Lai arī kopumā Krievijas sabiedrība atbalsta savas valsts uzsākto karadarbību Ukrainā, tā ir samērā vienota negatīvā attieksmē pret kodolieroču lietošanu, liecina neatkarīgas sociologu grupas “Hronika” veiktais pētījums.
Lai arī šobrīd Krievijā veiktās aptaujas vai citi socioloģiskie pētījumi nevar pretendēt uz augstu akadēmisko relevanci, konkrētais pētījums veikts, cik vien iespējams minimizējot kara laika iespējamos izkropļojumus, un nekādi nav saistīts ar Krievijas varas struktūrām. Pētījums veikts no šā gada 26. līdz 30. martam, aptaujājot 1609 respondentus visā Krievijas teritorijā. Lielāko interesi šajā pētījumā izraisa Krievijas sabiedrības attieksme pret iespēju lietot kodolieročus.
Pirms detalizētāk apskatām konkrētās aptaujas rezultātus, jāpaskaidro, kāpēc šie rezultāti ir ārkārtīgi svarīgi visai pasaulei. Tie, kas ilgstoši seko līdzi Krievijā notiekošajiem procesiem, labi zina, ka Krievijas sabiedrības (“dziļās tautas”) pieradināšana pie kodolieroču lietošanas, to normalizācija notiek jau kopš 2014. gada. Nesen mirušais Žirinovskis savulaik visai bieži aicināja uzmest atombumbu Briselei, Varšavai, Londonai un citām Eiropas galvaspilsētām. Īsi pirms iebrukuma Ukrainā, 28. janvārī, Krievijas propagandas kanāla RT (“Russia Today”) galvenā redaktore Margarita Simonjana ar neslēptu izsmieklu preses konference jautāja ārlietu ministram Sergejam Lavrovam: “TV skatītāji bombardē mani ar nepacietīgiem jautājumiem: kad mēs beidzot uzbliezīsim (жахнем) pa Vašingtonu [ar stratēģiskajiem kodolieročiem]?”
Vladimirs Putins 24. februārī, uzrunājot tautu sakarā ar uzsākto karadarbību, cita starpā teica: “Ja kāds arī censtos patraucēt mūs vai, vēl jo vairāk, radīt draudus mūsu valstij, tad viņam jāzina, ka Krievijas atbilde būs nekavējoša un novedīs jūs pie tādām sekām, ar kādām jūs savā vēsturē vēl nekad nebūsiet saskārušies.” Trīs dienas vēlāk viņš aizsardzības ministram Sergejam Šoigu un ģenerālštāba priekšniekam Valērijam Gerasimovam publiski pavēlēja izvērst stratēģiskos kodolspēkus “īpašā kaujas gatavībā”.
Kodolšantāža ir viena no Putina stratēģijas galvenajām sastāvdaļām, un līdz šim tā ir samērā efektīvi nostrādājusi. Nav ne mazāko šaubu, ka, ja Krievijai nebūtu milzīgā kodolarsenāla, tad NATO reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā būtu ievērojami asāka. Tāpēc galvenais jautājums, kas nodarbina dažādu analītiķu un ekspertu prātus, ir - cik reāla ir Putina Krievijas gatavība ķerties pie šī pēdējā argumenta?
Sekojot līdzi pasaules attieksmei pret šo daudziem (Rietumos) gluži negaidīto karu, jāsaka, ka pēc pirmā šoka februāra beigās un pirmajām Krievijas armijas acīmredzamajam neveiksmēm strauji pieauga bažas, ka stūrī iedzītais Putins varētu ķerties pie “izmisuma” glābiņa - kodolieroču lietošanas. Radās tā dēvētā deeskalācijas doktrīna, kuru ASV izlūkdienestu vadītāju izklaušināšanā Kongresa Pārstāvju palātā šā gada 8. martā formulēja Nacionālā izlūkošanas dienesta direktore Avrila Heinsa: “Krievija (Putins) nevar zaudēt karu. Nelabvēlīgā situācijā kaujas laukā Putins drīzāk ies “uz eskalāciju” nekā atzīs savu sakāvi. Tāpēc nedrīkst Putinu dzīt stūrī.” Atbilstoši šai doktrīnai, ieroči Ukrainai jāpiegādā tikai tādā apjomā, lai tā nekapitulētu, bet arī negūtu izšķirošu pārsvaru. Citiem vārdiem, lai nestumtu Putinu uz kodolieroču lietošanu “izmisuma dēļ”.
Kopš 8. marta daudz kas ir mainījies. Pirmām kārtām pēc Bučas zvērībām sabiedriskās domas attieksme ir mainījusies tādā ziņā, ka cilvēki ir gatavi uz daudz lielākiem upuriem no savas puses, lai tikai Putinu apstādinātu. Tas, protams, nenozīmē, ka pasaules sabiedrība būtu gatava riskēt ar kodolkaru, lai izbeigtu karu Ukrainā. Taču tā ir daudz atvērtāka plašākām ieroču piegādēm Ukrainai, tik daudz neskatoties pār plecu - ko par to teiks Putins?
Būtiski ir mainījusies arī politiskās šķiras retorika. Pirmajā kara mēnesī pieauga bažas par kodolkara iespējamību, bet tagad šīs bažas vismaz politiskajā šķirā (kas tieši pieņem lēmumus) būtiski mazinās. Kas ir šī nosacītā optimisma pamatā?
Kļūst arvien redzamāk, ka Putinam ir fundamentāli jāmaina kara stratēģiskais uzdevums. Vairs nav runas par Ukrainas valstiskuma likvidāciju, par tās pārvēršanu par Baltkrievijas tipa vasaļvalsti un Rietumu nolikšanu uz ceļiem. Tagad pamazām priekšplānā izvirzās cits uzdevums - kā izkulties no savārītajām ziepēm ar veselu ādu. Ņemot vērā Baltkrievijas diktatora Lukašenko pieredzi, Putins var, balstoties uz represīvajām struktūrām un milzīgo propagandas mašinēriju, noturēties pie varas arī ar pavisam pieticīgiem Ukrainas kara rezultātiem.
Taču to pašu nevar teikt, ja viņš kādā brīdī izšķirtos par kodolieroču lietošanu. Pēc visa, kas jau noticis, Rietumi diez vai šādā brīdī ierautu asti un padevīgi pakļautos jaunajam pasaules “krusttēvam”, stāvot Kremlī rindā uz zīmoggredzena bučošanu. Kļūst skaidrs, ka Putina cerības uz Rietumu gļēvu padošanos vairs nav pamatotas. Moments nokavēts. Taču tā ir tikai viena medaļas puse. Otra Putinam ir ne mazāk nepatīkama.
Krievijas sabiedrība joprojām kopumā ir viņa pusē, un vairāk nekā 50% (pēc atsevišķām aptaujām pat 75-80%) atbalsta karadarbību Ukrainā, taču šis atbalsts var vienā mirklī radikāli mainīties. Kā liecina pētījumi, radikāla attieksmes maiņa pret kaut ko visbiežāk notiek nevis pakāpeniski, bet gan momentāni - fāzveidīgi, kādu īpaši nozīmīgu faktoru ietekmē.
Jau 24. februāra iebrukums daudzus, kuri līdz tam bija lojāli Putinam, noveda pie attieksmes maiņas. Nākamā bija Buča, kura, kā mēs redzam arī Latvijā, daudziem lika pārskatīt attieksmi pret Krieviju, bet kodolieroču lietošana var novest pie tā, ka ne tikai Rietumu valstis, bet visa pasaule, ieskaitot Ķīnu un Indiju, varētu no Krievijas novērsties. Vēl vairāk. Arī Krievijas iekšienē “dziļajai tautai” var galvā iemesties šaubu tārpiņš - varbūt tas mūsu fīrers patiešām ir mazliet aizpeldējis par tālu astrālā?
Tātad ko mums rāda minētā sociologu grupas “Hronika” aptauja? Pēc atbildēm uz uzdoto jautājumu kopumu tikai izdalītas divas ekstrēmas grupas - nosacītie “militāristi” (16% no visiem respondentiem), kuri par galveno prioritāti uzskata militāru uzvaru un Ukrainas kapitulāciju, un nosacītie “pacifisti” (6%), kuri vēlas mieru, ekonomisku uzplaukumu un gatavi izbeigt karu bez jebkādiem papildu nosacījumiem. Pārējie 78% ieņem elastīgāku pozīciju un vienos jautājumos piekrīt militāristiem, bet citos pacifistiem, lai gan kopumā “speciālo operāciju” atbalsta 60% aptaujāto, 10% - neatbalsta, 18% - grūti pateikt, bet 12% nevēlas uz šo jautājumu atbildēt.
Aptauja liecina, ka starp militāristiem un pacifistiem nav būtiskas sociālas vai demogrāfiskas atšķirības. Jaunāki cilvēki ir ar lielāku noslieci uz pacifismu atšķirībā no vecāka gadagājuma, savukārt tie, kuri savā pašvērtējumā ir turīgāki, ir vairāk militāristi nekā tie, kuriem naudas mūžīgi pietrūkst. Tās tad ir gandrīz vienīgās grupu atšķirības. Visās citās grupās - pēc dzimuma, izglītības, dzīves vietas, nodarbošanās - būtisku procentuālo atšķirību starp militāristiem un pacifistiem nav.
Taču visinteresantākā ir gan militāristu, gan pacifistu noraidošā attieksme pret preventīvu kodolieroču lietojumu. 44% aptaujāto uzskata, ka kodolieročus nedrīkst lietot nekādos gadījumos, 34% - ka tos drīkst lietot tikai atbildot uz šādu ieroču lietošanu pret Krieviju. Tātad 78% no aptaujātajiem ir kategoriski pret kodolieroču lietošanu.
Tikai 17% aptaujāto pieļāva, ka pastāv iemesli, kuru dēļ Krievija varētu ķerties pie saviem kodolieroču arsenāliem. 11% to pieļautu, ja kādas valsts bruņotie spēki pārkāptu Krievijas robežas, un 6% - ja Ukrainas karadarbībā iejauktos NATO. Kā atzīmē pētījuma autori, šie 17% ir visai specifiska grupa. “Tajā statistiski biežāk ir vīrieši un cilvēki ar augstāku materiālā stāvokļa vērtējumu. Viņi biežāk atbild, ka Krievijai jāpanāk Ukrainas armijas kapitulācija. Valdības prioritātei jābūt militārās operācijas uzdevumu sasniegšanai, nevis ekonomiskiem mērķiem,” teikts pētījumā.
Jāatzīmē, ka šie 17%, kuri pieļāva kodolieroču lietošanu, šādu atbildi sniedza teorētiski iedomātā situācijā. Ja tiešām Putins izšķirtos par šādu soli, tad ar lielu varbūtību var prognozēt, ka reālajā dzīvē ne visi šādas rīcības teorētiskie atbalstītāji to atbalstītu arī pēc jau notikuša fakta. No otras puses, ir pietiekami daudz pazīmju, kas liecina par Putina nerēķināšanos ne tikai ar sabiedrisko domu, bet pat ar tuvāko domubiedru loku.
Tomēr visu apstākļu kopums (tajā skaitā Krievijas propagandistu lietotā retorika, kura, kā sliecas domāt Krievijas politiskās vides pazinēji, ietekmē pašu Putinu vairāk, nekā agrāk tika domāts) liecina, ka bažas par iespējamo kodolkatastrofu mazinās.
