Šobrīd svarīgākais jautājums pasaulē ir viens – vai izdosies izvairīties no plaša mēroga kara Eiropā (Krievijas iebrukuma Ukrainā)? No šī jautājuma izriet nākamais – vai izdosies izvairīties no globālas katastrofas? Tas ir, pasaules kara starp ASV (NATO) un Krieviju?
Vakardienas Krievijas Drošības padomes sēde, kurā tika pieņemts lēmums par pašpasludināto Donbasa republiku atzīšanu, ne uz vienu no šiem jautājumiem ne tikai nedeva skaidras atbildes, bet pat nenorādīja notikumu attīstības virzienu, jo šim tīri formālajam, toties juridisko situāciju izmainošajam aktam var būt pilnīgi atšķirīgas konsekvences. Tas var gan iesaldēt konfliktu pēc Abhāzijas, Dienvidosetijas vai Piedņestras parauga, gan arī kalpot kā tālākas eskalācijas instruments. Tiesa, Maskavas biržā indeksi nokritās par 14% - 17% un pirmo reizi kopš 2020. gada 10. novembra noslīdēja zem 3 000 punktiem. Savukārt Krievijas rublis noslīdēja virs 90 rubļiem par eiro.
Kamēr situācija ir neskaidra un karājas gaisā, var censties saprast, kā pasaule vispār nonāca līdz situācijai, kad no rīta pamostoties vispirms jāskatās telefonā - vai nav jau sācies?
Nupat notikušajā Minhenes konferencē visi runātāji, sākot no ASV viceprezidentes Kamalas Harisas un beidzot ar Vācijas Zaļās partijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku, savas runas iesāka ar apliecinājumu, ka Rietumi esot tik vienoti kā nekad agrāk. Droši vien var piekrist, ka nekad pēc 2001/09/11 tie tiešām nav bijuši tik vienoti, bet jautājums paliek atklāts - cik šobrīd, kad Krievija draud mainīt pasaules drošības arhitektūru, Rietumi ir gatavi rīkoties vienoti. Diemžēl īstas pārliecības mantrai par dzelžaino Rietumu vienotību nav.
Uz to savā Minhenes runā netieši norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot: “Mēs aizstāvēsim savu zemi, ar vai bez partneru atbalsta. Vai saņemot simtiem vienību moderno ieroču vai piecus tūkstošus ķiveru. Mēs novērtējam jebkuru palīdzību, bet visiem ir jāsaprot - tā nav nekāda labdarība, kura Ukrainai ir jālūdz vai jāatgādina, ne cēli žesti, par kuriem Ukrainai būtu dziļi jāklanās. Tas ir jūsu ieguldījums Eiropas un pasaules mieram.”
Vai Rietumu līderi saprot, ka šobrīd Ukraina gandrīz viena pati uz saviem pleciem iznes visu Eiropas drošības smagumu? Lai arī Minhenē Zelenska runu uzņēma ar stāvovācijām, nav teikts, ka šīs stāvovācijas nebija bez savas liekulības karotes. Šodien ir pieņemts publiski aplaudēt Ukrainas varonībai, bet kuluāros klusiņām, aplinkus aicināt - nu izlīgstiet taču ar to Putinu. Tas ir, kļūstiet par viņa paklausīgu vasali, bučojiet zīmoggredzenu, un turpināsim dzīvi kā līdz šim.
Francijas prezidenta Emanuela Makrona izmisīgos centienus “pielabināt” Putinu, arī Vācijas kanclera Olafa Šolca telefona zvanus citādi tulkot nevar, jo nekas mazāk par Ukrainas valstiskuma nonivelēšanu līdz šodienas Baltkrievijas valstiskuma līmenim Putinu neapmierinātu. Līdzšinējā Makrona un arī dažu citu Rietumu līderu rīcība un retorika liek domāt, ka šāds notikumu attīstības scenārijs viņiem varētu šķist gluži pieņemams.
Ja nebūtu tā nolāpītā Ukrainas krīze, tad varētu, kā viņi cer, turpināt nebeidzamo cīņu ar antivakseriem, globālo nevienlīdzību, klimata izmaiņām, oglekļa pēdu, rasismu, dzimumu nevienlīdzību, patriarhālo cisgenderu kundzību un citām brīnišķīgām lietām, kuru vārdā ar nopietnām sejām “spēlēt kariņu” savā politiskajā pagalmā.
Diemžēl Rietumi ir pilnībā atradinājušies cīnīties pa īstam, ar nopietniem (nevis pašu uzzīmētiem) pretiniekiem. Militārās operācijas Irākā un Afganistānā faktiski bija karš vienos vārtos, taču pat šo nosacīti vieglo kampaņu negatīvās sekas Rietumus ietekmēja demoralizējoši. Militārās distrofijas doktrīnu, kuru kā savu ārpolitisko karogu pacēla Gerhards Šrēders, Žaks Širaks un Nikolā Sarkozī, vēlāk, saņemot Nobela miera prēmiju 2009. gadā, galīgā redakcijā noformulēja Baraks Obama - izvairīties no spēka lietošanas par katru cenu. Pat pēc pašu novilkto sarkano līniju pārkāpšanas 2013. gadā (pēc Bašara Asada ķīmisko ieroču lietošanas). Taču daba necieš tukšumu. Šo vakuumu nekavējoties izmantoja Putins. Arī Ķīna, kura pamazām vēl audzē muskuļus un nogaida īsto brīdi, lai mainītu spēku samērus Klusā okeāna baseinā.
Tagad, kad Rietumiem būtu jādemonstrē, ka to muskuļi nebūt vēl nav atrofējušies un spēks kaulos saglabājies, Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins tviterī uzdod jautājumu, kurš daudziem uz mēles: “Vai Rietumi ir vienota civilizācija ar augstu paceltu morāles latiņu? Jautājums, protams, smieklīgs Ukrainas kontekstā. Pietiktu ar tādām sankcijām kā pret Irānu - energoresursu eksporta blokāde, SWIFT atslēgšana un visu ārzemju kontu iesaldēšana, lai Krievija saplaktu kā tukšs balons!”
Atslēgas vārdi šajā Kiršteina ierakstā ir “civilizācija ar augstu paceltu morāles latiņu”. Jebkuras lietas vērtību nosaka cena, kuru esi gatavs par to maksāt. Ja neesi gatavs par saviem principiem (uzskatiem, pārliecību, ticību) maksāt (ciest), tad tiem nav nekādas vērtības. Ja mēs paklausāmies vadošos Eiropas (arī ASV) politiķus, tad par “vērtībām” un “augstajiem morāles standartiem” vien dzirdam. Problēma ir tā, ka no biežas lietošanas šie vārdi devalvējušies. Nav manāmi pierādījumi, ka kāds to dēļ būtu gatavs maksāt un ciest.
Ilgus gadus Rietumu līderi savu rīcību, kāda nu kurā brīdī tiem bijusi izdevīga, pamatoja ar “vērtībām”. Viss, ko viņi dara, ir pareizi, jo atbilst “vērtībām”, jo mēs esam “labie”, iepretim visādiem “sliktajiem” trampiem. Latvijas politiskajā realitātē tas izskatījās - viss ko dara Kariņš (“Vienotība” & Co), ir labi, jo citādi nāks nosacītais Gobzems (vienalga kādā iemiesojumā), “oligarhi”, krievi. Šī ticība savai pareizībai, labumam bija un joprojām paliek gandrīz vai absolūta. Var domāt - kas gan tur slikts?
Slikts ir tas, ka tie, kas tā vienkārši “uz sitiena” tam visam netic, sāk salīdzināt tavas runas ar taviem darbiem un konstatē, ka runas ar darbiem nesakrīt. Tātad visa tā runāšana par vērtībām ir tukša muldēšana. Tikpat tukša kā Nobela prēmijas saņēmēja Obamas vairākkārt atkārtotie draudi par augsto cenu, kura Putinam būšot jāmaksā par 2014. gada notikumiem. Putins labi ielāgoja, ko Rietumu “vērtību sistēmā” nozīmē “augsta cena”. Tā ir tāda simboliska cena, kas ļauj pašiem savās acīs izskatīties kā “labajiem”, kas cīnās par “vērtībām”, bet vienlaikus tikpat kā neko nemaksāt. Gluži kā atpirkties no trūkumcietēja ar kabatā izbirušu sīknaudu.
Labi ja “neticīgais Toms” ir Gobzems. Bet ja tas ir Putins, kurš preses konferencē pēc tikšanās ar Makronu 7. februārī neslēpti draud ar kodolkaru: “NATO valstu apvienotais potenciāls, protams, nav salīdzināms. To mēs saprotam. Bet! Mēs saprotam arī to, ka Krievija ir viena no vadošajām kodollielvarām, bet atsevišķās komponentēs pēc mūsdienīguma pat daudzus apsteidz.” Tad ko? Sūtīt Ukrainai ķiveres vai marles saites, ar ko pārsiet karā ievainotos?
Kiršteins nav vienīgais, kurš pasaka priekšā, kas būtu jau sen bijis jādara, lai apturētu tādus kā Putins, bet nekas no tā nav ticis izdarīts. Vēl vairāk, nav nekādas garantijas, ka “smagās sankcijas”, ar kurām tagad Putins tiek biedēts, patiešām būs īsti “smagas”, jo vienmēr var atrast atrunas, ka Ukraina galu galā jau nav NATO, nav ES un vispār, tā jau pati vainīga - nepildīja Minskas vienošanos. Kā ziņo “Reuter”, šobrīd no plānotajām sankcijām ir izslēgts faktiski tāds nieks (uz kopējā upuraltāra fona) kā atslēgšana no SWIFT. Tas liecina, ka pamatvilcienos plānots turpināt tirdzniecību “as usual”. Nu, mazliet apgrūtinošos apstākļos, bet tikai mazliet.
Ja karadarbība patiešām sāksies, tad tieši uz šādu Rietumu reakciju būs cerējis Putins. Ja viņam šādu cerību nebūtu, ja Rietumi būtu ar darbiem, nevis vārdiem, pierādījuši savu apņēmību maksāt, tad Putina uzvedība būtu cita. Līdz ar to uz ievadā uzdoto pirmo jautājumu es atbildētu - iespējams, ka karš tomēr būs, jo Rietumi nepiespiedīs Ukrainu padoties bez cīņas, bet Rietumi nespēj pārliecināt Putinu, ka šis solis viņam beigsies bēdīgi.
Vai karš izvērtīsies globāls? Tas būs atkarīgs no tā, kāda sekos Rietumu reakcija. Ja tā būs asa un negaidīti stingra, tad Krievija, pēc labākajām krievu tradīcijām, saņemot pa zobiem, noslaucīs asinis un līdīs atkal draudzēties. Nesaņemot pretsparu, tās nekaunība tikai augs augumā, bez apstāšanās iespējām.
P. S. Kari tāpēc arī laiku pa laikam notiek - lai noskaidrotu, kas ir kas. Kādā cenā ir ideju tirgū izliktās “vērtības”?
P. S. S. Ja ticam profesora Valērija Soloveja stāstiem par Kremļa saimnieku dedzīgo aizraušanos ar dažādiem maģiskiem rituāliem un viņu dziļo māņticību, tad no numeroloģijas aspekta 2022. gada 22. februāris (2022.22.02.) būtu ļoti piemērots datums kara uzsākšanai. Ņemot vērā, ka Krievijā reliģisku statusu ieguvušais Lielais Tēvijas karš (nejaukt ar Otro pasaules karu) arī sākās 22. datumā (1941. gada 22. jūnijā) un tas Kremļa skatījumā noslēdzās sekmīgi, tad šis datums māņticīgam cilvēkam varētu šķist īpaši veiksmīgs datums uzbrukumam.
