Cik liela ir krievu nācijas (Krievijā) un krievu tautības cilvēku (citur pasaulē, tajā skaitā Latvijā) vainas daļa pie tā, kas šobrīd notiek Ukrainā? Lai arī šis jautājums var likties otršķirīgs, jo tagad svarīgākais ir novērst pasaules karu, atbildēt uz to ir ārkārtīgi būtiski, lai nespertu nepareizus soļus, balstoties uz aplamu informāciju.
Par to, cik svarīgi ir balstīties uz pareizu informāciju, liecina pašreiz Ukrainā notiekošais, jo gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka Krievijas iebrukums Ukrainā balstījās uz fundamentāli greizu informāciju par noskaņojumu Ukrainā. Faktiski uz klaju dezinformāciju, saskaņā ar kuru Kijevas valdība pēc pirmajiem militārajiem triecieniem aizbēgs pie saviem “saimniekiem” aiz vaļņa un no “huntas” atbrīvotā tauta sveiks krievu armiju kā savus atbrīvotājus.
Tā kā tas nenotiek, tagad ir izgudrota pasaka par “nacionālistiem”, kuri kā čekisti ar pistolēm rokās stāvot aiz armijas mugurām un neļaujot parastajiem karavīriem mierīgi nolikt ieročus un padoties. Savukārt pilsētu apšaudes veicot paši ukraiņi, lai varētu apsūdzēt kara noziegumos mūs - atbrīvotājus. Varētu domāt - nu kurš gan tic tik acīmredzamām pasakām, taču, izrādās, tic. Cilvēki nevēlas dzirdēt patiesību, ja tā nav viņiem tīkama. Kā regulāri atkārtoju - patiesība ir apmierinošā īstenības versija.
Šobrīd publiskajā telpā vērojamas divas atšķirīgas koncepcijas pat to, kādai jābūt attieksmei pret Krievijas iedzīvotājiem un krieviem citās valstīs, tajā skaitā pie mums, kur viņi veido samērā lielu iedzīvotāju īpatsvaru. Viena ir oficiālā, kuru translē gan mūsu augstākās amatpersonas, gan arī ES vadība. Lūk, Kariņš: “Dārgie Latvijas iedzīvotāji! Šajā brīdī ir būtiski vārdos un darbos parādīt, ka esam demokrātiska valsts! Putina noziedzība pret ukraiņu tautu nav krievvalodīgo vai Krievijas miermīlīgo iedzīvotāju īstenota.”
Respektīvi, jānodala Putina režīms no “miermīlīgās” krievu tautas, kura neesot vainīga, ka tai uzkundzējies nežēlīgs maniaks. Šī doktrīna ir dominējošā jau kopš 2014. gada. Tās galvenā jēga ir attaisnot smagu (tas ir, abpusēji sāpīgu) sankciju neieviešanu. Esot jāievieš tādas sankcijas, kuras neskartu “parastos cilvēkus”, bet būtu sāpīgas tikai Kremlim tuvajiem. Tātad nekādas. Tikai tīri simboliskas, kuras ļautu nomierināt paša sirdsapziņu un no galvas aizdzīt nejauko domu - nauda nesmird, un vispār, nav ko tur jaukties iekšā, lai paši tiek galā ar savām problēmām.
Otra ir krietni skarbāka - tā kā lielai vai pat lielākajai daļai krievu patīk tas, ko dara Putins, tad viņi, tieši tāpat kā vācieši pirms astoņdesmit gadiem, ir līdzatbildīgi par sava “nacionālā līdera” noziegumiem. Pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks tviterī ierakstījis: “Biju sporta zālē. Mums tur krievu tradicionāli daudz. Daudzu gadu garumā par politiku nebijām neviena vārda runājuši. Šodien parunājām. Esmu pilnīgā šokā. Normāli, Latvijas krievi, jauni cilvēki - astoņi no desmit par Putinu un Krieviju un nerādi mums te savus feikus.” Šajā ierakstā gan vairāk šokējošs ir tas, ka Liepnieks tikai tagad atklājis, kādā informatīvajā burbulī dzīvo liela daļa viņa kādreizējo un, ņemot vērā drīzās vēlēšanas (ja tās notiks), potenciālo klientu.
Nupat publicēti firmas “Factum” veiktās aptaujas rezultāti, kuri liecina, ka situācija it kā nemaz neesot tik traka. Jāatzīmē, ka aptauja sākta vēl pirms iebrukuma Ukrainā, taču arī tādā gadījumā rezultāti vāji korelē ar Liepnieka, un ne tikai viņa, sacīto un redzēto. Atbilstoši šai aptaujai tikai 8,7% Latvijas iedzīvotāju pilnībā vai daļēji atbalsta Krievijas darbības Ukrainā. Starp tiem, kas ģimenē runā latviski, tādu esot tikai 2,7%, bet krieviski runājošo vidū - 16,9%. Pievienojot šiem skaitļiem tos, kuriem “grūti pateikt” (burtiskā nozīmē, atzīties, ka atbalsta Putinu), tad attiecīgi 7,4% un 48,4%, kas jau varētu būt ticamāks procents.
Kas attiecas uz Krieviju, tur socioloģija tiek žņaugta jau ilgus gadus, tāpēc tai pārāk uzticēties nevar. Taču nav pamata domāt, ka publiskajā telpā cirkulējošās ziņas par 60-70% Krievijas iedzīvotāju atbalstu Putinam un viņa rīcībai Ukrainā būtu nepatiesas. Par to, ka Krievijā daudzi tic, ka Ukraina pirmā uzbrukusi Krievijai, un tamlīdzīgām muļķībām nevajadzētu brīnīties, jo Krievijā ir uzbūvēta visaptveroša propagandas mašinērija, no kuras nelāgās ietekmes nevar izvairīties pat to neklausoties un esot kritiski noskaņotam pret Putina režīmu. Cita lieta, ja tai tic krievi ārpus Krievijas, piemēram, Latvijā, kur pieejama visdažādākā informācija (“nerādi man tos savus feikus”).
Atsevišķi jārunā par tiem noderīgajiem idiotiem, kuri pat kara apstākļos nebeidz meklēt apkarojamā nacionālisma pazīmes latviešu (ne krievu) sabiedrībā. Izskan aicinājumi no dažādām Kažokām (nezinu, vai Aija un Iveta Kažokas ir radinieces, bet dzied ļoti līdzīgu dziesmu) premjeram un prezidentam iesaistīties sabiedrības “saliedēšanai”, ar ko tiek saprasta arī turpmāka iecietība gan pret krievu impērisma simboliem, gan pret šīs ideoloģijas paudējiem.
Rodas pašsaprotams jautājums, ko ar šiem impēristiem darīt? Kādai vajadzētu būt valsts un sabiedrības attieksmei pret viņiem? Kariņš, abas Kažokas un citi kreisie aicina būt iecietīgiem pret šiem propagandas apstrādātajiem “nabadziņiem”. Šajā naratīvā šie cilvēki obligāti jāeksponē kā nabaga upuri, jo citādi viņi neiekļaujas marksistiskajā “apspiesto” un “apspiedēju” formulā. Lai gan pati doma, ka impērisko domāšanu var savietot ar “nabaga apspiestā” statusu, rada kognitīvo disonansi, šī koncepta adepti pamanās to neredzēt. Viņi ir “nabadziņi”, kuri jāaizstāv pēc ideoloģiskajiem labā un ļaunā šabloniem.
Šie ideoloģiskā šablona argumenti būtu strikti jānodala no citiem, it kā racionāliem, bet tāpēc ne mazāk nepamatotiem. Ņemot vērā, ka Putins ir uzsācis tāda mēroga avantūru, ka nevar izslēgt karadarbības izplešanos pa visu pasauli, un Latvija (Baltija) ir ticams viņa nākamais mērķis, nedosim papildu iemeslu Putinam uzbrukt. Kāpēc šis it kā pamatotais arguments ir pamatots un racionāls tikai it kā? Tam ir divi būtiski iemesli. Pat grūti pateikt, kurš svarīgāks.
Pirmkārt, kā mēs to redzam Ukrainas un ne tikai Ukrainas gadījumā, Putinam nevajag īstu iemeslu, lai kādam uzbruktu vai mēģinātu ilgstoši kaitēt. Ieganstu vienmēr var izdomāt, ja vien ir gribēšana. Ja stratēģiskā situācija iegrozīsies tā, ka Putins izlems iebrukt Baltijā, tad tam, ko mēs būsim vai nebūsim darījuši pirms uzbrukuma, nebūs nekādas nozīmes. Es jau sen izsaku viedokli, ka tieši uzbrukums Baltijas valstīm varētu būt galvenais veids, kā Putinam sasniegt savu galveno stratēģisko mērķi - pazemot Rietumus, nolikt pie vietas NATO.
Jāvērš uzmanība, ka iebrukumam Ukrainā vispār nebija nekāda jēgpilna iemesla, kuru varētu ik dienas atkārtot Putina noderīgie idioti Rietumos. Pirms pāris gadiem tika izvērsta Krievijas organizēta un finansēta kampaņa, kurā bezatbildīgi iesaistījās arī mūsu pašu propagandisti no “Re:Baltica”, kas centās ukraiņu patriotus no brīvprātīgo bataljona “Azov” (dislocēti vissmagākajā frontes iecirknī, aizstāvot grūti nosargājamo Mariupoli) identificēt ar nacistiem, taču tagad tā nav centrālā.
Otrkārt, bet varbūt tieši pirmkārt, mūžīgā piekāpšanās; gatavība būt iecietīgiem pret Latvijai naidīgiem uzskatiem; aicinājumi neraustīt lāci aiz ūsām un tamlīdzīgi “demokrātisma” pierādījumi ārkārtīgi pazemina nācijas pretošanās spējas. Ja cilvēks ir darījis visu, lai izvairītos no kautiņa, nemitīgi piekāpies un izdabājis varmākam, tad viņš ar šādu uzvedību tikai vilina agresoru rīkoties. Interesanti, ka ģimeņu varmācības gadījumā kažokas, kariņi un viņiem līdzīgie neaicina nekaitināt varmāku, uzvesties rāmi, piekāpties, neprovocēt utt.
To, kurš Latvijas situācijā ir varmāka, apspiedējs un apspiestie, liecina kādas tviterlietotājas ieraksts, atbildot uz Kariņa aicinājumu būt “demokrātiskiem”: “Diezgan grūti dažkārt, ja darbā kolēģi pēkšņi sāk runāt tikai krieviski, nākt uz darbu krekliņā ar uzrakstu “Russia”. Teikt, ka nekas tāds Ukrainā nav noticis, un uzvesties kā “atbrīvotāji un uzvarētāji”. Iepriekš normāli sadzīvojām.”
Ja jau tagad, kad brīvi tiek tirgota krievu prese, kura atklāti atbalsta Putinu; kad “Alfā” ir veikals ar Krievijas impērisko simboliku; kad krievisko Latvijas mediju saturs kardināli atšķiras no latviskajām versijām, “atbrīvotāji” šādi uzvedas, tad kas notiks, kad pienāks X stunda? Diemžēl bikla baidīšanās, ka tikai neaizvainot agresoru, nepalīdz. To pateiks katrs psihologs. Deputinizācija un dedebilizācija jāsāk jau tagad, negaidot kara beigas. Skarbi un cieti.
