Lielu satricinājumu laikā, un karš tāds neapšaubāmi ir, daudziem notikumiem cilvēki piešķir maģisku, zīmīgu raksturu. Grūti iedomāties vēl skaidrāku zīmi “no augšas” nekā Melnas jūras kara flotes flagmaņa, kreisera “Moskva” nogrimšana.
Var par dažādām “zīmēm”, likteņa mājieniem un tamlīdzīgām lietām viszinīgi ironizēt, apelēt pie “zinātnes” un teikt, ka tie taču ir pesteļi, kuriem tic vienīgi neizglītoti tumsoņi, bet leģendārais pokera spēles lielmeistars Doils Brensons par zinātnes un realitātes mijiedarbību izsakās vienkārši: “Pasaules izcilākie matemātiķi man varētu stāstīt vienalga ko par varbūtības teoriju, par nejaušības principu un tamlīdzīgām zinātniskām lietām, bet mana ilggadējā dzīves pieredze liecina - visus miljonus, spēlējot pokeru, esmu nopelnījis, kad atrados uz “laimīgās joslas”, bet, kad iestājās “melnā josla”, tad bija jācenšas minimizēt neglābjamos zaudējumus.” Citiem vārdiem, varbūtības teorija ir viena lieta (par tās zinātnisko pareizību šaubu nav), bet reālā dzīve - jau cita lieta, kurā darbojas savi, līdz galam neizskaidrojami principi.
Tā dēvētās māņticības psiholoģisko (absolūti nezinātnisko) izcelsmi nav grūti izskaidrot, tāpat nav grūti augstprātīgi par to pavīpsnāt, taču varbūt prātīgāk būtu apzināties, ka ne visu zinām par pasaules kārtību. Varbūt nevajadzētu ignorēt to, ko nevar neredzēt. Kreisera “Moskva” nogrimšanā ir tik daudz zīmīgu momentu, ka tos ignorēt var vienīgi nevīža.
Vispirms jau pats fakts, ka tiek nogremdēts flotes flagmanis. Ja Berdjanskas ostā tika nogremdēts ierindas desantkuģis “Orsk”, tad kreiseris “Moskva” jau ir flotes galvenais kuģis ar visaugstākā līmeņa pretgaisa aizsardzības sistēmu. “Moskva” aizsardzība teorētiski ir tik augsta, ka pat nopietnas, līdzvērtīgas jūras kaujas apstākļos to nogremdēt būtu ārkārtīgi grūti. Varbūtība, ka ar salīdzinoši vieglajām krasta raķetēm “Neptun” šim kuģim varētu ne tikai nodarīt bojājumus, bet to pat nogremdēt, ir tuva neiespējamībai. Bet tieši tā arī notika.
Lai minimizētu militāro pazemojumu, Krievijas propaganda izplatīja dažādas alternatīvās kuģa nogrimšanas versijas, starp kurām populārākā bija kārtīgi nenodzēsta izsmēķa izraisīts ugunsgrēks, kura dēļ uzsprāgušas uz klāja esošās raķetes. Pat ja šī versija izrādītos patiesa, tā nemaina lietas būtību - kreiseris “Moskva” nogrima pretēji varbūtības teorijas principiem. Vai kāds var minēt gadījumu, kad kaut tupeles izmēra karakuģis kara vai miera laikā būtu nogrimis nenodzēsta izsmēķa dēļ? Tas ir pilnīgi neiedomājami.
Otrkārt, jāmin kreisera nosaukums. Tas neapšaubāmi ir simbolisks. Lai izvairītos no šādām simboliskām nelaimēm, karakuģus cenšas nenosaukt vārdos, kas kuģa nogrimšanas gadījumā varētu veidot nelāgas asociācijas. Arī kreiseris “Moskva” sākotnēji tika nosaukts par “Slava”, taču 1996. gadā ne bez toreizējā Maskavas mēra Jurija Lužkova līdzdalības tika pārdēvēts par “Moskva”. Tagad “Moskva” ir nogrimusi un kopā ar to arī nogrimis senlolotais krievu impēristu sapnis par Maskavu kā trešo Romu.
Trešā zīme, kas varbūt ir vismistiskākā, bet tāpēc ne mazāk simboliska, ir visai ticamie stāsti par kristīgās relikvijas - koka skaidiņas no krusta, pie kura savulaik ticis piesists Jēzus Kristus - klātbūtni uz kuģa. Šo relikviju kuģim 2020. gada februārī esot dāvinājis bijušais Krievijas premjers Sergejs Stepašins ar pareizticīgās baznīcas svētību. Šī skaidiņa esot ieslēpta 19. gadsimtā darinātā metāla krustā, kurš savukārt glabājas speciālā novietnē. Šai relikvijai kuģis bija it kā īpaši jāpasargā, taču noticis gluži pretējais - kuģis, kurš tehniski bijis gandrīz nenogremdējams, nogrimis. Šis no varbūtības viedokļa maziespējamais, tomēr notikušais fakts skaidrojams vienkārši - svētā relikvija, nonākusi ļauno spēku rokās, palīdzēja šo ļaunumu piebeigt.
Ne mazāk simboliski, ka karadarbības pašā sākumā tieši no kreisera “Moskva” izskanēja aicinājums padoties Ukrainas Čūsku salas aizstāvjiem, uz ko pēdējie atbildēja ar slaveno: “Krievu kara kuģi - ej d..t!” Tagad šis kreiseris ir nonācis tur, kur Čūsku salas aizstāvji to sūtīja, vairojot pārliecību, ka neskaitāmās sakritības liecina - augstākie spēki nav Krievijas pusē. Ja piesaucam sakritības, tad nevar nepieminēt, ka “Moskva” nogrima tieši 110 gadus pēc leģendārā “Titānika” bojāejas - naktī no 14. uz 15. aprīli.
Kreisera “Moskva” bojāeja neizbēgami rada asociācijas ar Cusimas katastrofu 1905. gadā Krievijas - Japānas kara laikā. Arī toreiz imperators Nikolajs II bija aizrāvies ar “maza, uzvaru nesoša kara” ideju, bet rezultātā cieta kaunpilnu sakāvi. Japānas flote Cusimas šaurumā 1905. gada 14. un 15. maijā burtiski iznīcināja Krievijas floti. Šīs sagrāves īstermiņa sekas bija 1905. gada revolūcija, bet ilgtermiņa sekas - 1917. gada katastrofa, kuras noslēguma fāzi tagad piedzīvojam.
Rezumējot kreisera “Moskva” bojāeju, var secināt, ka šis, kā nu kurš uzskata, sausais fakts vai tomēr liktenīga zīme, liecina - Putinam vairs nav iespēju karu uzvarēt. Pat teorētiski, jo, pat ja viņam izdotos sasniegt kaut kādus mērķus Ukrainā, tas nenozīmētu, ka ar šo kara ceļā iegūto “laupījumu” viņš mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, varēs mierīgi sadzīvot ar pārējo pasauli. Civilizētā pasaule ir pieņēmusi lēmumu Putina režīmu nožņaugt ne tikai ekonomiski, bet arī militāri.
Lai to panāktu, būtiski tiek paplašināts Ukrainai piegādājamo ieroču arsenāls, par ko šonedēļ paziņojušas ne tikai ASV un Lielbritānija, bet arī Nīderlande, Itālija, Vācija un citas NATO valstis. Ar to domājot smago kaujas tehniku un artilēriju.
Atpakaļceļa uz agrāko pasaules kārtību vairs nav. Kreisera “Moskva” nogrimšana bija skaidrs šī neatgriezeniskuma signāls. Kā liecina izmaiņas krieviskās blogosfēras tonalitātē, šo kara zaudēšanas neizbēgamību pamazām sāk apjaust arī Krievijas sabiedrība. Tas ļauj cerēt, ka kara (un vienlaikus arī Putina režīma) beigas vairs nav aiz kalniem.
