Piektdienas vakara vilciens Rīga–Liepāja tuvojās savai priekšpēdējai pieturai pirms galapunkta – Skrundai.
Pēc grafika vilcienam Liepājā vajadzēja pienākt 21.46. Apmēram pēc stundas. Taču vilciens pēkšņi samazināja gaitu un apstājās. Lai arī aiz loga jau bija melna nakts, varēja saskatīt, ka apstāšanās notikusi nevis Skrundā, bet gan mežā. Ielūkojoties mobilā tālruņa kartē, varēja konstatēt, ka netālu no kādreizējās, bet tagad vairs nestrādājošās dzelzceļa stacijas “Airītes”.
Tas, ka vilcieni kaut kādu iemeslu dēļ apstājas ārpus pieturvietām, nav nekas neparasts, tāpēc iesākumā nekādi jautājumi neradās. Pirmais satraukums radās pēc tam, kad salonā, kur iepriekš bija pietiekami silts, lai varētu sēdēt bez virsdrēbēm, kļuva manāmi vēsāks. Apkure bija izslēgta. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpriecājas, ka tajā vakarā ārā bija nevis mīnus 20 grādi, bet gan ap nulli.
Tikai pēc pusstundas stāvēšanas vilciena konduktore izgāja cauri trīs vagonu (divi pusvagoni ar lokomotīvi un viens īsts vagons) sastāvam, nepārliecinoši pie sevis murminot, ka notikusi avārija un, iespējams, no Liepājas tikšot atsūtīts autobuss, kurš visus aiztransportēs līdz galapunktam. Pasažieri, kuru galamērķis bija Skrunda, prasīja, lai viņus laiž ārā. Viņi esot sazinājušies ar tuviniekiem, kuri atbraukšot pretī ar savām automašīnām, taču konduktore tikai noplātīja rokas. Nē, nevarot. Viņu var saprast, jo ne jau viņas kompetencē ir vilciena durvju atvēršana.
Jāatzīmē, ka konduktores darbības ar vilciena mašīnistu brigādi nebija nekādi saskaņotas. Atšķirībā no lidmašīnām, kur stjuartes ar pilotiem ir viena komanda, šeit izskatījās, ka konduktore ir tikpat daudz informēta par notikušo, cik pārējie vilciena pasažieri. Respektīvi, nekādi. Kā kuriozs jāmin kāda pasažiera teiktais, ka viņš pats esot vilciena dzinēju mehāniķis un varot salūzušo dīzeļlokomatīvi salabot. Protams, neviens viņu pie tās labošanas nepielaida.
Jāuzsver, ka nekāda, absolūti nekāda informācija pa vilciena skaļruņiem pārraidīta netika. Vienā brīdī salonā nodzisa gaisma. Pilnībā. Vienīgie gaismas avoti bija pasažieru mobilie tālruņi. Netālu no ieejas vagonā sēdēja ģimene ar bērniem, 5-7 gadus veciem. Labi, ka salonā nodzisusī gaisma viņiem izraisīja jautrību un smieklus, lai gan varēja būt arī cita reakcija, jo situācija izskatījās drīzāk draudīga. Pēc aptuveni piecu minūšu sēdēšanas tumsā gaisma iedegās ar pusjaudu.
Jāatzīmē, ka kopumā atmosfēra bija apbrīnojami mierīga, lai gan cilvēki tika turēti pilnīgā neziņā gandrīz trīs stundas. Tikai īsi pirms pusnakts no Liepājas it kā atbrauca vilcējlokomotīve (nevienam nekādi paskaidrojumi netika sniegti, bet tāds bija pasažieru pieņēmums) un vilcienu aizvilka līdz Liepājai, kur tas pienāca ap vieniem naktī.
Vienīgā reakcija no “Pasažieru vilciens” puses bija, vilcienam apstājoties Liepājas stacijā, skaļruņos atskaņotais diktores ieraksts - atvainojamies par sagādātajām neērtībām. Kā cilvēkiem tikt mājās, ņemot vērā, ka vienos naktī sabiedriskais transports vairs nekursē, bet Liepāja nav maza pilsēta un dzelzceļa stacija neatrodas pilsētas centrā, vairs nebija “Pasažieru vilciena” rūpju lokā. Viņi ar trīs stundu kavēšanos cilvēkus ir galapunktā nogādājuši, ko vēl no mums vēlaties?
Šis it kā nenozīmīgais atgadījums izgaismoja vairākas lietas. Pirmkārt, Latvijā pastāvošo attieksmi pret cilvēkiem. Tā ir tuva attieksmei pret dzīvniekiem Āzijā (ne Eiropā). Proti, kā jūtas dzīvnieki sprostā, nevienu neinteresē. Absolūti. Kaut nedēļu bez iespējas pakustēties. Tāpat arī šeit. Kā jūtas pasažieri šajā mežā aukstumā pamestajā vilcienā, “Pasažieru vilciena” vadību neinteresēja nemaz. Kaut minimāli uzmanības apliecinājumi, lai cilvēki sajustu, ka kādam rūp viņu liktenis? Kāpēc? Nulle informācijas, nulle uzmanības. Pat nav ko sapņot par tādiem brīnumiem kā, teiksim, no Skrundas atvests termosa katls ar kafiju un kādām uzkodām. Vai vismaz regulāra informācija par to, kas tiek darīts situācijas labošanai.
Otrkārt, un tas izriet no pirmā - institūcijas Latvijā (ne tikai “Pasažieru vilciens”) nav gatavas operatīvi reaģēt uz atgadījumiem. Tām nav izstrādāts skaidrs rīcības plāns, kā rīkoties konkrētā situācijā. Atcerēsimies “Maxima” traģēdiju. Kopš tā laika nekas uz labo pusi nav mainījies. Ņemot vērā, ka “Pasažieru vilcienam” šādas situācijas varētu gadīties samērā bieži, var pieņemt, ka vadības nerakstītā instrukcija rekomendē - izliekamies ka pasažierus neredzam. It kā to nemaz nebūtu. Darām savu darbu - remontējam, ko var salabot, bet pasažieri nav mūsu rūpju lokā.
Treškārt, un tas izriet no otrā - Latvijai vispār nav nekāda plāna X stundai. Pirms vairākiem gadiem intervēju toreizējo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, un viņš stāstīja, ka pēc Somijas parauga tiekot izstrādāts visaptverošs plāns, kā visām ministrijām, valsts un lielajām privātstruktūrām rīkoties gadījumā, ja notiek kaut kas ārkārtējs. Šajā plānā tika ietverta arī plaša iedzīvotāju informēšana, lai ikviens cilvēks būtu gatavs šādai kritiskai situācijai un zinātu, kā katrā gadījumā rīkoties. Atceros, pēc šīs mūsu sarunas nopirku vairākus kilogramus rīsu un pāris pudeles eļļas. Katram gadījumam.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka nekāda plāna ne valdībai, ne valstij kopumā nav ne X stundai, un pat ne tādai ne pārāk lielai avārijai kā vilciena lokomotīves salūšana naktī meža vidū. Tagad, kad pilnīgi atklāti tiek runāts par iespējamo karadarbību Eiropā, šāda plāna neesamība ir divtik bīstama.
Atsevišķa saruna, protams, ir par mūsu cilvēku pakļāvību, kuras dēļ gan “Pasažieru vilciens” gan citas institūcijas var rīkoties tā, it kā tām ar cilvēkiem vispār nebūtu jārēķinās. Piemēram, “Latvenergo”, kas mierīgi atļaujas pacelt it kā garantētās “fiksētās” - tātad ne biržas - elektroenerģijas cenas, atsaucoties uz cenas pieaugumu tajā pašā biržā. Šāda attieksme diemžēl valda visur.
Acīmredzot, kamēr kāds neiesniegs tiesā prasību par veselības kaitējumu nenotīrītās ietves dēļ vai radītajiem materiālajiem zaudējumiem par aizkavēto vilcienu, diez vai kaut kas mainīsies. Cits jautājums, vai mūsu tiesas, ja vien runa nebūs par kādu Eiropā modīgu “cīņu par tiesībām”, nostāsies parasta cilvēka pusē? Skatoties uz mūsu tiesu praksi, par to ir lielas šaubas. Taču līdz tam valsts pārvaldes struktūras varētu paprasīt savā pārraudzībā esošo iestāžu vadībai kaut ko darīt lietas labā. Tas konkrētajā gadījumā attiecas arī uz satiksmes ministru Tāli Linkaitu.
