Šobrīd aktualizējies jautājums par uzticību sabiedriskajiem medijiem. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs, jo tam var būt pat ļoti nopietnas sekas. Piemēram, šobrīd sabiedrība strauji zaudē izpratni par galēji kreiso ideju postu un šo ārēji pat it kā pievilcīgo ideju dzīlēs paslēpto ļaunumu. Ja sabiedriskie mediji šo ļaunumu ne tikai neatklās, bet, gluži otrādi, to visādos veidos veicinās un palīdzēs ieviest, tad sekas var būt katastrofālas. Līdzīgi kā, ja diendienā netiktu atgādināts par ļaunumu, ko sevī ietver viens no marksisma atzariem – nacionālsociālisms.
Jau rakstīju par Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” notikušo ekspertu diskusiju par tēmu “Latvijā ir zema uzticība sabiedriskajiem medijiem. Kā to vairot?”. Iepriekšējā rakstā norādīju, ka vienīgais veids, kā šo uzticību vairot, ir palielināt viedokļu dažādību un mazināt savu “pareizo” uzskatu gluži vai varmācīgu uztiepšanu. Jāatzīmē, ka līdzīgu viedokli minētajā diskusijā pauda gandrīz visi tās dalībnieki. Tiesa, nedaudz savdabīgā izpratnē.
Diskusijas laikā vairāki dalībnieki, lai tikai netiktu ieskaitīti “nepareizajos”, runājot par dažādību, atzīmēja, ka tas neattiecas uz dažādu “sazvērestības teoriju” piekritējiem. Konkrētajā gadījumā šis apzīmējums obligāti jāliek pēdiņās, jo, kā trāpīgi atzīmējis sabiedriskais darbinieks, izdevniecības “Kodoka” dibinātājs un vadītājs Jāzeps Baško (jun.): “Pamatstraumē sazvērestības teorija ir jebkura masveida notikuma ierosmes pierakstīšana konkrētām personām vai personu grupām, izņemot ideju, ka 24 gadus vecs karjerists sadarbībā ar tādu pašu - vārdā Pavļuts - spēj kontrolēt vīrusa viļņus, kurus nekur citviet pasaulē nekādi ierobežojumi tikpat kā neietekmē.”
Atzīšos, nedaudz piegludināju Baško tekstu, jo oriģinālā viņš izteicās skarbāk. Tātad, ja tu saki, ka Uhaņas vīruss, visticamāk, nejauši noplūdis no turpat esošās pasaulē vadošās virusoloģijas laboratorijas, tad esi “sazvērestību teoriju” piekritējs, bet, ja nekritiski ietīkšķo katru, pat vismuļķīgāko Trojanska un viņam līdzīgo “ekspertu” ierakstu tviterī, tad esi cienījams sabiedrības loceklis.
Citiem vārdiem, šobrīd par “sazvērestības teorijām” tiek saukti jebkuru parādību izskaidrojumi, kuri nesakrīt ar vienīgo “pareizo” skaidrojumu. Piemēram, tas, ka pasaules klimatu ietekmē liellopu skaits uz planētas un to gremošanas orgānu izdalītais metāns ir “zinātnē balstīta” neapstrīdama patiesība, bet tas, ka liela vulkāna izvirduma laikā atmosfērā nonāk krietni lielāks dažādu izmešu apjoms, kam varētu būt daudz nozīmīgāka ietekme uz klimatu (ja šāda ietekme vispār pastāv), tā ir “sazvērestības teorija”. Tāpat kā atsauces uz klimata izmaiņām pēdējā gadu tūkstoša laikā, kad bija periods, kad Grenlandē bija plašas, zaļojošas ganības, un cits periods, kad Holandē regulāri aizsala kanāli. Šādas runas esot “sazvērestības teorijas”.
Bet, ja viss, kas nesakrīt ar “ģenerālo līniju”, ir sazvērestības teorijas, kurām vārdu dot, protams, ne tikai nevajag, bet pat nedrīkst, tad kas ir tā dažādība, uz kuru aicina atzītie eksperti? LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis minētajā diskusijā norāda, ka sabiedrisko mediju redakcijās ir neproporcionāli mazs mazākumtautību pārstāvju skaits, kas radot iespaidu, ka sabiedriskie mediji nekalpo visai sabiedrībai. “Runa ir tieši par mazākumtautībam,” viņš precizē, lai kāds neiedomātos, ka tiek pārmests tam, ka “sabiedriskie mediji nekalpo” arī “sazvērestības teoriju” piekritējiem.
Sabiedrība kopumā vienmēr ir ļoti jūtīga uz to, no kurienes pūš valdošie vēji. Sabiedrība šos vējus uztver ar apbrīnojamu sensitivitāti. Saulītis translē ideju, kura ir absolūti dominējošā Rietumos. To viņš ilustrē ar filmu seriāliem, kuros gluži vai obligāti ir jābūt ietvertam visam demogrāfiskam spektram. Tā kā Latvijas sabiedriskajos medijos mazākumtautību pārstāvju ir proporcionāli mazāk, nekā to rāda demogrāfiskie dati, tad redakcijas, cenšoties uztver “valdošos vējus”, šo dažādību mēģina nodrošināt nedaudz citādā, diemžēl visai kroplīgā veidā.
Viena no visbiežāk citētajām Ļeņina frāzēm ir: “Pēc formas pareizi, bet pēc būtības - ņirgāšanās.” Apmēram tā ar viedokļu daudzveidību sanācis sabiedriskajos medijos. Ja nevaram nodrošināt mazākumtautību pārstāvjus redakcijās, tad viņu vietā parādās diktatoru Putina un Lukašenko tiešās runas, bez komentāriem vai papildu skaidrojumiem.
Pēc formas viss pareizi - nekāds “pareizais” viedoklis netiek uzspiests, katrs pats var izdarīt secinājumus. Taču pēc būtības ņirgāšanās par “dažādību” un “mazākumtautību pārstāvniecību”, jo Putins, nemaz nerunājot par Lukašenko, pauž šauras kliķes, kuras galvenā ideja ir noturēties pie varas, pozīciju, nevis Latvijā dzīvojošo mazākumtautību intereses. Ļoti iespējams, ka šie diktatori pārstāv arī to cilvēku intereses, kuriem pati Latvijas valsts pastāvēšanas ideja nav pieņemama, bet šie cilvēki noteikti nav tie, kuru uzskatu pārstāvniecībai būtu vieta sabiedriskajos medijos.
Līdz ar to, translējot Putina vai Lukašenko tekstus bez skaidrojuma, notiek it kā formāla “nodevu” maksāšana šai minoritātei, taču patiesībā tiek grauta daudzpusīgas, bet Latvijas valstij (ne valdībai) lojālas pārstāvniecības jēgpilna nodrošināšana sabiedriskos medijos. Dažādība beidzas tur, kur sākas uzskati, kas vērsti pret pašu Latvijas valsts pastāvēšanas ideju. Tieši tai jābūt robežšķirtnei, kad jāiedegas viedokļu atspoguļošanas sarkanajai gaismai. Tāpēc citādiem viedokļiem - jā, Putina un Lukašenko viedokļiem - nē.
