Otrdien valdības vadītājs Krišjānis Kariņš nāca klajā ar visai valstij negaidīti iepriecinošu paziņojumu. Nē, ne par mūsu olimpiešu medaļām, kuru iztrūkumu neviens īpaši nepārdzīvo, bet gan nopietnāka iemesla dēļ. Izrādās, jauno “zinātnes” superzvaigžņu Trojanska un Langina agrāk izteiktās apokaliptiskās prognozes par 6000 kovida slimniekiem slimnīcās bijušas, premjera vārdiem runājot, katastrofāli nepareizas.
Var tikai izteikt minējumus, kāpēc Kariņš, šo prieka vēsti paziņojot, izvēlējās tieši šādu apzīmējumu - katastrofāli nepareizas, nevis - pasakaini laimīgas. Ja viss ir tā, kā to mums divus gadus skaidro - pasauli pārņēmusi milzu traģēdija, tad būtu gluži vai jāizkliedz no prieka - 6000 slimnieku vietā slimnīcās ir tikai 600. Kas var būt vēl brīnišķīgāk? Taču dīvainā kārtā valdības vadītāja un viņa fanu kluba biedru vidū prieka izpausmju ir maz. Vairāk izskatās pēc sarūgtinājuma un pat vilšanās. Kā tad tā?
Arvien vairāk apstiprinās tas, par ko bija aizdomas jau sen - proti, ka valdībai lojālā sabiedrības daļa kaut kādu iemeslu dēļ vēlas, lai pandēmija un ar tās apkarošanu saistītie ierobežojumi saglabātos pēc iespējas ilgāk. Milzu traģēdija nemaz tik traģiski netiek uztverta. Vairāk tā par tādu tiek zīmēta. Grūti noslēpjamā vilšanās par pandēmijas mēroga mazināšanos skaidri parāda, ka allaž piesauktās “rūpes” par līdzcilvēku dzīvībām izrādījušās liekulīgas krokodilu asaras. Kā vienmēr. Kā jau liekuļu aprindās pieņemts, un šis gadījums kārtējo reizi to labi atsedz.
Taču jāatzīst, ka pats Kariņš šajā liekuļu klubā noteikti nav pats spilgtākais piemērs. Drīzāk otrādi. Viņš nekad nav izcēlies ar dzelžainu stāju un vienmēr ticis uzskatīts par “mīkstu” vadītāju. Vēl pirms gada viņa valdība karājās mata galā, taču eleganti no valdības izmestie KPV LV pārpalikumi un strikta nostāšanās kareivīgo kovidhistēriķu pozīcijās ļāva viņam nostiprināties un pat iezīmēties gandrīz kā politiķim ar mugurkaulu.
Taču šī ilūzija darbojās, līdz viss gāja ierastajās sliedēs. Kamēr Kariņa valdības galvenā stute bija Gobzema ālēšanās; kamēr Rietumu vadošajās valstīs attieksme pret pandēmiju bija līdzīga mūsējai, tikmēr varēja tēlot stipru, izlēmīgu vadītāju. Taču, tiklīdz mainījās noskaņojums kaimiņvalstīs un arī pie pašu valdības galda sākās kurnēšana, tā Kariņa stingrā stāja pazuda.
Izrādījās, ka Kariņš neprot aizmiegt acis un izlikties, ka viss ir tieši tā, kā bija teicis pirms mēneša, gada vai pieciem. Šeit jāatceras, ko nozīmē būt ar mugurkaulu un stingru stāju. Tas nozīmē, neskatoties ne uz kādām “realitātēm”, stingri uzstāt uz to apkārtējās pasaules redzējumu, kādu vajag. Ja fakti neatbilst šim redzējumam, tad jo sliktāk faktiem. Tad jāmaina fakti, nevis redzējums. Vienmēr taču var atrast sev piemērotus faktus, ignorējot nepiemērotos, kā to, piemēram, lieliski prot darīt Pavļuts.
Taču Kariņa redzējums par stingro ierobežojumu, segregācijas un sabiedrības šķelšanas turpināšanu “līdz galam” manāmi saļodzījās, tiklīdz situācija aiz loga pamainījās. Saļodzījās kaut vai uz mirkli, kaut vai uz dienu, bet visi šo saminstināšanos redzēja un attiecīgi novērtēja. Kovidapmāto nometnē to novērtēja kā nepiedodamu atkāpšanos no “principiem”.
Taču kovidapmātie, atguvušies no šīs pašatmaskojošās vilšanās izrādīšanas un Kariņa “nodevības”, pārgrupējās un pārgāja pretuzbrukumā. Sākās pārmetumi satiksmes ministram Tālim Linkaitam un citiem, kuri bija atļāvušies paironizēt par Trojanska prognožu “katastrofālo nepareizumu”. Pēc neliela mulsuma brīža viņi atsāka dziedāt “pareizo” dziesmu: tas jau lieliski, ka slimnīcās nav pārslodzes, bet tāpēc jau nedrīkst zaudēt modrību un atslābt. Viss jāturpina kā agrāk.
Atsākās mēģinājumi procesus trivializēt ar nekorektiem, sadzīviskiem salīdzinājumiem: ja samazinās autoavāriju skaits, tad tas taču nenozīmē, ka jāatceļ drošības jostu lietošana. Respektīvi, vakcinācijas process maksimāli jānodala no medicīnas, par ko nenoguris runā ārsts Pēteris Apinis: “Es vakcīnu saprotu kā konkrētu RNS segmentu mikroliposomā, bet Daniels Pavļuts - kā šprici plecā [vai vēl trakāk, siksnas piesprādzēšanu].”
Kaut arī visai šai segregācijas, diskriminācijas un cilvēktiesību ierobežošanas turpināšanai gandrīz pilnībā zudusi medicīniskā jēga, atkāpties nedrīkst. Jāturas līdz galam. Visiem jāsoļo ar mums vienā solī, klausot mūsu valdības komandām: Kreiso! Kreiso! Viens, div, trīs!
Labi, bet tādā gadījumā varbūt pataupiet pie sevis tās savas liekulīgās runas par “rūpēm”. Vienīgais, kas jums tiešām rūp, ir vara un vēlme, lai visi citi tai bez ierunām klausa.
