Mūsdienu dzīves realitāte arvien biežāk liek atbildēt uz jautājumu: ko darīt, ja tavs sarunas biedrs atļaujas būt klaji nekaunīgs, rupjš un turklāt to vēl dara ar pašiedomāta morālā pārākuma izjūtu?
Kad Rietumu politiķi un diplomāti cenšas “pa labam” runāt ar Krievijas kolēģiem, tad mums, kuri prot krievu valodu un zina krievu tikumus, ir pilnīgi skaidrs, ka ar šādu pieeju panākt neko nevar, jo krievu nekaunība tikai aug augumā. Par to ļoti trāpīgi izdevumā “The Atlantic” šajās dienās raksta pazīstamā politisko notikumu apskatniece Anna Eplbauma.
“Diemžēl Rietumu diplomāti un līderi, kuri cenšas novērst Krievijas iebrukumu Ukrainā, joprojām domā, ka dzīvo pasaulē, kur līgumiem ir kāda nozīme, kur diplomātiskais protokols ir noderīgs un cieņā tiek turēta pieklājība. Kad viņi visi brauc uz Maskavu, viņi domā, ka tur sarunājas ar cilvēkiem, kuru uzskatus var mainīt diskutējot.” Savu rakstu viņa nobeidz: “Šis šausmīgais brīdis liecina ne tikai par diplomātijas izgāšanos. Tas parāda arī Rietumu priekšstatu [par Krieviju] krahu. Mēs paaudzēm atteicāmies redzēt šis valsts vadoņus tādus, kādi viņi patiesībā ir. Mēs atteicāmies runāt ar viņiem tā, lai tas viņus kaut kādi ietekmētu. Tagad jau var būt par vēlu.”
Kad tas tiek teikts par Krieviju, tad daudziem viss ir puslīdz skaidrs. Krievija saprot vienīgi stingru valodu no spēka pozīcijām. Taču, kad konservatīvi noskaņoti politiķi vai publiskās personas cenšas debatēt ar saviem kreisi noskaņotajiem pašmāju kolēģiem, tad redzam līdzīgu ainu. Kamēr kreisie atklāti ņirgājas par “tradicionālajām vērtībām” un agrāko laiku svētumus demonstratīvi mīda ar kājām, konservatīvie visai bikli iebilst no aizsardzības pozīcijām, cenšoties būt korekti un savaldīgi. Manuprāt, šī defensīvā stratēģija jāatmet - jo ātrāk, jo labāk.
Sestdienas vakarā notika “Supernovas” fināls. Starp finālistiem bija mūziķis Ralfs Eilands, kurš pazīstams ar savu aktīvo, samērā agresīvo ideoloģisko pozīciju. Pieteikuma intervijas laikā viņam mugurā bija krekliņš, kura zīmējums video translācijā bija apzināti izpludināts. Kad viņa idejiskais domubiedrs Mārtiņš Stabiņģis sociālajos tīklos ierakstīja, ka nevarēšot aizmigt, ja neuzzinās, kāpēc šis uzraksts esot “nocenzēts”, tad Eilands ievietoja foto ar šo krekliņu. Līdzīgus krekliņus valkā krievu šovinisti, saukti par vatņikiem. Tikai “tavas mammas” vietā ir Obama, amerikāņi, ukraiņi, kāškrusta zīme, “varam atkārtot” vai kaut kas tamlīdzīgs. Ko lai saka par šo Eilanda “pilsoniskās pozīcijas” demonstrāciju?
Mātes pazemināšanas stilistika Rietumu kultūras kreisajā spārnā savulaik parādījās kā reakcija uz diskusijām, vai/cik daudz pieļaujama karikatūru zīmēšana par pravieti Muhamedu. Tā kā ar reliģisko svētumu zaimošanu kreisie nevienu pārsteigt nevarētu, viņi sāka demonstratīvi zaimot to, kas katram cilvēkam vissvētākais - viņa paša miesīgā māte.
Pie mums šo stilistiku savulaik centās ievazāt Eilanda draugs/paziņa un labi pazīstams tvitera kretīns, jēlo joku mētātājs Kārlis Langins. Viņš cilvēkus, kuru ierakstus uzskatīja par ideoloģiski nepareiziem, centās apzināti aizvainot, ietvītojot, ka esot gulējis (protams, rupjākā izteiksmē) ar netīkamā ieraksta autora māti.
Kā varēja noprast, Langinam pašam tas likās ārkārtīgi stilīgi un progresīvi. Visu varam apņirgt, arī tavu māti, un tas ir ok. To pašu jau ilgstoši dara Eilands. Protams, tas ir tik bērnišķīgi, ka grūti noticēt, ka neviens no “savējiem” viņiem nekad nav teicis - jūs taču izskatāties kā mazi bērni, kuri sētā dzirdējuši no lielajiem puikām kādu rupju, jēdzieniski nesaprotamu vārdu, tagad to visās iespējamās vietās atkārtojat, domājot, ka tādējādi paši izskatīsieties lielāki.
Kādreiz krievu laikos man bija paziņa, kurš visas drazas, atkritumus un iepakojuma turzas meta uz ielas zemē. Kad viņam aizrādīju, viņš atbildēja: “Bet Ņujorkā tā visi dara.” Lieki piebilst, ka nekādā Ņujorkā viņš nekad nebija bijis, jo tolaik uz ārzemēm vispār nevarēja izbraukt. Toties viņš bija svēti pārliecināts, ka, metot iesaiņojuma papīru uz ielas, tuvina Rīgu Rietumu “modernajai kultūrai”. Eilanda krekliņš ir no tās pašas provinciālās operas. Cilvēks uzvelk idiotisku krekliņu un domā: nu, es šādā veidā parādīšu mūsu pāķiskajiem “kartupeļiem”, kādas šodien ir izsmalcinātas “Parīzes” manieres. Beigās gan sanāk, ka, akli kaut ko atdarinot, pats ir sevi parādījis kā neadekvātu muļķi. Kā infantilu kretīnu bez bremzēm (a la Kaimiņš, Gobzems & Co).
Manuprāt, ar šiem “atkritumu metējiem uz ielas” un “svētumu izņirdzējiem” nav iespējams kaut ko sarunāt “pa labam”. Kāpēc viņus pielīdzinu Krievijas nekauņām? Tāpēc, ka viņi, tieši tāpat kā krievu diplomāti, atļaujas demonstrēt savu nekaunību tikai tur, kur ar viņiem runā civilizētā valodā. Pekinā šie diplomāti neatļautos pateikt, ka “uzd...š” sankcijām, kā to nupat atļāvās Stokholmā. Tiklīdz nekauņas saņem enerģisku pretsparu, tā viņu lielā dūša noplok. Atcerēsimies, ka arī robežas nezinošais Kaimiņš kļuva paklausīgs Saeimas jēriņš, tiklīdz virs viņa galvas parādījās kriminālatbildības Damokla zobens.
Taču, tāpat kā Rietumu politiķi pēdējā laikā sākuši ar Kremli runāt skarbākā tonī, arī Latvijas saprātīgāko cilvēku daļai pienācis laiks izbeigt izdabāt kreisajiem “tradīciju ārdītājiem”. Tādu krekliņu nēsātājiem jāpasaka acīs, kas viņi patiesībā ir. Pat ne alternatīvi apdāvinātie. Vienkārši muļķi un maziski nelieši.
