Pēdējā laikā publicēti vairāki pētījumi, kuros konstatēts, ka krītas uzticība medijiem kopumā, tajā skaitā sabiedriskajiem. Latvijas Radio populārajā raidījumā “Krustpunktā” trešdien notika ekspertu diskusija par tēmu “Latvijā ir zema uzticība sabiedriskajiem medijiem. Kā to vairot?”.
Uzreiz jāatzīmē, ka diskusija kopumā aizritēja saturiski interesantāk nekā sākumā varēja likties. Var pat teikt, ka tā pagāja divās kvalitatīvi atšķirīgās daļās. Iesākumā uzaicinātie viesi “iezīmēja” savu mājās sagatavoto pozīciju un centās sarunu ievirzīt tradicionālajās sliedēs. Tajās sliedēs, kad visi runā prognozējamas, noteiktās aprindās vispāratzītas lietas, pat necenšoties iedziļināties nosacīto oponentu argumentos un viņu situācijas redzējumā.
Piemēram, Baltijas Mediju izcilības centra (nosaukums gluži kā no 90. gadiem, trūkst tikai vārda “starptautiskais”) vadītāja Gunta Sloga, runājot par daļas sabiedrības zemo uzticību sabiedriskajiem medijiem, atkārtoja jau līdz apnikumam skandētās mantras par zemo finansējumu (52 miljoni eiro gadā!), par ilggadējiem politiskajiem cīniņiem ap sabiedrisko mediju vadību, “oligarhu sarunām”, “zināmu” politisko spēku centieniem drupināt to kvalitāti un līdzīgus argumentus, kuri kreisi liberālajās aprindas skaitās pietiekami pārliecinoši.
Raidījuma vadītājs Aidis Tomsons gan uzreiz viņu pārtrauca pusvārdā, neļaujot sarunai aizplūst šajā labskanīgajā viltus argumentu straumē. Tomsons norādīja, ka arguments par finansējuma saistību ar uzticamību ir ļoti slidens. Viņš pats ilgstoši strādājot šajā raidījumā un nevarot teikt, ka nauda kaut kādā veidā ietekmējusi viņa darba kvalitāti.
LU vadošais pētnieks Andris Saulītis norādīja, ka galvenais pārmetums sabiedriskajiem medijiem ir tas, ka ne visi sabiedrības slāņi tajos ir pārstāvēti. No savas puses atzīmēšu, ka šajos medijos dominē viens, oficiālais (“pareizais”) viedoklis, kurš nepieļauj tikpat kā nekādas atkāpes no “ģenerālās līnijas”. Rezultātā nav brīnums, ka sabiedriskie mediji tautā bieži vien tiek uztverti kā - oficiālie; valsts; valdības mediji.
Reaģējot uz Saulīša aizrādījumu par plašāku diversifikāciju, Tomsons uzdeva jautājumu - vai vajag dot vārdu visiem? Vai ļaut runāt visiem pēc kārtas? Komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns uz šo jautājumu dziļi ievilka elpu un sniedza atbildi, kurā kā vienā ūdens pilē ietilpa viss sabiedrības neuzticības okeāns.
Lai nerastos pārpratumi, citēšu Kaprānu burtiski: “Kurā brīdi jāiedegas sarkanajai gaismai, un varbūt jāpadomā, vai šīm interesēm, šim viedoklim ir obligāti jāparādās sabiedriskajā telpā? Es nezinu. Tīri ilustrācijai. Nupat vakar parādījās sociālajos tīklos jaunākie, šķiet, Eirobarometra dati par visām ES valstīm, kur bija nomērīts, cik cilvēku piekrīt viedoklim, ka kovids ir valdību radīts vīruss laboratorijās. Latvija tur neizskatījās tik slikti. Tuvu Eiropas vidējam. Tur bija kaut kādi 28%, kas piekrita šim apgalvojumam, ka tas ir radīts laboratorijās ar valdības atbalstu, kaut kādi pāri 30% nepiekrita, bet Latvija izcēlās uz visas ES fona kā valsts, kurā ir absolūti vislielākais respondentu īpatsvars, šķiet, trešdaļa, kuriem nav viedokļa vai kuri izvairās paust viedokli uz šo ļoti polarizējošo un arī tādu ļoti jūtīgo jautājumu. Respektīvi, kas ir absolūti orientēts uz to konspirāciju un sazvērestību pusi, ka tas ir kaut kur radīts. Jautājums ir tāds - vai šiem 28%, kas piekrīt, kas nav nemaz tik maz, lai arī mēs neizskatāmies nemaz tik slikti uz kaut kādas (sic!), nezinu, Bulgārijas, Rumānijas fona, kur gandrīz puse sabiedrības piekrīt šiem te apgalvojumiem. Spriežot pēc šiem datiem, vai viņiem būtu jābūt garantētai vietai izteikt šādu pozīciju? Pat ja tā nav absolūti nekādā veidā pierādāma un lielā mērā balstās tādā sazvērestības loģikā. Vai tam būtu jābūt tikpat pārstāvētam viedoklim kā, piemēram, dominējošajam, ka tas tomēr ir vīruss, kas radies acīmredzami kaut kādā (sic!) dabiskā ceļā, dabiskā procesā nonācis līdz mums.”
Pilnīgi pietiek ar šo komunikāciju zinātnes doktora (!) tekstu, lai nebūtu jātaisa nekādi dārgi pētījumi, kāpēc liela cilvēku daļa sabiedriskajiem medijiem netic. Pa punktiem.
1) Autoritatīvs cilvēks (zinātņu doktors) izsaka visai strīdīgu apgalvojumu, kuru par strīdīgu atzīst ne vairāk, ne mazāk kā ASV specdienesti (17 dažādas institūcijas) gan savā kopīgajā 2021. gada 27. augusta ziņojumā ASV prezidentam, gan ziņojumā, kurš publicēts Nacionālā izlūkošanas biroja (Office of The Director of National Intelligence) mājaslapā.
Šim paša izteiktajam apgalvojumam acīmredzami īsti netic arī pats Kaprāns, jo to patvaļīgi (iespējams, neapzināti) pielabo. Ievērojiet, viņš nez kāpēc vairākkārt lieto daudzskaitli - valdību radīts; radies laboratorijās. Acīmredzot lai tiešām izklausītos pēc konspirācijas, kurā eksistē vairākas laboratorijas, varbūt pat vairāku valdību veidots slepeno laboratoriju tīkls, kurās mistiski ļaundari konstruē nāvējošus vīrusus.
Taču, kā norādīts jau minētajā ASV prezidentam iesniegtajā ziņojumā, runa ir par vienu konkrētu virusoloģijas laboratoriju Uhaņā Ķīnā, kurā gluži legāli, pat ar ASV finansiālu atbalstu notika vīrusu konstruēšana nolūkā atrast labākos pretlīdzekļus dažādām iespējamām vīrusu mutācijām. Vīrusa noplūde (ja tāda bijusi) notikusi nejauši, bez ļauna iemesla un, kas svarīgi, nekādā ziņā ne bakterioloģisko ieroču radīšanas kontekstā. Ne par kādām “sazvērestībām” nav runa.
Par “sazvērestībām” drīzāk jārunā dabiskās vīrusa izcelšanās kontekstā, jo ir ārkārtīgi aizdomīga Ķīnas valdības realizētā informācijas slēpšana. Visa ārkārtīgi plašā datu bāze par vīrusiem (lielākā pasaulē), kura agrāk bija pieejama laboratorijām citur pasaulē, 2019. gada 30. decembrī, tajā pašā dienā, kad jaunā koronovīrusa paraugs nonāca Uhaņas laboratorijā, tika slēgta pieejai no malas. Šī datu bāze joprojām nav pieejama nevienam ārpus Ķīnas, tajā skaitā Pasaules veselības organizācijas (PVO) ekspertiem, kuri 2020. gada sākumā bija ieradušies Ķīnā pārliecināties par tolaik ekspertu vidē dominējošo versiju par vīrusa dabisko izcelsmi. Tieši tas, ka PVO eksperti faktiski ne pie kādas papildu informācijas pielaisti netika, arī pērnā gada sākumā izraisīja jaunu šaubu vilni, kurš maijā vainagojās ar ASV prezidenta Džo Baidena rīkojumu izlūkdienestiem vēlreiz pārskatīt versijas.
ASV izlūkdienesti nespēja atrast 100% pierādījumus kādai no versijām, tāpēc abas atstāja kā iespējamas. Šis ASV izlūkdienestu ziņojums ir bijis uzmanības centrā kopš pērnā gada sākuma, kad dažādi visnotaļ nopietni mediji publicēja pārliecinošus faktus, kuri apšaubīja vīrusa SARS-CoV-2 dabisko izcelsmi. Grūti noticēt, ka Kaprāns neko par to nebūtu dzirdējis. Taču tas viņam netraucē minēt šo šaubīgo piemēru, kurš ļoti jau nu atgādina inkvizīcijas cīņu ar Galileo Galileju un citiem zinātniekiem, kuri uzdrošinājās apšaubīt Svētajos Rakstos ietvertās neapstrīdamās “patiesības”.
2) Diemžēl runa nav tikai par Kaprāna izteikumiem, jo katram var būt savs viedoklis un tiesības to paust sabiedriskajos medijos. Runa ir par to, ka no četriem pārējiem diskusijas dalībniekiem neizskanēja ne mazākais aizrādījums, ka Kaprāna piemērs varētu būt ne visai korekts. Visi pieci sarunas dalībnieki nodemonstrēja, ka ir viena, visai pašaura domubiedru pulciņa dalībnieki. Tā pulciņa, kurš tic vai izliekas ticam visam, ko tam pasaka priekšā augstais priesteris no kanceles. Ja no augstās tribīnes teikts, ka vīruss ir izcēlies dabīgā ceļā Uhaņas jūras velšu tirgū, tad viss, vairs nekas nav jādomā. Tavā vietā domā gudrāki cilvēki.
Šī raksta mērķis nav detalizēti apskatīt abu versiju argumentus. Tie ir viegli atrodami internetā. Mērķis ir runāt par ceļiem, kā vairot uzticību sabiedriskajiem medijiem. Tātad, 3) Autoritatīva persona (zinātņu doktors) skaidri iezīmē, kas ir labi un kas ir slikti. Pats par sevi tas ir pilnīgi pieļaujami, jo vēl jau nedzīvojam absolūta morālā relatīvisma laikmetā, bet konkrētajā gadījumā šis strīdīgais jautājums pārfokusējas uz - labi ir piekrist vairākumam, slikti ir informāciju uztvert kritiski. No zinātniskā un arī morālā viedokļa pilnīgi nepieņemams arguments ir - “nezinu, kaut kādā Bulgārijā, Rumānijā...”.
Respektīvi, Kaprāns neslēpti demonstrē “augstākās šķiras” domāšanu, kurai sekot ir labi, pretstatā sliktajai, kas populāra “kaut kādā Bulgārijā, Rumānijā”. Ko šajā brīdī jūt cilvēks, kurš negrib piekrist visam, ko viņam no “augšas” pasaka “zinātnē balstītās” ticības priesteri? To, ka viņu par nopietnu cilvēku šis eksperts netur. Par pajoliņu, kas visu apstrīd. Ja ir tāda attieksme, tad kāda vēl uzticība vai cieņa?
Tomsons jautā - bet vai uzticība medijam palielinātos, ja arī šie alternatīvie viedokļi būtu pārstāvēti? Kaprāns atbild: “Droši vien tas neko īpaši nemainītu.” Atļaušos nepiekrist. Tas mainītu ļoti daudz ko, jo cilvēkiem vienmēr patīk, ja viņam tiek dota izvēle. Visos jautājumos, ne tikai informatīvajos. Tāpēc, manuprāt, ir tikai viens veids, kā uzlabot uzticību sabiedriskajiem medijiem - palielināt viedokļu dažādību un mazināt savu “pareizo” uzskatu gluži vai varmācīgu uztiepšanu. Pat ja ir vēlme kādu redzējumu aktīvi bīdīt, tad tas būtu jādara mazāk uzkrītoši, ļaujot cilvēkiem pašiem pie tā nonākt.
Jāatzīmē, ka turpmākā raidījuma daļa bija daudz jēgpilnāka, jo viesi atraisījās un pārstāja translēt iepriekš sagatavotās frāzes. Ne velti noslēgumā, kad Tomsons pavēstīja, ka raidījums beidzas, izskanēja nožēla: “Tieši tagad, kad sākas pati interesantākā sarunas daļa.” Tas liecina, ka līdzīgas diskusijas ir nepieciešamas un tās jāturpina.
