Krievijas ārlietu ministra vietnieks Rjabkovs sestdien izteica mazliet divdomīgu brīdinājumu, ka ieroču piegādes konvoji varot kļūt par likumīgiem Krievijas gaisa spēku uzbrukuma mērķiem.
Divdomīgs šis izteikums bija tajā ziņā, ka netika skaidri pateikts - vai šie konvoji kļūst par “likumīgiem” mērķiem tad, kad nokļūst Ukrainas teritorijā, vai jau pirms tam. Tā kā Ukrainas teritorijā tie jau tagad ir neapšaubāmi mērķi, tad atliek secināt, ka ar zemākā ierēdņa muti tiek izteikts brīdinājums Ukrainas robežvalstīm - turpināsiet kalpot par ieroču piegādes koridoriem, varam arī pa jums sākt sist. Spēcīgs raķešu trieciens naktī uz svētdienu Javorivas drošības izpētes centram nepilnus 20 kilometrus no Polijas robežas ir skaidrs signāls - vai nu izbeigsiet ieroču piegādes Ukrainai, vai arī... par to varam parunāt ar Makronu, Šolcu, bet labāk ar Baidenu.
Līdz ar to pamazām iezīmējas Putina jaunā stratēģija pēc tam, kad sākotnējais zibenskara plāns ir izgāzies. Ukrainas pakāpeniska novājināšana ar ikdienas bombardēšanām, artilērijas apšaudēm un pacietīgu gaidīšanu, līdz Ukraina zaudē spēkus noasiņojot. Šim plānam traucē vienīgi Ukrainas bruņoto spēku varonīgā pretošanās. Izskatās, ka šo pretošanās sparu nekas nevar salauzt, tāpēc uzdevums jārisina no otra gala. Jāierobežo vai vēl labāk pilnībā jāpārtrauc tās apgāde, tajā skaitā jaunu ieroču piegāde.
Tas, ka karš sācies ne gluži tā, kā Kremlis bija cerējis, nenozīmē, ka Putins būtu atteicies no saviem plāniem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rietumi demonstrē gatavību piekāpties (kaut vai ar Makrona regulārajiem telefona zvaniem). Atgādinu Putina stratēģisko mērķi, jo esmu ievērojis, ka to bieži aizmirst vai cenšas nepieminēt, mēģinot visu reducēt uz Ukrainas “jautājumu”. Putina mērķis ir būtiski plašāks. Tas ir revanšs par PSRS zaudējumu Aukstajā karā; Rietumu (NATO) publiska pazemošana, pārskatot šī kara rezultātus; Rietumu Krievijas ekskluzīvo tiesību atzīšana teikt pēdējo, izšķirošo vārdu visos gadījumos, kad tā to uzskata par vajadzīgu. Ne ar ko mazāku Putins nesamierināsies.
Rjabkova izteikumi un Javorivas izpētes centra bombardēšana precīzi iekļaujas šajā stratēģijā. Rietumu ekspertu kopienā un politiskajā šķirā valda samērā liela vienprātība par to, ka Krievija (Putins) karu zaudēt nevar. Tas ir, zaudēt kaujas laukā Putins var, un viss uz to arī iet, bet viņš šo zaudējumu nedrīkst pieļaut. Tāpēc drīzāk ies “uz eskalāciju” nekā atzīs savu sakāvi. Tieši to ASV izlūkdienestu vadītāju izklaušināšanā Kongresa Pārstāvju palātā šā gada 8. martā atzina Nacionālā izlūkošanas dienesta direktore Avrila Heinsa. Līdzīgu pozīciju pauda CIP direktors Viljams Bērnss: “Putins ir nikns un visticamāk dubultos militāros triecienus, nepievēršot uzmanību civiliedzīvotāju upuriem.” Tieši tā arī notiek.
Ko nozīmē politiķu un ekspertu aprindās populārais eifēmisms “eskalācija”, katrs var izdomāt pats. Lai arī pamatplūsmas eksperti (tie, kas skaitās “nopietni”, “līdzsvaroti”, bet līdz šim vienmēr kļūdījušies) “eskalāciju” skaidro kā militāro aktivitāšu intensifikāciju, tās pamatnozīme konkrētajā situācijā ir cita. Arvien lielāka spiediena izdarīšana uz Rietumiem un NATO, tieši vai netieši draudot ar iespēju lietot kodolieročus (iesākumā taktiskos), ja Krievijai Ukrainas frontē ies pavisam švaki.
Tāpēc ik pa brīdim izvirzās jautājums - cik tālu Rietumi ies savā gatavībā piekāpties? Redzamākie Krievijas putinologi (Belkovskis, Piontkovskis, Hodorkovskis, Pastuhovs, Pavlovskis) ir gandrīz vienisprātis, ka Putins ir pārliecināts, ka Rietumu līderu gatavība “noliekties” ir bezgalīga. Cik vajadzēs, tik lieksies. Kur gan viņi dēsies? Regulārie Makrona un Šolca zvani šo viņa pārliecību tikai nostiprina. Uzsveru, ka tā nav ne mana, ne minēto ekspertu pārliecība. Tā, viņuprāt, domā Putins, un tikai Rietumu līderi ar darbiem, nevis vārdiem var Putinu pārliecināt par pretējo, jo vārdiem kopš 24. februāra vairs nav nozīmes. Visu nosaka rīcība.
Par spīti vārdu bezvērtībai, atgādināsim Rietumu līderu nospraustās “sarkanās līnijas” - “ne colla NATO teritorijas”; “gatavība pildīt 5. panta saistības ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk”. Visos NATO paziņojumos par Krievijas iebrukumu Ukrainā tiek arī norādīts, ka šis iebrukums ir bijis neizprovocēts un nekādas Ukrainas darbības nav šādu Krievijas soli izsaukušas. Tāpat Baidens un aiz viņa visi citi šos vārdus par “ne collu NATO teritorijas” vienmēr papildina ar frāzi, ka nekādā gadījumā [vienalga, ko Krievija darītu] NATO militāri neiejauksies Krievijas - Ukrainas konfliktā. Tad varbūt laiks papildināt šos paziņojumus ar frāzi - 5. pants tiks iedarbināts jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, ar kādu ieganstu vai iemeslu Krievija būs kādai no NATO dalībvalstīm uzbrukusi.
Pretējā gadījumā pēc Krievijas raķešu trieciena pa, teiksim, ieroču piegāžu komplektācijas punktu Polijā vai kur citur var sākties kaulēšanās un dažādu makronu tik iecienītās “sarunas”. Ja šādas “sarunas” sāksies, tad ir pavisam niecīgas garantijas, ka tās nebeigsies Putinam labvēlīgi, jo populāro naratīvu “nevaram taču riskēt ar pasaules karu” neviens vēl nav atcēlis, un ar to var attaisnot jebkādu “miera vēsti” a la Čemberlens.
Ko tas nozīmē? Kāds ir šīs mūžīgās piekāpšanās galapunkts? Neierobežota piekāpšanās Putina fašismam var beigties ar Eiropas tā dēvēto “finlandizāciju”.
Labākajā gadījumā. Francijas iekšējo politiku tas varbūt arī neko daudz neietekmētu, bet Latvijai tas nozīmētu atgriešanos pie krievu, tajā skaitā Krievijas pilsoņu un krievu valodas dominēšanas Latvijas telpā (neatkarīgi no Latvijas valstiskā statusa) zem “denacifikācijas” izkārtnes. Apmēram kā 1980. gadā vai pat vēl sliktāk. Demokrātisko brīvību ierobežošana pēc Krievijas parauga. Tas jāliek aiz auss katru reizi, kad skan aicinājumi - nedrīkstam riskēt ar kodolkaru. Bet ar savu nacionālo pašcieņu riskēt drīkstam?
