Pirmās kara dienas vakarā tika izsludinātas jau iepriekš piesauktās un, jādomā, jau iepriekš gatavotās “neiedomājami” smagās sankcijas. Cik šīs sankcijas bija smagas, parādīja nākamās dienas, tas ir, piektdienas, rīts Maskavas biržā, kur tirdzniecība atsākās ar indeksu 22% kāpumu.
Patiesības labad jāsaka, ka iepriekšējā dienā kritums bija vēl lielāks un akciju cenas neatgriezās pirmskara līmeņos, taču no tā var viegli secināt, ka tirgus bija rēķinājies ar stingrākām sankcijām. Lai arī ASV prezidents Džo Baidens izteicās, ka atsevišķu banku iekļaušana sankciju sarakstā būšot vēl sāpīgāks trieciens nekā Krievijas atslēgšana no SWIFT norēķinu sistēmas, atteikšanās tieši no šī sankciju instrumenta ļāva investoriem atviegloti uzelpot.
Baidens savā speciāli sankcijām veltītajā runā norādīja, ka ASV būtu bijušas gatavas Krievijas atslēgšanai no SWIFT, taču Eiropa neesot tam piekritusi. Izrādās, šo lēmumu nobloķējušas Vācija, Itālija, Ungārija un Kipra. Šo valstu vadītāji uzskatījuši, ka pašmāju zaudējumi no šāda soļa būtu pārāk lieli un tie neatsvērtu Krievijai nodarīto postu. Tiek saukti dažādi skaitļi no 16 līdz 46 miljardiem eiro, taču jebkurā gadījumā tie ir santīmi uz kovida triljonu fona. Eiropas Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai nebūtu lielas grūtības konkrētiem saimnieciskās darbības veicējiem kompensēt šos zaudējumus, taču šādam solim acīmredzami pietrūka politiskās gribas.
Eiropas Tautas partiju grupas priekšsēdētājs, bijušais Eiropas Komisijas vadītājs Donalds Tusks tviterī ierakstīja: “Šajā kara viss ir īsts: Putina trakums un nežēlība, ukraiņu upuri, Kijevas bombardēšana. Tikai jūsu sankcijas ir neīstas.” Bažas par to, ka Rietumi kārtējo reizi aprobežosies ar “asu nosodījumu” un stingrām (lasi: simboliskām) sankcijām, izrādījās gandrīz pamatotas. Gandrīz, jo sankcijas tomēr būs sāpīgākas nekā līdz šim. Tās skars arī dažu Kremļa augstmaņu (Patruševa, Sečina un Ivanova) dēlus (viņi paši jau sen pakļauti sankcijām), daudzus Putinam tuvus biznesmeņus, četras lielas bankas (“VTB”; “Otkrytije”; “Sovkombank”; “Novikombank”, bet ne “Sberbank”) tiek gandrīz iznīcinātas - ar tām būs bīstami ielaisties, tāpat noteikti tehnoloģiju importa ierobežojumi un citi apgrūtinājumi, taču nav šaubu, ka tas viss Putinu ne mazākajā mērā neuztrauc. Pareizāk sakot, uzsākot militāro operāciju, šādi riski bija jau iekļauti aprēķinos. Nav šaubu, ka Putins bija sagatavojies arī daudz smagākām sankcijām. Tā ka var teikt, ka pagaidām viss norit tā, kā Putins bija cerējis.
Ceturtdienas vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uzrunā tautai bija spiests atzīt, ka Ukraina ir atstāta viena cīnīties ar agresoru. Diemžēl nākas viņam piekrist. Turklāt ar šo atziņu Zelenskis jau nebija domājis, ka kāda valsts pieteiks karu Krievijai un kopā ar Ukrainu pret to karos. Viņš, sakot, ka esam atstāti vieni, acīmredzot bija domājis, ka pasaules reakcija būs daudz asāka. Tāpat nav dzirdams, ka uz Ukrainu plūstu ieroču straumes. Jāsaka, kā ir - Rietumu nodevība ir baisa. Šo kaunu Eiropai, it īpaši Vācijai un Francijai, būs grūti nomazgāt.
Tas, ka viss pagaidām norit pēc Putina plāna, nenozīmē, ka fināls būs viņam labvēlīgs. Pat ja Ukrainu izdosies īsā laika posmā sakaut; pat ja Rietumi pēc dažu gadu ierastās kurnēšanas atkal pa “vaļā atstāto logu” (Emanuels Makrons) atsāks ciemoties pie starptautiskā bandīta, tas vēl nenozīmēs, ka Putins atkal izsprucis sveikā. Pat nerunāju par to, ka pārvaldīt sev naidīgu valsti nebūs viegli, bet to jau nedarīs Putins. To pēc viņa plāna darīs ukraiņu vietējie kirhenšteini un lāči. Tāpat nerunāju par to, ka Putina Krievija būs iestājusies Huseina Irākas, Kadafi Lībijas un Kima Ziemeļkorejas klubā, ar kuru solīdiem cilvēkiem nebūs vēlēšanās būt jebkādās attiecībās. Protams, vienmēr atradīsies dažādi šrēderi, kuri būs gatavi par labu naudu pārdoties, taču diez vai uz Pēterburgas ekonomisko forumu atbrauks kāds tiešām cienījams cilvēks.
Putina problēma būs cita, un tā diemžēl skars tieši mūs. Ja lietojam analoģijas, tad Putins no vieglām narkotikām - marihuānas (Gruzija 2008. gadā, Krima, Donbass 2014. gadā) pārkāpis uz smagajām - heroīnu (atklāta, frontāla dažādu bruņoto spēku grupu karadarbība). Tur atkarības un, galvenais, abstinences (“lomku”) līmenis ir gluži cits. Jau rakstīju, ka, uzkāpjot uz atklāta kara takas, no tās nav iespējams nokāpt. Uzvara karā dod pārāk lielu serotonīna devu, lai nevēlētos to atkārtot vēl un vēl. Ja Putinam izdosies pārliecinoši uzvarēt Ukrainā, kas gan vēl nemaz nav teikts, tad nākamais solis būs Baltijas valstis un Polija, kas jau ir NATO sastāvā.
Ekspertu vidū valda nesatricināma pārliecība, ka Putins nobīsies no NATO militārās, ekonomiskās un tehnoloģiskās varenības, bet tie paši eksperti vēl pirms nedēļas atļāvās iesmiet par tiem, kuri iebrukumu Ukrainā atzina pat par ļoti iespējamu. Ir acīmredzams, ka Putina lielummānija aug augumā. Ātras uzvaras pār Ukrainu gadījumā tā var iegūt jau kosmiskus apmērus ar tikpat neierobežotām sekām.
Tāpat nedrīkst aizmirst, ka Krievijas armijai būs iegūta ne tikai kaujas pieredze, kādas nav NATO spēkiem, bet arī psiholoģiskā pārliecība (salīdzinoši vieglas uzvaras gadījumā). Līdzšinējās NATO militārās operācijas dažādos “karstajos punktos” tomēr bija stipri atšķirīgas no tā, kas tagad notiek Ukrainā, un pašreizējai NATO militārajai vadībai nav svaigu, iedvesmojošu uzvaru.
Ja runājam tieši par pašreizējo karadarbību Ukrainā, tad skaidrs, ka situācija tagad nav salīdzināma ar situāciju 2014. gadā, kad Ukrainas armija, vismaz karadarbības sākumā, bija pilnībā demoralizēta. Notiek reāla pretošanās, reālas kaujas ar daudziem kritušajiem abās puses. Šobrīd jau izkristalizējies Putina plāns - visdrīzākajā laikā ieņemt Kijevu (šo iespēju viņam nodrošināja Baltkrievu diktatora vēlme būt pie varas par katru cenu, tajā skaitā par nacionālās nodevības cenu). Ieņemot Kijevu, Putins cer pārliecināt Ukrainas armiju, ka nav jēgas turpināt pretošanos.
Pat ja Ukraina tiks sakauta, tad tas būs noticis ar augstu paceltu galvu. Iepretim Eiropai, kura izrādījās tieši tik gļēva, cik to jau gadu no gada mālē Kremļa propagandisti ar Solovjovu un Kiseļovu priekšgalā.
