Pateicoties vairāku ziemeļvalstu un, galvenais, mūsu tuvāko kaimiņvalstu apņēmīgai rīcībai, arī mūsu ietiepīgajā Kariņa/Pavļuta valdībā atsevišķi tās pārstāvji sākuši izrādīt saprāta pazīmes. Pat premjers Krišjānis Kariņš ir spiests atzīt, ka koalīcija plāno no 1. marta ieviest kaut kādus atvieglojumus Covid-19 regulējumā. Kādus konkrēti, tikšot lemts valdības sēdē 15. februārī.
Taču Kariņa valdība nebūtu Kariņa valdība, ja tā ar atvieglojumu ieviešanu nevilcinātos cik ilgi vien iespējams. Tā vien izskatās, ka cilvēku apgrūtināšana, mocīšana Kariņam/Pavļutam un viņu elektorātam sagādā neslēptu baudu. Tomēr pamazām cietpauru nometnē iezīmējas šķelšanās aprises un parādās arvien jauni eifēmismi, pēc kuriem var noprast, no kurienes pūš vējš.
Piemēram, ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs paziņojis, ka “sadrumstalotie ierobežojumi, kas attiecas uz konkrētām nozarēm, ir jābeidz”. Tas nozīmē, ka ministrija, tātad arī NA neatbalstīs selektīvu ierobežojumu atcelšanu. Kompleksa pieeja visiem. Labklājības ministrs Gatis Eglītis rosina atcelt obligāto vakcināciju privātā sektorā nodarbinātajiem. Tas nozīmētu, ka prasība pēc obligātās vakcinācijas saglabātos tikai darbiniekiem izglītības, medicīnas iestādēs un valsts pārvaldē. Tas faktiski pārklājas ar Vitenberga pozīciju, kurš runā it kā uzņēmēju vārdā.
Līdz ar to iespējamais kompromiss varētu būt, ka privātajā sektorā kovids tiek atcelts, bet valsts (publiskajā) sektorā viss paliek gandrīz tāpat kā līdz šim. Tad it kā būtu ievērots princips - gan vilks paēdis, gan kaza dzīva. Respektīvi, it kā ierobežojumi atcelti, bet vienlaikus kaut kādi pinekļi cilvēkiem ap kājām saglabātos, un Kariņa/Pavļuta vārdā nosauktajam sado/mazo klubiņam tiktu kaut minimāls gandarījums. Tas, protams, būtu sliktākais iespējamais scenārijs, bet Kariņa valdība ar to arī slavena, ka no sliktiem variantiem parasti izvēlas vissliktāko.
Tāpat jāatzīmē, ka beidzot arī medicīnas iestāžu amatpersonas sākušas runāt par to, par ko “Neatkarīgā” runā jau sen. Par to, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas neļauj atcelt ierobežojumus un ar to saistīto ārkārtas stāvokli, ir lielās un plašās kovida piemaksas. Tās attiecas ne tikai uz mediķiem, bet visai plašu nodarbināto slāni. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš izsakās bez aplinkiem: “Piemaksas 100% apmērā, kuras medicīnas darbinieki saņem par darbu ar Covid-19 pacientiem, pastāv jau divus gadus, un personāls tās sācis uztvert kā bāzes algu. To atcelšana līdzinātos “morālajām paģirām” un būs ļoti smaga.” Līdzīgu viedokli pauž Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklis Grigorijs Semjonovs. Ņemot vērā, ka šis ir vēlēšanu gads, pieļauju, ka šīs piemaksas tiks saglabātas uz “neparedzētiem gadījumiem paredzēto līdzekļu” rēķina.
Tikmēr Džonsa Hopkinsa universitātes mājaslapā parādījies trīs zinātnieku - Jonasa Herbija, Larsa Jonunga un Stīva Hankes - pētījums, kurā autori, balstoties uz 34 valstu datiem, izvērtējuši dažādu cīņas pret Covid-19 pasākumu efektivitāti. Šo datu analīze ļāvusi nonākt pie gluži vai šokējošiem rezultātiem. “Mēs neatradām pierādījumus tam, ka mājsēdes (lodauni), skolu slēgšanas, robežu aizvēršana un pulcēšanās ierobežošana būtu ietekmējusi Covid-19 mirstību,” atzīts pētījumā. “Šiem pasākumiem ir bijusi ļoti niecīga vai pat vispār nekāda ietekme uz Covid-19 mirstības rādītājiem.”
Skaitļi liecina, ka mājsēdes Eiropā un ASV ir samazinājušas Covid-19 mirstību tikai par vidēji 0,2%(!). Tātad, lai iegūtu šādu statistiskās kļūdas lieluma rezultātu, bija nepieciešams divus gadus pasauli turēt sasprindzinājumā un iztērēt (neiegūt, sadrukāt, izdalīt) triljoniem ASV dolāru, eiro un citu valūtas vienību? Mainīt miljardiem cilvēku dzīves ritmu un ierobežot cilvēku brīvības un tiesības? Sanaidot tos savā starpā? Pētījuma autori secina, ka ne tikai tā dēvētās mājsēdes (lokdauni), bet gandrīz visi ierobežojumi ir bijuši “aplami pamatoti” (ill-founded) un radījuši milzīgu ekonomisku un sociālu kaitējumu. Citiem vārdiem, komandanta stunda, zeķu pirkšanas aizliegums, rindas pie veikalu durvīm, pasažieru nelaišana starppilsētu autobusos, ja tie piepildīti vairāk par noteikto skaitu, un citas bezjēdzības samazina Covid-19 mirstības līmeni par 0,2 procentiem.
Džonsa Hopkinsa universitāte ir viens no pasaules vadošajiem Covid-19 pētniecības centriem ar milzīgu starptautisko autoritāti, un tās mājaslapā neparādās ieraksti bez nopietnas zinātniskās ekspertīzes. Tāpēc šī pētījuma dati no zinātnes viedokļa ir absolūti relevanti. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka pie raksta ir atzīme, ka rakstā publicēts autoru, nevis universitātes oficiālais viedoklis. https://sites.krieger.jhu.edu/iae/files/2022/01/A-Literature-Review-and-Meta-Analysis-of-the-Effects-of-Lockdowns-on-COVID-19-Mortality.pdf
Taču tas, ka pasaule pamazām atjēdzas no “lielās panikas” murga, vēl nenozīmē, ka rīt uz brokastlaiku viss atgriezīsies tajās pašās sliedēs, kādās dzīve ritēja līdz 2020. gada sākumam. Līdz tam vēl jānonāk, izejot garu pēcplosta paģiru atiešanas posmu. Joprojām netrūkst to, kuri gribētu ballīti turpināt. Kuri dažādu iemeslu dēļ valdības radītos ierobežojumus iemīļojuši un negrib no tiem šķirties.
Tāpēc nekas vēl nav beidzies, un nav šaubu, ka Kariņa/Pavļuta bloks valdībā centīsies uzturēt sabiedrības sašķeltību, segregāciju un diskrimināciju pēc iespējas ilgāk. Vēlams, līdz pat vēlēšanām, jo arī sabiedrībā ir pietiekami liels šo segregācijas cienītāju pulks. Patiesībā tas vienmēr un visās sabiedrībās ir bijis vairākumā, bet šī segregācijas pievilcība strauji samazinās, kad tā zaudē sabiedrībā morālā pārākuma sajūtu. Ja privileģētie slāņi pēkšņi sāk just diskomfortu par savām privilēģijām. Pagaidām liela daļa vakcīnfanātiķu turpina izjust iedomāto morālo pārākumu, un ar šo maldīgo sajūtu kultivēšanu cer vēlēšanās izbraukt segregācijas cienītāji. Bet viņiem jāatceras, ka uz greiziem pamatiem būvētās iedomu pilis vienmēr agri vai vēlu sabrūk.
