Pazīstamais filozofs Artis Svece portālā “Satori” publicējis rakstu “Devītais maijs”, kurš, kā noprotams no virsraksta, veltīts Latvijas krievu un 9. maija problēmas tematikai.
Raksts ieturēts “Putina (krievu) sapratēja” stilistikā, kas, ņemot vērā kara apstākļus un autora agrākos izteikumus, apgrūtina šo rakstu uztvert bez sajūtas, ka lasi kārtējā Kremļa “noderīgā idiota” sacerējumu. No otras puses, jāatzīst, ka kopumā raksts ir samērā izsvērts un tajā jaušama izteikta vēlme “būt objektīvam”. Var saprast autora vēlmi “uzklausīt abas puses” un “stāvēt pāri” sadzīviskām, starpetniskām nesaskaņām, taču kara apstākļos šī “objektivitāte” jau sāk liecināt par kaut ko citu. Par stūrgalvīgu nevēlēšanos redzēt realitāti, kura nesakrīt ar paša “iedomāto patiesību”.
Internetā klīst video, kurā krievvalodīgs ukraiņu bēglis no Harkivas stāsta par savu “Putina sapratēja” pieredzi. Viņš, jau būdams Ļvivā, nekautrējas atzīties, ka bijis Krievijas un Putina politikas atbalstītājs, kritiski izturējies pret Ukrainas centrālo valdību un pie varas esošajiem “nacionālistiem”. Taču tagad radikāli mainījis redzējumu, lamā Putinu pēdējiem vārdiem un stāsta, cik labi pret viņu Rietumukrainā izturas vietējie. Taču šajā video pati būtiskākā epizode ir beigās, kad viņam jautā: “Un kurā brīdī jūs sapratāt, ka jūsu iepriekšējā pārliecība ir bijusi maldīga?” Uz to pusmūža vīrietis atbild: “Līdz pat pēdējam brīdim es ticēju tai Putina “krievu pasaulei”. Tikai tad, kad uz Harkivu sāka krist bumbas un sagrāva mūsu māju, man zvīņas no acīm nokrita.”
Šis ir laiks, kad cilvēkiem krīt zvīņas no acīm un viņi piepeši ierauga to, ko līdz tam gadiem nebija redzējuši vai, pareizāk sakot, nebija gribējuši ieraudzīt. Svecem un portālam “Satori” acīmredzami zvīņas no acīm vēl nav nokritušas, tāpat kā lielam skaitam citu “noderīgo idiotu”. Šajā ziņā interesanta ir kādreizējās kreiso liberāļu aktīvistes Lindas Mazures “pārkalšanās” no dedzīgas sorosietes uz tikpat dedzīgu nacionālisti. Agrāk Mazure bija vienā nometnē ar to sorosisko varzu, kura visus citādi domājošos nicīgi apsaukāja par kartupeļiem, konserviem un naciķiem, bet tagad viņas ierakstus regulāri retvīto viena no centrālajām šo “konservu” figūrām - Liāna Langa Bokša.
Taču atgriezīsimies pie Sveces raksta. No tā tonalitātes izriet, ka Svece 9. maija jautājumu uztver nopietni. Kā Latvijas valsts un latviešu nācijas apdraudējumu. Līdz ar to šī problēma jārisina. Cik lielā mērā piedāvātais risinājums ir reāls un vai tam var piekrist, tas jau ir cits jautājums.
Kā Svece redz situāciju? Lūk, citāts: “Es teiktu, ka 9. maijs ir kļuvis par Latvijas krievu vai krieviski runājošās kopienas identitātes svētkiem. (..) Daļa no dalībniekiem greznojas ar Putina Krievijas simboliem, bet daudzi vienkārši atnākuši pabūt kopā ar “tādiem pašiem kā viņi”.
Ja man ir taisnība, tad aizliegumu svinēt 9. maiju krievu kopiena var uztvert tikai kā mēģinājumu aizliegt viņiem būt tiem, kas viņi ir. Pie tam, apsaukājot šo pasākumu par “nāves dienu”, pastāv risks aizvainot arī tos, kuri nebūt netaisās slavēt Latvijas vai Ukrainas okupāciju. Un te arī galvenā problēma - cilvēks var piekrist nosodījumam pret agresiju Ukrainā, bet nevar piekrist atteikties no savas identitātes apliecināšanas. Latviešiem ir vairāki šādi svētki, pirmām kārtām Līgo svētki, un tie izdzīvoja arī tad, kad padomju režīms tos mēģināja aizliegt.”
Autors atzīst un, manuprāt, precīzi apraksta problēmu. Latvijā ir kopiena, kurai ir būtiski atšķirīga identitāte ar latviešiem. Latviešiem Līgo (?) svētki (vai tomēr Jāņi), krieviski runājošajai kopienai - 9. maijs kā Jāņu dienas analogs. Tātad tiek atzīts, ka valstī pastāv divas lielas kopienas ar atšķirīgu identitāti. Turklāt tiek norādīts, ka šo identitāti nav iespējams iznīdēt ar aizliegumiem, jo Līgo svētki “izdzīvoja arī tad, kad padomju režīms tos mēģināja aizliegt”.
Mēdz teikt, ka problēmas apzināšana un tās atzīšana jau ir puse risinājuma. No šī aspekta Sveces raksts ir zināms solis pareizā virzienā kaut vai no tā aspekta, ka problēma tiek atzīta. Lielākā Latvijas politiskā spektra daļa turpina sev komfortablo “strausa” politiku, kuras ietvaros notiek izlikšanās, ka nekādas etnisko kopienu problēmas vai, vēl trakāk, atšķirīgas identitātes nav.
Lūk, svaigākais piemērs. Vakardienas intervijā laikrakstam “Diena” Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis, kurš pazīstams kā perfekts vienmēr “pareizās” pozīcijas paudējs, uz žurnālistes Agneses Margēvičas izteikto aicinājumu - neliekuļosim, saliedēšanās ap latviešu valodu un kultūru nav izdevusies - šo aicinājumu noraida, liekuļotā izbrīnā jautājot, kura tad Eiropas nācija ir tā saliedētā. “Es tad arī gribētu dzirdēt kritēriju, kas tad ir “saliedēta nācija”?”
Teikmanis, līdzīgi kā arī citi “pareizie” politiķi šādos gadījumos, problēmu “norok”, sakot, ka tā esot sadomāta problēma, kuru uzturot atsevišķi politiskie spēki, kas no tās kurināšanas barojas. Latvijas apstākļos šīs “sadomātās” problēmas uzturētāji skaitās NA no vienas puses un “Saskaņa”, pēdējā laikā arī Latvijas Krievu savienība (LKS) no otras. Politiskā spektra kreisi centriskais spārns - “Attīstībai/Par!” un “Vienotība” - ir šīs “sadomātības” teorijas aktīvākie uzturētāji. Jāpiebilst, ka oficiālā līmenī arī “Saskaņa” cenšas norobežoties no jebkādiem sensitīviem identitātes jautājumiem, uzsvērti noliedzot etnisko minoritāšu atšķirīgu valstisko identitāti. Piebilde - valstiskā identitāte - šeit ir ļoti svarīga, jo par sadzīvisku (piemēram, valodas vai kultūrvides) identitāšu atšķirībām viņi runā labprāt.
Tas, ka ar savu kreisi liberālo nostāju pazīstamais filozofs Svece norobežojas no šīs ideoloģiskās vienādības formulas, jau jāvērtē atzinīgi. Taču, lai kā es censtos saskatīt pozitīvo Sveces rakstā, nevar nepamanīt tā fundamentālo kļūdu, kas faktiski anihilē visu pozitīvo.
Fundamentālā kļūda ir tieši šī krievu 9. maija identitātes vienādošana ar latviešu Līgo svētku identitāti. It kā šīs abas identitātes ir ētiski vienādas. Taču tā ne tuvu nav. Jāņus jeb, kā tieši krievi tos sauc, Līgo svētkus svin visi. Tajā skaitā krievi. Šiem svētkiem apakšā nav nekādu citus aizvainojošu vai atstumjošu iezīmju. Tieši Jāņu svinēšanu varētu piesaukt kā vienu no vienotas nacionālās identitātes veidojošiem piemēriem līdzās 18. novembrim un starptautiskām sporta sacensībām ar Latvijas sportistu piedalīšanos.
9. maijs ir gluži kas cits. Turklāt agrāk tas tiešām vairāk saistījās ar Otrā pasaules kara beigām, bet pēdējos desmit gados, kopš Krievijā sazēlis “Pobedobesijas” kults, šī diena pārvērtusies izteiktā krievu šovinisma, impēriska tvana apstulbotā orģijā. Taču arī tas vēl nav viss. Šīs orģijas notiek parkā, kurš kādreiz par godu uzvarai pār Bermontu nosaukts par Uzvaras parku. Tagad šā parka vēsturiskā jēga ir izvarota, un Uzvaras [pār Bermontu, nevis pār Hitleru] bulvāra galā uzsliets piemineklis, kura saturiskā jēga ir nepārprotama - leģitimizēt 1945. gada okupāciju mūžīgi mūžos.
Svece savu rakstu iesāk ar līdzību no kādas brāļu Grimmu pasakas, kurā meitene Elza atsakās no precinieka Anša piedāvājuma, jo, aizejot uz pagrabu pēc alus, sāk fantazēt par dažādām nākotnes iespējamām nelaimēm, kuras varētu notikt, ja viņa šo Anša piedāvājumu pieņemtu. Šī līdzība konkrētajā gadījumā ir nekorekta pašos pamatos, jo mūsu gadījumā nav runa par nākotnes riskiem, bet jau notikušu vardarbību. Uzvaras parks jau ir izvarots, un tā centrā izveidots, sauksim lietas īstajos vārdos, okupācijas svētku altāris, uz kuru okupācijas atbalstītāji 9. maijā nes savu ziedojumu. Burtiskā nozīmē.
Ja vēl līdz 24. februārim “mīļā miera” labad varējām izlikties, ka “lai jau tie padomju laiku apjūsmotāji tur iet, varam pieciest”, tad tagad šie okupācijas atbalstītāji jau kļūst par valstisku apdraudējumu. Diemžēl faktu, ka mūsu valstī dzīvo milzīgs skaits Putina fanu, nevar noliegt. Turklāt tie nav Teikmaņa nosauktie 7-8%. Kāda būs viņu uzvedība X stundā, ja tāda pienāks, negribas pat prognozēt.
Autors savu rakstu beidz ar tādu kā ieteikumu: “Es teiktu, ka 9. maija problēma nav problēma, ko var atrisināt latvieši. Manuprāt, aizliegums ir slikta doma, jo nekas netiek piedāvāts vietā, bet skaidrs arī, ka ne jau cilvēki no malas var pateikt, ko un kā krieviski runājošajiem Latvijas pilsoņiem svinēt. Manuprāt, šis ir mirklis, kad krievu kopienai jāsaņemas un jāizdomā, kā viņi iedomājas savu vietu mūsdienu Latvijā, un jānāk klajā ar priekšlikumiem, kāds ir risinājums problēmai, ko radījis 9. maijs.”
Šis ieteikums precīzi iegulst tajā kreisi liberālās ideoloģijas gultnē, kurā problēmas tiek risinātas atbilstoši teorētiskiem, ideoloģiski izturētiem uzstādījumiem - “aizliegums ir slikta doma”, “nekas netiek piedāvāts vietā”, “ne jau cilvēki no malas var pateikt”, “jāsaņemas un jāizdomā”, “jānāk klajā ar priekšlikumiem”. To visu var pateikt skaidrāk. Turpinām izlikties, ka nekādu problēmu ar 9. maiju nav, un cerēsim, ka viss beigsies labi. Tā nav problēma, ko var atrisināt latvieši. Un vispār, vai ir kāda problēma, kuru var atrisināt latvieši? Ja Eiropas Komisija vai Baidens atļaus, tad arī 9. maija un okupācijas pieminekļa problēmu risināsim. Ja sāks krist uz galvām bumbas, tad arī domāsim. Bet pagaidām sēdēsim klusu. Kā vienmēr. Ar zvīņām uz acīm un aizvērtu muti.
Bet varbūt beidzot ņemsim savas valsts likteni savās rokās?
