Centieni juridiski leģitimizēt Krievijas okupētās teritorijas Austrumukrainā, atzīstot pašpasludināto Donbasa “republiku” valstiskumu, rada zināmas konsekvences, kuras Krievijas prezidents Vladimirs Putins iezīmēja pirmdienas vakara uzrunā tautai.
Pirmais, kas krita acīs, bija tas, ka uzrunā tikpat kā netika pieminētas tā saucamās Doņeckas un Luhanskas “republikas”. Tā kā pa visiem TV kanāliem pārraidītā Krievijas prezidenta uzruna nomināli bija pieskaņota šo “republiku” atzīšanai, tas bija vairāk nekā dīvaini. Gandrīz stundu Putins “lasīja lekciju” par Ukrainas vēsturi, par tās “mākslīgo” izcelsmi, par tās nesekmīgo (pēc 1991. gada), bet vēlāk (pēc 2014. gada) jau nelikumīgo attīstību bandītu, oligarhu un teroristu vadībā. Runa bija nevis par kaut kādiem atsevišķiem Ukrainas apgabaliem, bet visu Ukrainas valstiskumu kā tādu.
Putina runu katrā teikumā, katrā vārdā, katrā intonācijā caurvija viena centrālā doma: Ukrainas valsts ir mums - Krievijai - bīstams, nelikumīgs veidojums, kurš jālikvidē. Pretējā gadījumā NATO bāzes, raķetes un eksistenciāls apdraudējums. Viens no diviem - vai nu mēs, vai viņi. Līdz ar to galvenais jautājums, kurš saistīja uzmanību - ar ko šī runa, kas faktiski bija neslēpts kara pieteikums un pamatojums, beigsies?
Šīs Putina runas beigas jācitē pilnībā un precīzi vārds vārdā, jo tieši šo frāžu dēļ skatītāji stundu tika mocīti, liekot tiem klausīties Putina “argumentus”.
“(..) bet tiem, kuri sagrābuši un joprojām tur varu Kijevā, mēs pieprasām nekavējoties pārtraukt karadarbību. Pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu visā pilnībā gulsies uz Ukrainas teritorijā valdošo režīmu.”
Nav ne mazāko šaubu, ka šo noslēguma frāzi Putins un Patruševs slīpēja burtiski pa zilbei. Ievērojiet, šeit nav nekāda Ukrainas valstiskuma un leģitīmas varas. Ir “Kijevā” (nevis Ukrainā), “Ukrainas teritorijā valdošais režīms”. Nekas konkrēts netiek pieprasīts, izņemot “nekavējoties pārtraukt karadarbību”. Ko tas nozīmē? Ahtung! Ahtung! Jebkura pretošanās ir bezjēdzīga un tiks bargi sodīta!
Ko no šīs runas, kā arī pirmo reizi Krievijas vēsturē televīzijā translētās Drošības padomes sēdes ieraksta varam secināt? Kremļa ieskatā Ukrainas valstiskuma pastāvēšana ir nesavietojama ar Krievijas drošību un apdraud ne tikai tās attīstību, bet suverēnu pastāvēšanu. Ukrainas valstiskuma likvidēšanas jautājums nav apspriežams. Vai tas notiks mierīgā ceļā, kā 1940. gadā Baltijas valstu inkorporācija, vai lietojot spēku, atkarīgs no tā - vai Ukraina “nekavējoties pārtrauks karadarbību” vai “turpinās asinsizliešanu”. Pēdējā varianta gadījumā “visa atbildība... visā pilnībā gulsies uz Ukrainas teritorijā valdošo režīmu”. Ja tas nav kara pieteikums, tad kas?
Liela militārā kontingenta ievešana Doņeckā liecina, ka iebrukums Ukrainā, visticamāk, ir tuvāko dienu jautājums. Iespējamais scenārijs varētu būt šāds: vispirms iebrukums Austrumukrainā ar sākotnēji pasludinātu mērķi “atbrīvot” to Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritoriju, kura līdz šim bijusi Ukrainas kontrolē. Pēc tam, kad Ukrainas spēki tiek koncentrēti šajā karadarbības frontē, neglīta provokācija Patruševa stilā, ar ideju - mēs Ukrainu brīdinājām, bet viņi izrādījās vēl lielāki nelieši, nekā domājam, tāpēc lai nu tagad saņem, “ko pelnījuši”, ar sekojošu plašu, pilnvērtīgu iebrukumu jau no trim pusēm. Mērķis Kijevas ieņemšana, valsts pārvaldes sistēmas pārņemšana, marionešu valdība un vismaz iesākumā Ukrainas valstiskums pēc pašreizējā Baltkrievijas parauga.
Lai nerastos pārpratumi, uzsveru, ka tas ir tikai iespējamais scenārijs. Kā būs realitātē, šobrīd nepateiks neviens.
Divās vietās esmu pieminējis Krievijas Drošības padomes sekretāru Nikolaju Patruševu. Jāpaskaidro, kāpēc. Manuprāt, viņš ir vienīgais cilvēks Kremlī (varbūt arī visā pasaulē), kuru Putins uzskata par sev līdzvērtīgu, varbūt pat atsevišķos jautājumos pārāku. Gribu atgādināt, ka Putina katapultēšanos no mazpazīstama, neliela auguma ierēdnīša uz harismātiska nacionālā līdera kosmiskajiem augstumiem nodrošināja otrais Čečenijas karš, kurš sākās pēc ļoti dīvainām daudzstāvu māju spridzināšanām Maskavā, Gurjanova ielā, uz Kaširas šosejas un Volgodonskā.
Taču visdīvainākais tā laika notikums gadījās Rjazaņā, kur modrie iedzīvotāji bija ievērojuši aizdomīgu cilvēku nestus maisus savas mājas pagrabā un ziņojuši, “kur vajag”. Izrādījās, ka maisos ir sprāgstviela heksogēns. Sākās izmeklēšana, kas deva cerības nonākt pie iepriekšējo sprādzienu organizētājiem, bet tad pēkšņi toreizējais Federālā drošības dienesta (FSB) vadītājs Patruševs nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu, ka tās bijušas FSB mācības un maisos esot bijis cukurs. Tā radās vārdu salikums “Rjazaņas cukurs”, kuram ir cieša jēdzieniska sakabe ar vārdiem “1999. gada māju spridzināšana” un “Patruševs”.
Pastāv versija, ka tieši Patruševs veic (iespējams, pat iniciē) tos darbus, kurus pats Putins negribētu veikt (dot pavēles vai rīkojumus) savā vārdā. Kuri varētu būt šie “darbi”, katrs var iedomāties pats. Drošības padomes sēdes translācija šo versiju netieši apstiprināja, jo visiem tās locekļiem bija jāizsaka sava nostāja Donbasa jautājumā. Turklāt bez papīrīša, saviem vārdiem. Gluži kā eksāmenā, kur profesora vietā sēž bandas barvedis un skatās, cik kurš uzticams.
Tad nu viņi centās kā katrs prata izrādīt godbijību krusttēvam/caram/prezidentam. Visneveiklāk tas sanāca Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājam Sergejam Nariškinam, kurš drebošā balsī, ar sausu muti saminstinājās, izpelnoties bosa publisku izsmieklu un vieglu paņirgāšanos. Nekādas ūdens glāzes, ar ko paskalot uztraukumā izkaltušo muti, tribīnē nebija. Pēc tā, ka tā nebija tiešā translācija un Nariškina “kaunu” viegli varēja izgriezt, bet tas netika izdarīts, var spriest par Kremlī valdošo gaisotni. Skaidrs, ka tur nekādu žēlastību nepazīst. Kā jau, ārlietu ministra Sergeja Lavrova vārdiem runājot, pie “pacaniem” (bandas locekļiem, zagļu žargonā).
No visu Drošības padomes locekļu “priekšnesumiem” būtiski atšķīrās tieši Patruševa uzstāšanās. Viņš vienīgais demonstrēja patstāvību, un viņa balsī pat ieskanēja “skolotāja” toņi. Neviens cits ar Putinu runāt tādā intonācijā neuzdrošinājās pat tuvumā. Tas liek domāt par Patruševa īpašo vietu Kremļa hierarhijā. Nosacīti kaut kam līdzīgam Berijas vietai pie Staļina.
Kas būs tālāk? Daudz kas būs atkarīgs no Rietumu nostājas, kas, lai kāda tā arī būtu, ir stipri mainījusies pēdējo mēnešu laikā. Protams, joprojām notiek svārstīšanās starp nosacīto Čemberlenu un Čērčilu, tikai ar to atšķirību, ka vēl nesen pārliecinoši dominēja Čemberlena pozīcija, bet tagad arvien vairāk politiķi pielaiko Čērčila fraku.
Par paša Putina pozīciju lielu šaubu nav. Sociālajos tīklos daudzi šausminās par Putina runu. Viņi acīmredzot ir dzīvojuši pavisam citā informatīvajā telpā, ja viņiem šī runa sagādājusi pārsteigumu, jo Putins nepateica neko jaunu. Viņš runāja un uzvedās tieši tāpat kā runājis un uzvedies visus šos gadus kopš 2014. gada. Nevienu brīdi viņš nav centies tēlot miera balodi vai demonstrējis vēlmi pielabināties Rietumiem. Cita lieta, ka Rietumi, par spīti runām par Krievijas atturēšanas politiku, ilgu laiku runča Leopolda stilā mēģinājuši pārliecināt Putinu - dzīvosim draudzīgi.
Šobrīd mēs esam tādā vēsturiskā brīdī, kuru visprecīzāk formulējis Londonas universitātes koledžas profesors Vladimirs Pastuhovs: “Ziniet, kā teica Majakovskis: “Es esmu vienlīdz kandidāts uz ubaga un prezidenta krēslu.” Mēs esam vienlīdz kandidāti gan tam, lai viss beigtos ar tukšu paukšķi, gan tam, ka viss beigsies ar trešo pasaules karu.”
