Jau ceturto nedēļu rit plaša mēroga karš starp Krieviju un Ukrainu, un ir acīmredzams, ka neatkarīgi no kara iznākuma tam būs fundamentāla ietekme uz nākotnes pasaules kārtību.
Krievijas tā dēvētais ārlietu ministrs (uztvert šos kara noziedzniekus kā cienījamus politiķus vairs nav iespējams) Lavrovs trešdien intervijā TV kanālam RBK izteicās, ka “šis ir liktenīgs vēstures brīdis, jo atspoguļo cīņu šī vārda plašākajā nozīmē par to, kāda būs nākotnes pasaules kārtība”. Viņam piebalso Putins, televīzijas uzrunā sakot, ka patiesībā Ukrainā notiekot cīņa ar Rietumiem, kuru “mērķis ir miljoniem [krievu] cilvēku dzīves līmeņa pasliktināšana. Viņiem nav vajadzīga stipra un suverēna Krievija.” Šeit obligāti jāpaskaidro, ka šie izteikumi tikai atspoguļo tās halucinācijas, kuras valda Kremļa saimnieku galvās un kuras jau gadiem nepārtrauktā režīmā translē neskaitāmi zomboraidītāji.
Tas gan nenozīmē, ka Lavrovs konkrētajā situācijā būtu pateicis kaut ko principiāli aplamu. Krievija patiešām ir uzsākusi atklātu karu pret esošo pasaules kārtību, bet tas savukārt nozīmē, ka šī pasaules kārtība vairs nevar palikt iepriekšējā. Pat ja tagad visi to gribētu. Ja karš būtu beidzies trijās četrās dienās, tad iespējams, ka ar nelielām korekcijām viss galvenajos vilcienos būtu palicis pa vecam. Kaut kādas sankcijas ķeksītim, ārkārtīgi dziļš nosodījums, kaut kāds periods, kad Krievija tiek izolēta, bet ar laiku viss varētu atgriezties vecajās sliedēs. Līdzīgi kā pēc 2008. gada iebrukuma Gruzijā, pēc 2014. gada Krimas pievienošanas, Malaizijas lidmašīnas notriekšanas un citām reizēm.
Gluži necilvēcīgā Krievijas kara vešanas prakse, kad šaušalīgi kara noziegumi ik dienas pārpilda pasaules ziņu izlaidumus, padara atgriešanos pie agrākās globālās kārtības neiespējamu. Tas ir tikai laika jautājums, kad ne tikai atsevišķi cilvēki, žurnālisti, politiskie analītiķi uzdos jautājumu - kāda suņa pēc mums ir vajadzīga tāda ANO, ja tajā Krievija var jebkuram sev netīkamam lēmumam uzlikt veto? Pagaidām par to vēl nerunā, bet nav šaubu, ka pēc kara tiks rūpīgi izvērtēta arī citu starptautisko organizāciju, tajā skaitā NATO, rīcība šajā situācijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka karš vēl ne tuvu nav beidzies. Tas tagad ir tikai sācies, un vēl nav zināma katras valsts un katras organizācijas uzvedība turpmākajā kara gaitā.
Nevar izslēgt, ka pēc kara tieši Ukraina kļūst par Eiropas spēcīgāko militāro lielvalsti, ap kuru citām apdraudētām valstīm, tajā skaitā Latvijai, saliedēties, nevis būt vienā militārā blokā ar Vāciju un Franciju. Nesaku, ka tā būs, bet ar šiem piemēriem tikai ieskicēju iespējamās izmaiņas, kuras varētu notikt pēc kara beigām, jo runa nav tikai par nosacīto Rietumu (demokrātiskā bloka) cīņu ar tikpat nosacītiem Austrumiem (autoritārajiem režīmiem), kas šobrīd ir it kā pretstāves virspusē.
Pēc kara mainīsies arī spēku samērs pašos Rietumos, jo šobrīd Rietumi ar savu bezpalīdzīgo (gļēvulīgo) noskatīšanos, kā Ukrainā iet bojā simtiem un tūkstošiem civiliedzīvotāju; kaunīgo klusēšanu, ignorējot Zelenska izmisīgos lūgumus pēc Ukrainas debess slēgšanas, ik dienu zaudē savu morālo autoritāti un audzē Čemberlena vārdā nosauktā kauna punktus.
Otrdien, uzrunājot britu parlamentu, Zelenskis visai atklāti izteicās par NATO, sakot, ka ilgus gadus mūs mānīja ar “atvērtām durvīm”, bet nekad šīs durvis nav bijušas patiesi atvērtas. Mums vairs nevajag. Mēs esam gatavi veidot aizsardzības organizācijas ar citām valstīm, kuras ir gatavas arī karot, nevis tikai runāt. Nākamajā dienā, uzrunājot ASV Kongresu, Zelenskis jau bija konkrētāks: “Agrākie kari ir mūsu priekštečus mudinājuši izveidot institūtus, kuru uzdevums būtu sargāt mūs no kara. Bet... tie nestrādā. Mēs redzam to. Jūs to redzat. Līdz ar to nepieciešami jauni institūti, jaunas savienības. Un mēs piedāvājam izveidot apvienību - U-24. United for peace. Atbildīgu valstu savienību, kurām ir gan spēks, gan sirdsapziņa apstādināt konfliktus. Nekavējoties. 24 stundu laikā sniegt visu nepieciešamo palīdzību. Ja vajag - tad ieročus, ja vajag - tad sankcijas. Humāno atbalstu. Politisko atbalstu, naudu. Tāda apvienība varētu arī sniegt palīdzību stihisku nelaimju, tehnogēnu katastrofu, humāno krīžu un epidēmiju gadījumos.”
Zelenskis skaļi pasaka to, kas arvien jūtamāk virmo gaisā. Kāda jēga būt vienā militārā savienībā ar makroniem, šolciem un pārējiem austriešiem, kas ar savu mūžīgo vēlmi tikai “runāt” bremzē asu un aktīvu rīcību? Varbūt labāk būt kopā ar poļiem, čehiem un ukraiņiem? Kopā ar tiem, kas apzinās, no kuras puses nāk briesmas?
Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem būs jāatbild pēc kara, kura iznākumu un beigu termiņu šodien nevar prognozēt neviens. Toties ar augstu varbūtību var prognozēt, ka pēckara pasaules kārtība visai būtiski atšķirsies no pašreizējās. Manuprāt, tā noteikti nebūs Latvijas Ārpolitikas institūta direktora Andra Sprūda intervijā “Neatkarīgajai” piesauktā pasaule ar trijiem lielajiem varas “centriem” - Rietumi (ASV, NATO); Krievija un Ķīna.
Šobrīd, kad ASV prezidents Džo Baidens ir Putinu nosaucis par kara noziedznieku un visa Rietumu pasaule ir vienota apturēt Putina Krievijas agresiju, “neizšķirts” kara iznākums vairs nav iespējams, lai kā to varbūt kāds arī gribētu. Tāpēc nākotnes modelis, izejot no pieņēmuma, ka karadarbība Ukrainā kaut kādā visus apmierinošā veidā tiek izbeigta, civilizētā pasaule no Krievijas maksimāli norobežojas un šāds “iesaldēts” stāvoklis saglabājas uz vairākiem gadiem, pat gadu desmitiem, ir ārkārtīgi mazticams.
Var rasties jautājums - bet kāds tad būtu tas ticamākais scenārijs? Ja reiz ir sākts karš un agresorvalsts - Krievija - pati uzskata, ka karš nav ar Ukrainu, bet ar Rietumu “uzspiesto” pasaules kārtību, tad iznākums var būt tikai viens - kāda no pusēm uzvar. Un visa līdzšinējā civilizācijas vēsture liecina, ka tā nebūs Krievija.
