Ceturtdienas rīts atnesa ziņas, kuras bija neizbēgamas kopš Putina pirmdienas uzrunas televīzijā, kurā viņš skaidrāk par skaidru lika saprast, ka Ukrainas valstiskuma likvidācija (militāras operācijas ceļā) ir neapspriežams jautājums.
Kā norisinās pats iebrukums, 21. gadsimtā nav lielas jēgas aprakstīt, jo informācija nemitīgi atjauninās un svaigākā iegūstama “online” režīmā. Taču ir ļoti svarīgi saprast, kādā veidā līdz tādai dzīvei esam nonākuši. Kas jādara, lai iespējamās sekas būtu pēc iespējas mazākas?
Vispirms jāizbeidz domāt mītiskās kategorijās. Piemēram, par 21. gadsimtu kā kaut kādu īpašu, no citiem gadsimtiem atšķirīgu laikmetu, kurā cilvēce sasniegusi kādu īpašu humāno līmeni. Jā, nav noliedzams, ka 21. gadsimts tehnoloģiski ir gluži atšķirīgs no agrākajiem. Arī sabiedrības uzskatos daudz kas ir mainījies, bet galvenie pamata stūrakmeņi palikuši tie paši.
Cilvēks nav robots. Viņš ir dzīvs cilvēks, kura rīcība nepakļaujas vēsai, racionālai analīzei, kad vienmēr tiek izvēlēts tikai labais vai pareizais. Ja cilvēki rīkotos tikai racionāli, tad pasaule būtu gluži cita. Iespējams, nesalīdzināmi garlaicīgāka. Reālajā pasaulē ir gan smagas kļūdas, gan smagas vilšanās, tā ir pilna ar avantūrām, piedzīvojumiem un pat noziegumiem. Gan ikdienas sadzīvē, gan lielajā politikā. To nekad nedrīkst aizmirst.
Kas ir Putins, bija skaidrs jau sen, tāpēc visaptverošs iebrukums Ukrainā nebija pārsteigums. Līdz ar to galvenais jautājums šobrīd ir - vai pasauli pārsteigs Rietumi? Ja pārsteigs, tad ar ko? Pirmajās iebrukuma stundās nekādi pārsteigumi vēl nav vērojami. Rietumi turpina ierasto diplomātisko valodu - nu kā nu tā, nu kā nu tā! Tā taču nedrīkst. Kurš tā dara? Modē ir atsaukšanās uz 21. gadsimtam neiedomājamu rīcību (Eiropas Komisijas paziņojums, Žanete Ozoliņa). Latvijas pārstāvis ANO Andrejs Pildegovičs LTV1 rosina “meklēt juridiskus risinājumus”, bet visa pasaule kopā aicina Putinu “izbeigt” slikto uzvešanos.
Var jautāt - bet ko citu darīt? Tā vien izskatās, ka Rietumi ir tik ilgi kladzinājuši par to 21. gadsimtu, ka paši šim mītam noticējuši. Proti, tie ir pārsteigti nesagatavoti tam, ka kāds varētu rīkoties tā, kā cilvēce ir darījusi visā savā iepriekšējā vēsturē. Taču, ja pieskaramies vēsturei, tad tieši tā dod mums zināmu gaismu tuneļa galā. Kaut, manuprāt, labi zinu vēsturi, neesmu vēsturnieks, tāpēc atsaukšos uz Londonas koledžas universitātes zinātnisko līdzstrādnieku Vladimiru Pastuhovu, kuru ļoti augstu vērtēju.
Pastuhovs norāda, ka vienmēr, bez izņēmuma visas šādas starptautiskās avantūras beidzas tās uzsācējam bēdīgi. Agri vai vēlu Rietumi, kuri patiešām ir gan ekonomiski, gan militāri spēcīgāki, nonāks pie pareiziem secinājumiem un sāks nopietnu (nevis verbālu) pretdarbību. Kāpēc mums tas ir īpaši svarīgi? Tāpēc, ka svarīgi, kurā brīdī sāksies šī nopietnā pretdarbība, jo pēc Ukrainas nākamie rindā esam mēs. Ja Ukrainā Putins nelauzīs kaklu, tad agri vai vēlu viņa apziņu narkotizējušās ambīcijas pieprasīs nākamo reibinošo devu.
Ja Putins netiks apstādināts tagad, tad iebrukums Baltijā būs tikai laika jautājums. Un nevajag šeit piesaukt kaut kādus racionālus argumentus, kāpēc tas nenotiks. Visus šos mēnešus, kamēr notika Krievijas bruņoto spēku savilkšana pie Ukrainas robežas, vesela ekspertu armija “uz pirkstiem” visādiem naiviem muļķīšiem “pierādīja”, kāpēc “nekāda kara nebūs, tas viss esot blefs”.
Ja skatās racionāli, tad, protams, nekādam karam nevajadzēja būt, bet pasaulē lietas ne tuvu vienmēr notiek uz racionāliem pamatiem. Zagļi arī vienmēr saka - šī būs mana pēdējā “lieta”. Tagad “pēdējo reizi” aptīrīšu nosacīto banku, un tad viss. Beidzu. Problēma tikai tā, ka beigt tik viegli nevar. Tās “uzvaras” sajūtas dzen uz nākamo “uzvaru”. Līdz viss beidzas.
Pasaulei ir viegli pieņemt, ka Putins ir traks slepkava, kurš izkūkojis prātu, taču daudz grūtāk pieņemt to, ka pašu gļēvums un nevēlēšanās kaut santīmu maksāt par šī bandīta laicīgu apstādināšanu ir novedusi pie tā, ko šodien redzam. Kad savulaik Angela Merkele teica, ka Putins dzīvo paralēlā realitātē, visi kā pašsaprotamu pieņēma domu - toties mēs dzīvojam “īstajā” realitātē.
Šobrīd atklājas, ka patiešām pastāv vairākas paralēlas realitātes un nevar pateikt, kura ir īstā. Vai tā, kurā tiek bombardētas Ukrainas pilsētas, vai arī tā, kur pie Krievijas vēstniecības Rīgā ārā, svaigā gaisā stāv vairāki piketētāji ar medicīniskām aizsargmaskām uz sejas. Varbūt ir tā, ka Putins dzīvo īstajā realitātē, kura ir auksta, ciniska un nežēlīga, bet mēs te tādā saulainā, iedomātā paradīzē, kur lauva un antilope mierīgi ganās blakus. Jā, jā, ganās. Šajā paralēlajā realitātē lauvas taču ir vegāni, kas rūpējas par oglekļa pēdu un metāna izmešiem.
Jo ātrāk civilizētā pasaule sapratīs, ka reālā pasaule ir tieši tā, kura šobrīd vērojama Ukrainā, nevis Grētas Tūnbergas liekulīgajā - kā jūs uzdrošināties? -, jo labāk. Nu, aizej, Grēta, to pasaki Putinam! Lai arī vēsture nedod Putinam nekādas izredzes beigt savu avantūru sekmīgi, līdz tam viņš var sadarīt daudz nepatikšanu. Tāpēc nav tādas atbildes reakcijas, kura būtu “par stipru”. Pretestība var būt tikai par vāju.
Šobrīd galvenais pasaules uzdevums ir: 1) nodrošināt ieroču un visu pārējo preču kara vešanai piegādes Ukrainai; 2) Krievijas izslēgšana no starptautiskās aprites. Pilnībā. Nekādu zvanu, nekādu “aicinājumu” “izbeigt"”. Viss. Krievija ir sevi pasludinājusi ārpus civilizācijas, tad lai nu arī dzīvo bez tās.
Un pats galvenais - ir jābeidz Putinu un viņa kamarilju uzskatīt par politiķiem - prezidentiem, ārlietu ministriem. Tur ir banda, bandas vadonis, izsūtāmais “šestjorka” utt. Ja ar bandītiem runā kā ar solīdiem cilvēkiem, panākt nevar itin neko. Tikai jaunas nepatikšanas sev uz kakla.
