“Rīgas siltuma” valdes loceklis Raivis Elliņš TV3 rīta pārraidē “900 sekundes” teica: “Vasarā skatīsimies, kā sagādāt gāzi. Iepirkumi tiks veidoti tā, lai gāze, ko uzņēmums patērē, nebūtu no Krievijas nekad. Iepirkumos pieļausim, ka gāzi piegādā tikai Amerika, Katara, Norvēģija.”
Jau ilgi pirms kara sākuma vairākkārt savos rakstos brīdināju, ka, jo mazāk jebkādu kontaktu, darījumu ar Putina Krieviju, jo mazāki potenciālo zaudējumu riski. Tas, kas noticis tagad, brieda jau sen, un pārorientēšanās uz alternatīviem no Krievijas naftas un gāzes avotiem bija neizbēgama.
Cita lieta, ka, lai mazinātu ne tikai Latvijas, bet visas ES atkarību no Krievijas ogļūdeņražiem, līdz šim izdarīts nepiedodami maz. Par spīti tam, ka Putina agresīvā retorika un uzvedība nevienam nopietnam politikas vērotājam nav nekāds jaunums. Diemžēl visus šos gadus, kamēr Putins un visa viņa daudzskaitlīgā propagandas mašinērija žvadzināja ieročus un draudēja pasauli pārvērst radioaktīvajos pelnos, tikpat kā nekas netika darīts, lai sagatavotos tai X stundai, kura tagad pienākusi.
Kādas šobrīd ir pasaules iespējas mazināt atkarību no Krievijas energoresursiem? Vispirms jānodala nafta no gāzes. Galvenā atšķirība ir tā, ka naftu, tajā skaitā naftas pārstrādes produktus, ir vieglāk transportēt un līdz ar to diversificēt piegādes. Tas nozīmē, ka naftas importētājiem (tātad arī Latvijai) būs vieglāk atrast tās aizvietotājus, taču arī Krievijai kā naftas eksportētājai vieglāk būs atrast pircējus, pat ja šai naftai būs noteikti tirdzniecības ierobežojumi. Tas nozīmē, ka naftas plūsmas, turpinoties karadarbībai un Rietumu sankciju žņaugiem, var būtiski mainīt virzienus.
Krievijas daļa pasaules kopējā naftas eksportā ir 8,4%. Krievijas naftas lielākais pircējs jau tagad ir Ķīna, kuras daļa Krievijas naftas eksportā 2021. gadā bija 30,6%. ES valstīm visām kopā gan tā bija vēl lielāka - 47%. Var gadīties, ka Krievija spēj daļu sava naftas eksporta pārorientēt uz citiem ne Rietumu patērētājiem, taču tikpat labi kādā brīdī šī nafta var kļūt tik toksiska, ka pat Ķīna un Indija to negribēs ņemt, lai neciestu no Rietumu otrreizējām sankcijām un nepakļautu sevi reputācijas riskiem.
Tas, ka no Krievijas tirgus aiziet tādas vadošās naftas ieguves tehnoloģiju un iekārtu servisa firmas kā “Halliburton”, “Schlumberger”, “Baker Hughes” un “Weatherford International”, varētu uz Krievijas naftas sektoru atstāt ne mazāk spēcīgu ietekmi. Tiesa, ilgtermiņā. Kas attiecas uz Latviju un mūsu galveno naftas produktu piegādātāju “ORLEN Lietuva” (“Mažeiķu nafta”), no ekonomiskā un loģistikas aspekta pārorientēšanās uz citiem naftas piegādes avotiem varētu notikt salīdzinoši ātri un mazsāpīgi. Par juridiskām niansēm (lauzti līgumi utt.) jārunā atsevišķi.
Ar gāzi ir nedaudz citādi. Krievijas budžetā ieņēmumi no energoresursiem veido 42%. Lai arī Krievijas eksporta ieņēmumos gāze veido divreiz mazāku daļu nekā nafta un naftas produkti (2021. gadā attiecīgi 54,2 miljardi ASV dolāru un 110,1 miljards ASV dolāru), to ir daudz grūtāk diversificēt. Ierobežotu gāzes sašķidrināšanas un transportēšanas iespēju dēļ Krievijai gandrīz vienīgais gāzes eksporta veids ir cauruļvadi. Visi šie gāzes vadi, izņemot “Sila Sibirj”, ir orientēti uz Eiropu (ieskaitot Turciju). Ja Eiropa atsakās no Krievijas gāzes, tad tas būs būtisks robs Krievijas valūtas ieņēmumos. Līdz ar to gāzes tirdzniecības embargo pa Kremli sistu sāpīgāk nekā naftas embargo.
Taču arī gāzes importētājiem pārorientēties uz citiem tirgiem nebūs viegli. Ne velti “Rīgas siltuma” valdes loceklis lietoja darbības vārdu - skatīsimies. Vasarā, kad būs beigusies apkures sezona, bet ne tagad. Un te mēs nonākam pie galvenā jautājuma - kāda līdz šim bijusi ES un Rietumu enerģētiskā stratēģija?
Līdz pat pēdējam brīdim galvenais uzdevums bija samazināt oglekļa izmešus. Šie oglekļa izmeši līdz šim skaitījās galvenais pasaules drauds, jo atbilstoši mūsdienās valdošajai doktrīnai tieši oglekļa dioksīda daudzuma palielināšanās atmosfērā apdraudot cilvēces nākotnes pastāvēšanu. Tas, ka oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā ir daudz tuvāks vēsturiskajam minimumam nekā maksimumam, pamatplūsmas ekspertus nemulsina. Viņi savu pārliecību balsta “zinātnē”, un, kā zināms, par “zinātnes” jautājumiem nestrīdas.
Lai arī tiek tērēti milzu resursi oglekļa izmešu samazināšanai un atjaunojamo resursu enerģētikas ģenerācijai (pēdējos 20 gados aptuveni 5 triljoni ASV dolāru), rezultāti ir vairāk nekā pieticīgi. 20 gados ogļūdeņražu īpatsvars pasaules enerģētiskajā bilancē ir samazinājies tikai par diviem procenta punktiem - no 86% uz 84%. Kokmateriālu dedzināšana joprojām dod lielāku enerģijas apjomu nekā visi pasaules saules paneļi kopā. 97% no pasaules autoparka joprojām darbojas ar iekšdedzes dzinēju.
Tikai pēdējo piecu gadu laikā vien ES ir uzbūvējusi atjaunojamo energoresursu spēkstacijas ar kopējo jaudu 100 GW. Taču uz gāzes patēriņu tas nav atstājis tikpat kā nekādu ietekmi. Kopējais ES gāzes imports no Krievijas līdz Ukrainas kara sākumam bija 145 miljardi kubikmetru gadā. Pēc Starptautiskās enerģētikas aģentūras datiem, ES varētu ģenerēt gadā līdz 26 GW atjaunojamo energoresursu, kas potenciāli varētu samazināt pieprasījumu pēc gāzes par 6 miljardiem kubikmetru. Apkures siltuma standarta samazināšana par vienu grādu (no pašreizējiem 22 grādiem uz 21 grādu) varētu vēl samazināt gāzes patēriņu par 10 miljardiem kubikmetru. Taču visas šīs darbības nevar ne tuvu kompensēt Krievijas 145 miljardus kubikmetru. To var tikai pilnīgi citas piegādes.
Svētdien Vācijas telekanāls “Welt” pavēstīja, ka Vācijas ekonomikas un klimata izmaiņu ministra Roberta Habeka vizītes laikā Katarā panākta vienošanās par Kataras gāzes piegādi Vācijai. Pats Habeks gan piebilda, ka tas nenozīmē pilnīgu atteikšanos no Krievijas gāzes. “Mums nepieciešama diversifikācija, bet tas nenozīmē, ka viena valsts vai reģions nomaina otru,” sacīja Habeks. Par Kataras iespējām krasi palielināt eksporta apjomus (tagad Kataras gāzes galvenais pircējs ir Ķīna) netiek ziņots. Līdz kara sākumam Vācijas gāzes importā vairāk nekā 50% veidoja tieši Krievijas gāze. Tagad Vācija apņēmusies šo Krievijas importa daļu samazināt līdz 20%.
Latvija šķietami atrodas vēl smagākā situācijā. Mums Krievijas gāzes imports veido gandrīz 100% no visa gāzes patēriņa. Vienīgais sašķidrinātās gāzes terminālis, caur kuru varētu Latvijai piegādāt gāzi no citiem reģioniem, ir Klaipēdā, toties mums ir Inčukalna gāzes krātuve, kuras kopējais tilpums ir 4,3 miljardi kubikmetru. Latvija gadā patērē aptuveni 1,3 miljardus kubikmetru gāzes, un šis patēriņš gadu no gada konsekventi samazinās.
Latvijas ekonomikas ministrija apgalvo, ka Klaipēdas gāzes termināļa jauda esot pietiekama, lai nodrošinātu Baltijas valstu gāzes patēriņu bez Krievijas gāzes. Ja tikai būtu no kā šo gāzi iegādāties, jo atšķirībā no naftas, kuras ieguves apjomus OPEC ierobežo un vajadzības gadījumā ieguvi var salīdzinoši viegli palielināt, gāzes ieguves apjomus strauji kāpināt ir daudz grūtāk. Tāpēc gāzes cena brīvajā tirgū (Spot cena) ir ievērojami augstāka nekā tā, ko šobrīd atbilstoši ilgtermiņa līgumiem piegādā Krievija. Diemžēl var gadīties, ka šī būtiski augstākā cena būs jāmaksā, jo kara apstākļos “dzīvot kā agrāk” vairs nav iespējams, un ar to jārēķinās.
Būtisku lomu pasaules energobilances stabilizēšanā varētu spēlēt divi faktori, kuri pagaidām, kā mēdz teikt, vēl nav parādījušies uz galda. Tie ir: 1) zaļā gaisma apturētajiem slānekļa gāzes un naftas apguves projektiem; 2) atomenerģētikas destigmatizācija. Latvijas gadījumā īpaši jārunā par atomenerģiju, kas ir gandrīz ideāla no ekoloģiskā aspekta. Tikpat kā nekādu oglekļa izmešu. Ekoloģiski tīra elektrība (atšķirībā no elektroenerģijas ieguves, dedzinot ogļūdeņražus), taču tieši pret to aktīvi iestājas pašpasludinātie “dabas draugi”, uzsverot šīs enerģētikas potenciālo bīstamību. Viņus var saprast.
Katrs Černobiļas pieminējums palielina skepsi, taču realitātē kopš pirmo atomelektrostaciju uzbūvēšanas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pasaulē ir notikušas tikai trīs daudzmaz nopietnas avārijas. 1979. gadā Trimailailendas AES (ASV), kur iztika bez upuriem, 1986. gadā pati smagākā AES katastrofa Černobiļā, ar daudzu cilvēku bojāeju gan uzreiz, gan ilgākā laika posmā no iegūtās radiācijas, un 2011. gadā Fukušimas avārija, kuras sekas arī bija samērā nelielas.
Taču ar šīm trim avārijām pietika, lai daļa cilvēces novērstos no atomenerģētikas tālākas attīstības (uzsvaru liekot uz drošības uzlabošanu), tā vietā par alternatīvu atrodot milzīgus vēja turbīnu laukus, kuri ne tikai bojā ainavu, bet ir 21. gadsimtam ārkārtīgi neefektīvi. Arī tagad Vācijas valdība izskata dažādus atkarību no Krievijas energoresursiem vājinošus pasākumus, izņemot apņemšanos līdz gada beigām slēgt pēdējās trīs Vācijas atomelektrostacijas. Šis jautājums nav darba kārtībā. AES jāslēdz neatkarīgi no visa. Savukārt Latvijai sava atomelektrostacija noņemtu šo mūžīgās enerģētiskās atkarības no Krievijas slogu.
Tā, protams, ir tikai spekulācija, bet, ja pasaule savulaik būtu pievērsusies atomenerģētikai un nebūtu spiesta tik daudz patērēt Krievijas galveno eksportpreci - ogļūdeņražu energoresursus, tad, iespējams, tagad pasaules attiecības ar Krieviju būtu bijušas pavisam citas. Atkarība no naftas un gāzes eksporta adatas ar Krieviju izspēlēja ļaunu joku. Tā tīri finansiāli varēja atļauties tēlot savas iedomātās varenības lomu, kas arī noveda pie pilnīgi neadekvāta situācijas novērtējuma un pašreizējā kara. Tagad par to visu būs jāmaksā.
