Svētdienas pēcpusdienā Kremļa pilnībā kontrolētā ziņu aģentūra “RIA Novosti” publicēja videoreportāžu, kurā Putins uzdod saviem “consiglieri” Šoigu un Gerasimovam sagatavot stratēģiskos atturēšanas ieročus (kodolieročus) īpašā kaujas gatavībā. Citiem vārdiem, neslēpti draudēja visai pasaulei. Tas faktiski nozīmē netiešu atzīšanos, ka Ukrainas kampaņa ir izgāzta. Ja ne militārā ziņā, tad politiski noteikti.
Teikt, ka Putins ir pārrēķinājies pamatīgi, nozīmē nepateikt neko. Tikai dažas dienas ir pagājušas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet jau ir pilnīgi skaidrs, ka, neatkarīgi no militārās kampaņas iznākuma šīs avantūras rezultāts tieši viņam - Putinam - pat vislabvēlīgākajā gadījumā nevar būt labvēlīgs. Tas var būt tikai un vienīgi katastrofāls. Jautājums, cik cilvēku viņš paraus sev līdzi? Kā mēdz teikt, tas, ko izdarīja Putins, ir vairāk nekā noziegums. Tā ir kļūda. Liktenīga.
Vispirms par situāciju Ukrainā svētdienas pievakarē. Ceturtās kara dienas pievakarē vēl neviens no Ukrainas apgabala centriem nav nonācis pilnībā Krievijas armijas kontrolē. Tuvu tam, lai varētu uzskatīt, ka pilsēta ir ieņemta, ir Hersona, taču arī šajā Krimai pieguļošajā apgabala centrā saglabājas Ukrainas bruņoto spēku daļas, kuras aktīvi pretojas, neļaujot Krievijas armijai brīvi izvērsties. Sarežģīta situācija ir Harkovā, kur joprojām notiek asas kaujas, un pienākošās ziņas ir ļoti pretrunīgas. Kijeva joprojām turas, un skaidrs ir viens - zibenskarš nav izdevies.
Par reālo situāciju frontē ir grūti spriest, jo šajā karā ir kāda kariem ārkārtīgi neraksturīga īpatnība. Viena no pusēm īpaši necenšas uzsvērt savus panākumus. Proti, Krievijas ziņu izlaidumi nesākas ar frāzēm - ieņemta (vai “atbrīvota”) Harkova vai Hersona; iznīcināti tik un tik, saņemti gūstā tik un tik ienaidnieka karavīru. Nekas tāds nenotiek, jo pats karš Krievijā tiek rādīts caur Putina “realitātes” prizmu.
Proti, nekāds karš nenotiek. Vispār. Vēl jo vairāk starp Krieviju un Ukrainu. Notiek ne pārāk nozīmīga “specoperācija”, kuras laikā varonīgie DNR un LNR kaujinieki, nedaudz piepalīdzot Krievijas bruņotajiem spēkiem, veic “denacifikāciju” un “demilitarizāciju”. Tiek ziņots par ieņemtiem ciematiem un citām nevienam neko neizsakošām apdzīvotām vietām. Lielākā daļa Krievijas (diemžēl arī Latvijas) iedzīvotāju pat nenojauš par uzbrukumu Kijevai un vispārējās karadarbības mērogu. Karš nav Krievijas oficiālās informatīvās telpas galvenais notikums. Tas ir viens no daudzajiem. Turklāt nekādā gadījumā nelietojot vārdu - karš, jo karš, kā zināms, ir bijis un būs tikai viens - 1945. gadā.
Bet par ko tad sankcijas? Kā jau Krievijas Drošības padomes sēdē pagājušo pirmdien teica Dmitrijs Medvedevs, sankcijas jau “viņi” noteiktu jebkurā gadījumā, jo “viņu” galvenais uzdevums esot nepieļaut Krievijas attīstību un ietekmes palielināšanos. “Viņi” vienkārši mūs nemīl, jo apskauž, cik mēs esam stipri un vareni. Iepretim viņiem - gļēvulīgajiem gejropas liberastiem. Apmēram tā jau astoņus gadus diendienā bazūnē visi Kremļa propagandas kanāli.
Problēma tikai tā, ka šoreiz Krievijai stājās pretī nevis “gejropas liberasti”, bet gan Ukrainas bruņotie spēki. Kremļa stratēģiskais plāns bija vienkāršs - masīvs iebrukums no trijām pusēm. Ukrainas armija pašķīst pa malām, prezidents Volodimirs Zelenskis un visa vadošā “hunta” (kā to sauc Kremļa propagandisti) steidzīgi mūk pie saviem “saimniekiem” uz visādām vašingtonām un briselēm, Kijevā par pārvaldnieku (nomināli prezidentu) tiek iecelts kāds Putinam uzticams cilvēks. No vietējiem. No ukraiņiem. Kāds Vladimira Medvedčuka draugs vai pat viņš pats.
Taču Putinam nesaprotamā kārtā nekas tāds nenotika. Neviens viņa armiju ar ziediem kā atbrīvotājus nesagaidīja. Smukas bildes, kur darbaļaužu tūkstoši iet demonstrācijā ar plakātiem “Prasām Latvijas Ukrainas uzņemšanu Padomju Savienībā” pa Kiseļova/Solovjova TV parādīt nevarēja. Viss kaut kā izvērties tā, ka svētdien Putina preses sekretāram Dmitrijam Peskovam nācās atsaukt iepriekš pieteikto Putina uzrunu tautai un tās vietā parādīt, kā tiek nodota pavēle sagatavot kodolraķetes.
Taču atgriezīsimies pie iebrukuma politiskajiem mērķiem. Putina samērā negaidītā un viņam reti emocionālā runa pirmās kara dienas vakarā atsedza galveno Putina kļūdu. Viņš no tiesas ticēja, ka Ukrainā pie varas ir kaut kādi zvērīgi nacionālisti un lielākā vienkāršo ukraiņu daļa nevar vien sagaidīt, kad tiks no šīs nīstās varas atbrīvoti. Viņš vērsās tiešā tekstā pie Ukrainas armijas pavēlniecības ar aicinājumu - nu ņemiet taču beidzot varu savās rokās, mēs ar jums viegli vienosimies.
Šī ideja droši vien Putina apziņā bija palikusi vēl no Baltkrievijas notikumu laikiem, kad Kremlī tika spriests - vai Minskā atstāt tautas uzticību zaudējušo Lukašenku, vai nomainīt pret kādu citu. Ja tobrīd Putins būtu pateicis kaut ko līdzīgu, tad Minskas diktatora liktenis būtu izšķirts tajā pašā mirklī.
Putins acīmredzot neredz atšķirību starp situāciju Ukrainā un Baltkrievijā pirms pusotra gada. Viņš vispār nesaprot demokrātijas jēgu un pat neatzīst tās eksistenci. Tāpat kā viņš neatzīst Ukrainas kā neatkarīgas valsts eksistenci. Viņa pasaulē visur prezidentus kāds ieliek. ASV - lielais kapitāls, Ukrainā, Latvijā un citās “tā dēvētajās” demokrātijas valstīs - ASV. Šis Putina naratīvs ir populārs ne tikai Krievijā. Tas ir izplatīts daudzviet, tāpēc visā pasaulē ir pietiekami liels Putina atbalstītāju skaits, kuri uzskata, ka viņš Ukrainā “varonīgi” cīnās ar nīsto Ameriku.
Šie realitātes izkropļojumi ir milzu Putina Krievijas problēma. Militārie apskatnieki par lielu Krievijas armijas problēmu Ukrainā uzskata loģistiku, taču greizā situācijas izpratne nav mazāka problēma. Tieši tās dēļ netika pareizi novērtēta iespējamā pasaules reakcija. Ja viss būtu noticis pēc Putina plāna - Zelenskis un “hunta” aizbēgusi pēc Janukoviča parauga, tad arī Rietumu sankcijas būtu bijušas kā līdz šim, tīri simboliskas - ķeksītim. Taču Rietumu politiķiem, kā teiktu kāds latvju mākslinieks, “pirst dīvānā” patraucēja Ukraiņu varonīgā pretošanās.
Sākumā šķita, ka Rietumi, kā ierasts, savu savtīgo, sīkmanīgo interesīti liks pāri visam un aprobežosies ar tradicionālajiem “asajiem nosodījumiem” un “dziļajām bažām”, bet jauko bildi izbojāja ukraiņu vīrišķīgie aizstāvju tēli. Tā vietā, lai iebrucējiem lasītu mūsdienu kreiso “lekcijas” par to, cik jūs nepareizi, atpalikuši, nehumāni un necivilizēti, ukraiņi pateica tieši, bez aplinkiem - pašol nahuj ruskij korabļ!
Ja runājam par sankcijām, tad jāatceras, ka tām gandrīz vienmēr ir iekšpolitiska motivācija. Politiķi un it īpaši lielais bizness negrib nekādas sankcijas. Tās tikai apgrūtina “lietu kārtošanu”. Cita lieta, ja tauta iziet ielās un prasa - kādi ir jūsu soļi, lai apstādinātu agresoru? Tādā gadījumā politiķiem ar iekšēji sakostiem zobiem, bet ārēji smaidīgām sejām nākas pieņemt tos lēmumus, par kuru atcelšanu vai vēl labāk nepieņemšanu pie viņu kabineta durvīm veidojas garas ietekmīgu lobistu rindas.
Tāpēc ukraiņu upuri nav veltīgi. Katra diena, kurā viņiem izdodas visai pasaulei demonstrēt savu stingro stāju, liek politiķiem pieņemt arvien smagākas un smagākas sankcijas. Ja kara pirmajā dienā šķita, ka piepildīsies Sandra Metuzāla skeptiskais pareģojums: “Ap pusdienlaiku Krievijai vajadzētu būt izlidinātai no visām starptautiskajām organizācijām, sākot ar ANO un beidzot ar IIHF un Ornitologu asociāciju. Taču baidos, ka diemžēl nekas no tā nenotiks…”, tad šodien situācija jau ir radikāli cita.
Šajā situācijā turpināt dziedāt noderīgo idiotu dziesmu, ka jābūt iecietīgiem, iekļaujošiem un nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt agresivitāti, izklausās vairāk nekā banāli. Tas izklausās jau piedauzīgi. Tiesa, Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka vēl svētdien atļāvās kārtējo reizi nodemonstrēt, ar ko bīstama galēji kreisā domāšana. Ukrainai ieročus nedrīkstot dot, jo mēs esam pret vardarbību, savukārt pret Krieviju esot jāvērš tikai tādas sankcijas, lai neciestu “vienkāršā tauta”. Tas ir, nekādas. Par laimi, tas vairs nav pamatplūsmas viedoklis pat Rietumu kreisajās aprindās.
Kad ceturtdien intervijā “TV24” teicu, ka Krievija ir absolūti jāizolē, pilnībā, it kā tās nebūtu vispār, tad tas droši vien izklausījās mazliet pārspīlēti, taču tagad šāda pozīcija vairs neskaitās ekstrēma, jo ir skaidrs, ka tas ir vienīgais veids, kā apieties ar aptrakušo fīreru.
