Par Māras Zālītes uzstāšanos LTV raidījumā “1:1” varētu arī nerunāt, ja tā neiezīmētu kādu ļoti svarīgu tendenci Latvijas politiskās dzīves attīstībā. Runa ir par valsts identificēšanu ar tās politiskajiem līderiem.
Kad mēs dzirdam Krievijas Valsts domes spīkera Vjačeslava Volodina formulu: ir Putins - ir Krievija; nav Putina - nav Krievijas, tad mēs augstprātīgi vīpsnājam. Ko gan var prasīt no Čingizhana/Batija ordas mantiniekiem. Taču kad līdzīgu dziesmu sāk dziedāt pašmāju “inteliģences” zvaigznes, un Māra Zālīte tāda neapšaubāmi ir, turklāt vēl pirmā lieluma, tad vīpsnāt vairs negribas. Tā jau ir nopietna simptomātika. Latvijas sabiedrības demokrātisma atrofijai.
Minētajā pārraidē Zālīte izteica vairākas frāzes, kuras tā dēvētajās “inteliģences” aprindās ir samērā populāras. 1) Cilvēki, kas protestē pret valdību, paši nezinot, ko grib. Tātad tie, kas zina, ko grib, neprotestē. 2) Protestētāju nolūks esot sabiedrību turēt spriedzē, veicināt neuzticību valstij. Kremļa projekts “Latvija ir neizdevusies valsts” tiekot īstenots ļoti aktīvi. “Valdība slikta, prezidents slikts”, viss tiek zākāts. Daļa cilvēku arī sāk domāt - varbūt tiešām viss ir slikti. No savas puses piebildīšu, kāpēc gan nedrīkstētu domāt, ka patiešām ir slikti? Turklāt bez galējībām - viss/nekas. Kāpēc nevarētu būt - kaut kas labi, kaut kas slikti?
Zālītes vēstījums ir nepārprotams: Protestēt pret valdību ir slikti. To dara tikai pretvalstiski elementi, kuri vēlas sliktu Latvijai. Viņi realizē “Kremļa projektu”. Turklāt tas attiecas ne tik daudz uz Ždanokas atbalstītājiem, cik latviešiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ neuzskata, ka Levita atrašanās Rīgas pilī “celtu viņu nošļukušos knābjus”. Respektīvi, ja tu, latvieti, neesi sajūsmā par Levita/Kariņa sakabi un atļaujies to kritizēt, tad ar to tu lej ūdeni uz Putina dzirnavām.
Jāatzīstas, ka par šo Zālītes situācijas redzējumu galīgi negribas ironizēt vai kā citādi jokot. Manuprāt, tas ir traģisks, jo latviešu sabiedrības augstākajos, tas ir, uz priekšu virzošajos, slāņos šis redzējums ne tikai nesastop nopietnu pretestību, bet, spriežot pēc atsauksmēm sociālajos tīklos, pat tiek atbalstīts. Šajā ziņā situācija Latvija arvien vairāk kļūst līdzīga situācijai Zālītes peltajā Krievijā.
Parasti salīdzinājumi ar mūsu austrumu kaimiņu latviešu publikā izsauc, kā minimums, skepsi. Nu gan salīdzināji! Krievijā protestētājus nežēlīgi klapē ar gumijas nūjām kā kotletes un met cietumos, bet pie mums ar viņiem auklējas kā ar jēlu olu. Tam zināmā mērā var piekrist, taču, kā mēdz teikt ķīnieši - katrs garš ceļš sākas ar pirmo soli.
Zālītes teksti liecina, ka viņa neslēpjoties aicina sabiedrību virzīties pa šo Austrumos tik raksturīgo varas sakralizācijas ceļu, un tas nebūt nav pirmais solis šajā ceļā. Lieliski apzinos, ka piesaukt Zālītes jaunības dienu vājumu - viņas iestāšanos Komunistiskajā partijā 1983. gadā - nepieder pie labā toņa. Taču šoreiz bez šīs pieminēšanas neiztikt, jo pašreizējie Zālītes uzskati liecina, ka viņas toreizējais solis nebija nekāds “vājuma brīdis”, bet gan dziļākā dvēseles pārliecība, kura tobrīd dažādu vēsturisko un sadzīvisko uzslāņojumu dēļ vēl nebija līdz galam izkristalizējusies. Droši vien tā ir tikai likteņa ironija, lai gan vēsturei patīk dažādas simboliskas sakritības, bet Zālīte iestājās, teiksim kā ir, kangaru partijā tieši tajā pašā gadā, kad tiesāja Gunāru Astru.
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz teikšu, ka Zālīti par šo soli es pārāk nenosodu. Atceros tos laikus, un ne katrs varēja būt pietiekami stiprs, lai nesalūztu. Zālīte ar saviem darbiem, kad vēl bija dzejniece, šo savu kaunu ir izpirkusi. Jau ar vienu pašu “Lāčplēša” libretu viņa ir pilnībā norēķinājusies par 1983. gada vājumu. Taču ja viņas jaunības dienu grēkus viņa ir izpirkusi, tad kāpēc gan viņa atkal tos sākusi krāt, kļūstot par esošās varas propagandisti?
Latvijā ir ne mazums kvēlu patriotu, kuri mīl savu valsti ne mazāk un varbūt pat vairāk nekā Zālīte. Taču ne visi izjūt tikpat kvēlas jūtas pret mūsu valsts pašreizējiem līderiem. Vēl vairāk, ir ne mazums tādu, kuri uzskata, ka viņi ir nodarījuši Latvijai milzu kaitējumu. Kaut vai ar to, ka, neejot “Zviedrijas ceļu”, sarīdījuši savā starpā tā dēvētos kovidhistēriķus ar kovidskeptiķiem. Medicīniski epidemioloģiskus jautājumus pārnesot politiskajā un tīri cilvēciskajā plāksnē. Pēc šīs loģikas tieši Kariņš un viņa valdība ir lielākais “Kremļa aģents”.
Nonievājot cilvēkus, kuri neizjūt jūsmīgas tirpas, dzirdot Levita vai Kariņa balsi, Zālīte viņus ir atklāti apvainojusi. Nosaucot viņus par “Kremļa projekta” atbalstītājiem, viņa šos cilvēkus ir klaji apmelojusi. Identificējot valsts vadītājus ar pašu valsti, Zālīte faktiski ir nostājusies autoritārisma pozīcijās. Pie kā šī nostāja noveda ne tikai Latviju, bet visu pasauli pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, mēs visi lieliski zinām.
Tieši tāpēc Zālītes izteikumi jāvērtē kā neatbilstoši Latvijas tautas ilgtermiņa stratēģiskajām interesēm. Tāpēc Zālīte kā cilvēks, kā talantīga literāte un, ticu - Latvijas patiesa patriote, tikai iegūtu, ja pati norobežotos no šiem saviem izteikumiem un atvainotos tiem, kurus nelietīgi apmelojusi.
