Aizvadītās nedēļas nogalē notika vairākas augstākā līmeņa tikšanās. G-7 valstu līderu tikšanās, NATO samits, ES Padomes (valstu vadītāju) sēde un ASV prezidenta Džo Baidena vizīte Polijā.
Daudzi, pirmām kārtām cilvēki Ukrainā, gaidīja būtiskus lēmumus vai paziņojumus, kuri varētu lauzt Krievijas - Ukrainas kara gaitu. Kā tas nereti gadās, kad pirms kāda notikuma ir pārāk augstas gaidas, arī šoreiz skaļi pieteiktais pasaules līderu samits sakāpinātās cerības neattaisnoja. Varētu pat teikt, ka skaļi virsraksti ziņu izlaidumos izpalika, ja vien nebūtu Baidena runa sestdien Varšavā, kur viņš nāca klajā ar jaunu ASV mērķi - Putina režīma likvidēšanu. “Mūs gaida ilga un gara cīņa pret tirāniju, par demokrātiju. Dieva dēļ, šis cilvēks (Putins) nevar palikt pie varas,” teica Baidens.
Tiesa, uzreiz pēc šīs viņa runas Baltais nams izplatīja oficiālu paziņojumu, kurā centās mīkstināt prezidenta teikto, sakot, ka “viņa doma bija, ka nevar pieļaut Putina varu pār saviem kaimiņiem vai reģionu. Nav runas par Putina varas [gāšanu] Krievijā vai režīma maiņu.”
Baidena runa Varšavā ar savu apņēmību atšķīrās no iepriekšējo dienu ES un NATO līderu izteikumiem, bet šīs Baidena runas “atsaukums” pilnībā atbilda Rietumu pamatplūsmas tonalitātei, kurā galveno vietu ieņem apliecinājums nebijušai Rietumu un NATO vienotībai; atbalsts Ukrainai; nosodījums Krievijas agresijai un aicinājumi izbeigt karu. Taču galvenais vēstījums, kuru dažādos locījumos savā preses konferencē vairākkārt uzsvēra NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, paliek nemainīgs: NATO galvenais uzdevums šobrīd ir neļaut konfliktam izvērsties plašākam.
Pašreizējā kara posmā tas nozīmē: NATO valstis turpinās piegādāt Ukrainai vieglos kājnieku ieročus, kuri ļaus Ukraiņu armijai saglabāt pretošanās spējas, bet nesāks smago ieroču piegādes, kuras varētu radīt lūzumu kara gaitā un izsaukt neadekvātu Putina reakciju. Šajā karā, vismaz pagaidām, nedrīkstot Putinu vēl dziļāk dzīt stūrī, jo savās pašiznīcinošās tieksmēs viņš var paraut sev līdzi visu pasauli.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis videokonferences režīmā uzrunāja visus trīs pasākumus un visur atkārtoja apmēram vienu un to pašu: “Mums vajag kaujas lidmašīnas. Jums [NATO] to ir tūkstošiem, bet mums nedodat nevienu. Jums ir 20 000 tanku. Mums noderētu kaut 1% no šī apjoma, lai aizstāvētu savu valsti.” Zelenski visi godbijīgi noklausījās, aplaudēja, kājās stāvot, taču viņa izmisīgos lūgumus izlikās nedzirdam.
Britu premjers Boriss Džonsons centās paskaidrot, ka Zelenska lūgumu esot grūti izpildīt loģistikas problēmu dēļ. Ko viņš ar to bija domājis, Džonsons neatšifrēja, bet var nojaust, ka pastāv bažas, ka nopietnāku ieroču piegāžu gadījumā Krievija varētu vērst raķešu triecienu pa šīs tehnikas pārkraušanas punktiem Polijā vai Slovākijā.
Ja šāds trieciens notiktu, tad NATO būtu nostādīts ļoti smagas izšķiršanās priekšā. Tas būtu jāvērtē kā uzbrukums kādai no NATO valstīm un attiecīgi jāreaģē, taču gan Stoltenberga, gan Baidena nemitīgi atkārtotās frāzes, ka “mēs konfliktā nekādā gadījumā neiejauksimies” un “NATO galvenais uzdevums ir neļaut konfliktam izvērsties plašākam”, nedod pārliecību, ka atbilde būtu simetriska. Lai līdz šādai dilemmai nenonāktu, NATO dod diezgan skaidru signālu Putinam: labi, mēs Ukrainai smago tehniku nedosim, bet tad arī tu ievēro šo nerakstīto vienošanos un nedomā izprovocēt kaut ko Polijā.
Jāatzīmē - lai arī NATO līderi apgalvo, ka alianse esot vienotāka nekā jebkad agrāk, ne visiem ir vienāda nostāja. Zelenskis savā uzrunā nosauca katru valsti atsevišķi un par katru pateica, ko par to domā. Īpaši tika Ungārijai un tās premjeram Viktoram Orbanam, kuru Zelenskis atļāvās uzrunāt vārdā: “Viktor, vai zini, kas notiek Mariupolē? Esmu bijis Budapeštā, ar ģimeni apmeklējis Donavas krastā esošo memoriālu [nogalināto ebreju] “Kurpes krastmalā”... Aizej, paskaties.”
Patiesības labad arī Francijas prezidentu Makronu Zelenskis uzrunāja vārdā, piebilzdams “ticu, ka gan jau tu, Emanuel, nostāsies mūsu pusē”. Orbans uz Zelenska apvainojumiem atbildēja, ka nenostājas ne Ukrainas, ne Krievijas pusē, jo stāv Ungārijas pusē, bet Makrons nekādās “laipnību” apmaiņās neielaidās. Viņš Francijas pozīciju iezīmēja visai lietišķi un atklāti: “Pastāv robeža - nekļūt par kara dalībnieku. Tam piekrīt visi sabiedrotie. Tāpēc šobrīd neviens neplāno piegādāt jauna veida iekārtas, pirmām kārtām lidmašīnas un tankus, jo tas nozīmētu kļūt par kara dalībnieku.”
Kāpēc, piegādājot “Javelin” vai “Stinger”, nekļūst par kara dalībnieku, bet, piegādājot kaut ko nopietnāku, kļūst, Makrons nepaskaidroja. Acīmredzot katram pašam bija jāsaprot, ka, piegādājot vieglo bruņojumu, mēs Putinu neprovocēsim, bet, tiklīdz sāksim piegādāt kaut ko nopietnāku, tā “tiks sadusmots Putins” ar neparedzamām sekām.
Vācijas kanclers Olafs Šolcs norādīja, ka “katrai valstij ir savi kritēriji un nav vienota modeļa [attiecībā uz ieroču piegādēm]”. Viņš gan piebilda, ka militārās palīdzības apjomi tiek regulāri pārskatīti atkarībā no situācijas attīstības. Šolcs lika saprast, ka šie apjomi varētu palielināties un piegādāto ieroču veidi paplašināties. Līdzīgu nostāju, ka ar laiku ieroču piegāžu klāsts varētu kļūt daudzveidīgāks, pauda arī Džonsons.
Zināmu neapmierinātību ar nepietiekami stingru atbalstu Ukrainai izteica valstis, kuras atrodas tuvāk apdraudējumam. Čehija, Polija un Slovēnija nāca klaja ar savu 10 punktu plānu, kā ES glābt Ukrainu. Šis plāns publicēts žurnālā “Politico” un paredz:
Atslēgt visas Krievijas bankas no norēķinu sistēmas SWIFT;
Noteikt vienotu patvēruma piešķiršanas politiku tiem Krievijas karavīriem, kuri atsakās pildīt noziedzīgā režīma pavēles (dezertē);
Pilnībā aizliegt Krievijas propagandu Eiropā;
Bloķēt Krievijas kuģus Eiropas ostās;
Ieviest līdzīgu blokādi Krievijas autotransportam;
Noteikt sankcijas ne tikai oligarhiem, bet arī visai ar viņiem saistītajai biznesa videi;
Apturēt vīzu izsniegšanu visiem Krievijas pilsoņiem. Krievijas tautai jāsaprot, ka viņi cietīs no kara sekām;
Noteikt personālās sankcijas visiem partijas “Vienotās Krievijas” biedriem;
Ieviest pilnīgu eksporta uz Krieviju embargo tehnoloģijām, kuras var tikt izmantotas militāriem mērķiem;
Izslēgt Krieviju no visām starptautiskām organizācijām.
Šis plāns pagaidām plašāku atbalstu nav guvis, kas ļauj izdarīt zināmus secinājumus. Vienmēr, kad jāpieņem kādi nopietni lēmumi, jāskatās, kāds ir galvenais jautājums, ap kuru norit debates: vai tas ir - ko varam darīt, lai sasniegtu noteikto mērķi, vai arī - ko un kāpēc to nevaram izdarīt. Pagaidām Krievijas ierobežošanas jautājumā prevalē otrā pieeja - kāpēc kaut ko nevaram izdarīt (piemēram, noteikt Krievijas energoresursu embargo), nevis ko mēs vēl varētu izdarīt, lai Putinu apturētu.
Ilustrācijai trīs piemēri. Rudenī paredzēts G-20 valstu samits Indonēzijā. Pēc G-7 līderu tikšanās Baidens preses konferencē aicināja Krieviju izslēgt no šī 20 pasaules ekonomiski spēcīgāko valstu kluba, taču piebilda: “Es saku - jā, bet lēmumu pieņem divdesmitnieks.” Ņemot vērā, ka gan Indonēzija, gan Ķīna, Indija un citas ne Rietumu valstis visticamāk Krieviju ne no kurienes izslēgt netaisās, samitā Krievijas delegācija piedalīsies, it kā nekas nebūtu noticis.
Starptautiskā organizācija “Sarkanais krusts” atsakās palīdzēt Mariupoles civiliedzīvotājiem, taču vienlaikus Maskavā organizē sarunas par palīdzības centra atvēršanu Rostovā pie Donas no Donbasa pirms kara sākuma piespiedu kārtā evakuēto iedzīvotāju atbalstam.
Starptautiskā Ledus hokeja federācija atlikusi lēmuma pieņemšanu par 2023. gada pasaules hokeja čempionāta norises vietu, kas paredzēts Krievijā. Ja “Sarkanā krusta” amatpersonas vēl varēja atrunāties, ka tīri fiziski netiek Mariupolē un tāpēc nevar palīdzēt, savukārt G-7 nevar piespiest pārējās divdesmitnieka valstis balsot par Krievijas izmešanu no šī kluba, tad kas vēl nav skaidrs hokeja čempionāta jautājumā? Vai pastrādātie kara noziegumi līdz nākamajam gadam jau būs “aizmirsušies” un pasaules čempionāts varēs notikt Maskavā, it kā nekas nebūtu bijis?
It kā šobrīd jau visiem vajadzētu būt skaidram, ka pasaule ir nonākusi smagākā apdraudējuma priekšā kopš Otrā pasaules kara beigām tikai tāpēc, ka ilgus gadus “mīļā miera” un pašu komforta labad tā uz Putina agresīvo politiku skatījusies caur pirkstiem. Ja 2014. gadā pasaules reakcija būtu bijusi krietni asāka, tad līdz šodienas karam, iespējams, mēs nebūtu nodzīvojušies.
Taču jau tagad ir skaidrs, ka šī reakcija nemaz nevarēja būt asāka, jo pat šodien, kad bojā gājušo skaits sniedzas desmitos tūkstošu, kad ik dienas notiek mierīgo iedzīvotāju bombardēšanas, daudziem vēl nav līdz galam aizgājis, ka faktiski ir sācies trešais pasaules karš. Vairs nedrīkst žēlot resursus vai rēķināt “zaudējumus”, jo gadījumā, ja Putins netiks laikus apturēts, tad var sanākt, ka vispār vairs nebūs ko rēķināt. Jūlijā paredzētais NATO Madrides samits, kurā plānots detalizēt NATO austrumu spārna nostiprināšanu, var izrādīties novēlots.
