesēdies Rietumeiropas politiskās šķiras galvās. Vārds “nacisms” tur darbojas kā zvaniņš Pavlova sunim, un Putins šo zvaniņu ļoti efektīvi rausta.
Tik efektīvi, ka arī pie mums Latvijā katrs enerģiskāks solis pret Krievijas šovinismu, tā dēvēto rašismu, tiek kušināts no “pareizo” puses. Latvijas politiskā šķira ar vieglu roku apsūdz nacismā (vai vismaz nacionālisma kurināšanā) visus, kas pauž tai netīkamus uzskatus, bet pateikt asāku vārdu “antifašistu” un kreiso ekstrēmistu (kas maskējas ar dažādu nokrāsu “progresistu” birkām) virzienā, tur ne tikai dūšas nepietiek, bet nav arī vēlmes. Jo Eiropu taču apdraudot “Azov” “naciķi”, nevis pašu gļēvums.
