Ar ko atšķiras Zelenskis no Makrona/Šolca? Atbilde ir vienkārša – Zelenskis ir nākotnes politiķis, kamēr Makrons/Šolcs iemieso aizgājušo laiku politiku.
Šobrīd skaudrāk nekā jebkad agrāk acīs krīt milzu atšķirība starp dažādiem pasaules līderiem - Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, Krievijas diktatoru, kara noziedznieku Putinu, kolektīvo Makronu/Šolcu un ASV prezidentu Džo Baidenu. Putinu un Baidenu no šīs salīdzināšanas atbrīvosim. Putinu tāpēc, ka vienīgais, ar kuru viņu var salīdzināt, ir Hitlers, bet Baidenu tāpēc, ka viņš tomēr pārstāv pasaules spēcīgāko valsti un šo savu brīvās pasaules līderības nastu daudzmaz cienījami nes. Kaut vai ar to vien, ka nezvana ik vakaru Putinam, novēlot labunakti, kā viens otrs pašiedomātais “de Golls”.
Kāda ir raksturīgākā Zelenska atšķirība no Rietumeiropas līderiem? Tā ir viena. Toties neiedomājami būtiska. Fundamentāla. Uz kādreiz tik populāro velkamistu propagandas saukli - katram it kā pašsaprotamo “es arī bēgtu” - Zelenskis izbrīnīti pakrata galvu un atbild: nezinu, kā jūs, bet es nekur bēgt netaisos. Citiem vārdiem, Zelenskis demonstrē radikāli citu attieksmi pret bailēm.
Nedomāju, ka Zelenskis nebaidās, jo nebaidās vienīgi idioti. Taču viņš neļauj šīm bailēm noteikt visu savu rīcību. Vēl pirms kara sākuma gandrīz visi Rietumu līderi brauca uz Maskavu pie garā Kremļa galda klausīties Putina lekciju par to, cik ļoti jūs visi man esat nodarījuši pāri, pa ceļam rituāli iebraucot arī Kijevā. Jau tad viņus izbrīnīja Zelenska aukstasinīgā attieksme. Kā tā var būt, ka viņš no Putina nebaidās? Mēs te visi trīcam kā apšu lapas no domas vien, ka kādā ārprāta lēkme tas “astrālā lidojošais”, resentimenta pārņemtais cilvēks nospiedīs “sarkano pogu”, kamēr Zelenskis, kura valsts ir visvairāk apdraudētā, ne tikai nebaidās, bet aicina visus pārējos nekrist panikā.
Var pat teikt, ka ar šo savu bezbailību un no tās izrietošo nebēgšanu Zelenskis visu šo “putru” ievārīja. Lai nerastos pārpratumi, obligāti jāpaskaidro, kāpēc vārdu putra ieliku pēdiņās. 100% atbalstu Zelenska rīcību un esmu pārliecināts, ka viņa, Ukrainas tautas un Ukrainas armijas varonība izglāba pasauli, tajā skaitā Latviju, no nonākšanas Putina pazemojošā pakļautībā. Taču ja Ukraina būtu ātri padevusies, tad visticamāk Eiropa un NATO turpinātu centienus ar Putinu “sarunāt” un kara vietā būtu pazemojošs miers. Līdz nākamajām pretenzijām un nākamajai reizei.
Kā tas viss varētu izskatīties, ja Zelenskis būtu aizbēdzis un Ukrainas un bruņotie spēki zaudētu virspavēlnieku (komandēt armiju no nosacītās Londonas nav nopietni)? Tad Makrons un gan jau arī Šolcs kļūtu par galvenajiem Putina partneriem jaunajā Eiropas kārtībā, kurā abi uzņemtos “Maskavas rokas” lomu Eiropas Savienībā. Orda nostiprinātos no Vladivostokas līdz Lisabonai, jo katram no ES “lielajiem” šajā pasaules kārtībā būtu jābrauc uz Maskavu saņemt valdīšanas “jarliku”. Protams, tas viss notiktu diplomātiski pieņemamākā stilā, taču pēc būtības tieši tā.
Zelenskis šo scenāriju norāva un pasauli iegrūda eksistenciālā nenoteiktībā, kas mūsdienu pasaulei, kura ir absolūti atradinājusies par kaut ko reāli cīnīties un ar “cīņu” līdz šim saprata viedierīces klaviatūras spaidīšanu, rada sen nebijušu ētisko diskomfortu. Visa šī “cīņa” pret strukturālo rasismu, toksisko maskulīnismu, cisgendera patriarhālo kundzību, homofobiju, ksenofobiju, islamafobiju un citām Hilarijas Klintones “basket of deplorables” gudrībām uz Ukrainas kara fona izskatās vienkārši nožēlojama.
Tas, ka Zelenskis “norāva” dažāda līmeņa makroniem tik pieņemamo scenāriju, ir radījis gluži jaunu realitāti. Tā gan vēl tikai veidojas, bet tās kontūras jau iezīmējas. Vecā izpratne par sekmīgu politiku izplēn. Tradicionāli prokrieviski noskaņotajā Francijā Makrona regulārie zvani Putinam varbūt vēl atstāj kādu pozitīvu ietekmi uz Makrona tēlu, taču pārējā pasaulē tie izsauc vienīgi nožēlojamas nievas. Prostitūta pa telefonu ir galvenā asociācija, kāda šobrīd rodas, dzirdot vārdu - Emanuēls.
Pavisam citas asociācijas izraisa Zelenskis. Pēc 1. marta, kad viņa videouzstāšanās Eiropas Parlamentā izsauca pirmās stāvovācijas, viņš runā daudz un bieži, kļūstot par pirmā lieluma politisko zvaigzni. Uz Zelenska fona tādi kā Makrons nobāl. Maigi sakot, lai neteiktu skarbāk.
Apzināti nepieminu Baidenu, jo viņš, ņemot vērā viņa vecumu, politisko fonu un Vašingtonas “deep state”, manuprāt, šajā situācijā rīkojas ļoti cienījami. Var vēl diskutēt par vārda “ļoti” piemērotību, taču cienījami noteikti. Katrā ziņā Baidenam pēc kara nebūs jākaunas, ko nevar teikt par Makronu, kurš visticamāk ieies vēsturē kā 21. gadsimta Daladjē (Francijas premjers, kurš kopā ar britu premjeru Čemberlenu 1938. gadā Minhenē parakstīja vienošanos ar Hitleru).
Nav šaubu, ka savukārt Zelenskim nākotnes Ukrainā būs pieminekļi katrā pilsētā un viņa vārdā būs nosauktas ielas. Ne tikai Ukrainā, jo pasaulei viņš ir nodemonstrējis 21. gadsimtam gluži neredzētu vīrišķību un drosmi. Nebaidos viņu raksturot kā vīrišķīgu, jo ēra, kad “cīņa” ar toksisko maskulīnismu skaitījās laba un progresīva, ir pagājusi. Zelenskis iemieso līderi, kurš, no vienas puses, aizstāv tās politiskās vērtības, kuras Rietumu cilvēkam ir tuvas un nozīmīgas, bet no otras - atsauc atmiņā jau gandrīz vai aizmirstos laikus, kad par šīm vērtībām bija jācīnās vārda burtiskajā nozīmē. Makrona polittehnologu priekšvēlēšanu ieteikums viņam nobildēties Zelenskim līdzīgās militāra stila drēbēs ar dažu dienu bārdas rugājiem sabiedrībā izsauca vīpsnas, taču jaunākās tendences uzrādīja skaidri - reāla, nevis tēlota vīrišķība tiek reabilitēta.
Ja reiz tik daudz runājam par Makronu, tad visticamāk 10. aprīļa Francijas prezidenta vēlēšanās viņš uzvarēs, bet ne jau tāpēc, ka būtu spēcīgākais un vīrišķīgākais. Vienkārši uz pārējo fona viņš ir labākais, jo konservatīvo mīluli Eriku Zemūru pievīla galējais labējiskums, kura ietekmē viņš iekrita otrā grāvī - turpat kur Orbans, Le Pena un citi šī spārna politiķi, proti, nevajadzīgā Putina apjūsmošanā.
Zelenskis ir ieviesis arī jaunu tiešuma līmeni, kad politiķis runā skaidru valodu, nevis cenšas izteikties diplomātiski aizplīvurotām, neko neizsakošām frāzēm. Svarīgi, ka šajā tiešumā Zelenskis nenolaižas līdz nikniem, aizvainojošiem apvainojumiem. Viņš saglabā pašcieņu un nekad neaizmirst izteikt pateicību par to palīdzību, kādu saņem, pat tad, kad izmisīgi lūdz to sniegt daudz vairāk.
Nav šaubu, ka Zelenskis iemieso jaunu politisko laikmetu. Viņš rāda piemēru, kādam jābūt nācijas līderim. Vienā vārdā - tādam kā viņš, nevis tādam kā Makrons. Līdz ar to var prognozēt, ka nākotnē (pēc gadiem 50 vai 100) Eiropas vadošā valsts būs Ukraina, nevis Francija.
