No 1. februāra Dānijā atcelti gandrīz visi ar Covid-19 saistītie ierobežojumi. Tas nozīmē, ka Dānijas iedzīvotājiem vairs nav obligāti jālieto sejas maskas, nav jārāda Covid-19 sertifikāti. Atcelti visi agrākie ierobežojumi, kas bija noteikti restorānu, kafejnīcu un izklaides vietu darbībai.
Igaunijas valdošajā koalīcijā esošā Centra partija otrdien publicēja paziņojumu, kurā teikts, ka pieprasa no 7. februāra atteikties no kovidpasu iekšzemes lietošanas. Paziņojums ieturēts ļoti asā, faktiski ultimatīvā tonalitātē un beidzas ar vārdiem: “Centra partija gaida no valdības vadītājas [Kajas Kallasas] konkrētu risinājumu līdz trešdienas vakaram.”
Arī Lietuvas valdība vakardienas sēdē nolēma no sestdienas apturēt nacionālā Covid-19 sertifikāta jeb “iespēju pases” darbību. Pasaulē notiek acīmredzams pavērsiens uz ierobežojumu pakāpenisku izbeigšanu un kovidsertifikātu darbības apturēšanu. Šo pavērsienu pamanot, daži ierobežojumu pretinieki Latvijā jau sākuši gavilēt un svinēt “uzvaru”. Šajā šķietamās uzvaras eiforijā viņi jau gara acīm saskata galvenos kovidhistēriķus uz iedomātā Nirnbergas tribunāla sola un redz kā, valdošās koalīcijas politiķi cits ar citu sparīgi cīnās, cenšoties pierādīt, ka ir bijuši pirmie, kas iestājušies par nesertificēto tiesību atjaunošanu. Skaidrs, ka nekā tamlīdzīga realitātē nav. Tas ir vienīgi šo “uzvarētāju” salds sapnis. Kas ir realitātē?
Realitātē joprojām ir sertifikātu rādīšana apsargam pie ieejas veikalā un darba aizliegums bez šī QR koda. No 15. februāra šim cilvēktiesību sertifikātam tiek ierobežots derīguma termiņš, pēc kura izbeigšanās katram atkal jāiet būsterēties. Cik ilgi šāda kārtība saglabāsies, pagaidām nav zināms. Ārkārtas situācija, kura ļauj plašām iedzīvotāju kategorijām saņemt dažādas kovidpiemaksas, saglabāsies līdz februāra beigām, kad valdībai būs jālemj par ārkārtīgi smagu jautājumu - kā īsi pirms vēlēšanām apmierināt tos daudzos strādājošos, kuri pieraduši pie pieklājīgas “jaunās” algas un kuriem tagad jāatgriežas pie tā atalgojuma, kurš bija pirms šīs dāsnās ārkārtas situācijas, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”. Visticamāk, šogad (kā vēlēšanu gadā) tiks saglabātas piemaksas vismaz medicīniskajam personālam (bet varbūt arī pārējiem) no līdzekļiem “neparedzētiem gadījumiem”.
Opozīcijā esošā ZZS plāno virzīt Saeimā grozījumus pandēmijas pārvaldības likumā, kuri izbeigtu tā dēvēto sadarbspējas sertifikātu darbību iekšzemē. Šim priekšlikumam varētu pievienoties arī citi opozīcijā esošie politiķi, taču, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, koalīcija visticamāk nodemonstrēs ierasto vienotību un opozīcijas priekšlikumus noraidīs vienalga ar kādiem argumentiem.
Vai tas nozīmē, ka sertifikāti un bezgalīga būsterēšanās tiks saglabāta? Par laimi, nē. Latvijas politiskā šķira ir ārkārtīgi provinciāla. Tās pārstāvji gluži kā lauku zēni/meitenes no dziļas provinces, nonākuši lielpilsētas ugunīs, jūtas nepārliecinoši. Lai neizgāztos un no svārku apakšas neizlīstu viņu “pāķiskā” āža kāja, viņi ļoti uzmanīgi vēro, ko dara, kā uzvedas, kā ģērbjas, kā runā, kādu mūziku klausās “centra čaļi”, un viņus visādā veidā cenšas atdarināt. Kā nu katram tas izdodas, tas jau ir cits stāsts.
Tā kā vadošā mode pasaulē mainās, arī mēs agrāk vai vēlāk šai jaunajai modei pieskaņosimies. Problēma ir tā, ka visa šī vakcinācija un ar to saistītā sertifikātu lieta saistīta gan ar milzu finanšu apriti, gan ar ideoloģisko pretstāvi, gan cilvēku psiholoģisko vēlmi būt kaut kādā ziņā privileģētākiem un justies pārākiem. Kā raksta publicists Jānis Mednis: “Daudzi ierobežojumus jau iemīlējuši.” Tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet cilvēci kopumā, jo cilvēks gan Āfrikā, gan Ņujorkā ir tikai cilvēks.
Skaidrība par to, ka daudziem, veselām sabiedrības grupām un ekonomikas nozarēm, pandēmija finansiāli un arī operacionāli ir ārkārtīgi izdevīga, parādījās jau gandrīz no paša sākuma, bet ideoloģiskā pretstāve starp nosacītajiem liberāļiem un konservatīvajiem kovida jautājumos bija nedaudz pārsteidzoša. Taču tikai nedaudz. Lielākais un nepatīkamākais kovida pārsteigums ir tieši tas, ka atklājies, ka citu segregācija un diskriminācija daudziem ir psiholoģiski patīkama.
Ar nosacījumu, ja šī segregācija un diskriminācija ir legāla un, galvenais, ja tās morālajam attaisnojumam cilvēks pats spēj noticēt. Tas ir, sev iestāstīt, ka tā justies drīkst un tas ir labi. Cik labi, ka “apkārt tikai normāli cilvēki”, “vajadzētu ieviest sertifikātus arī sabiedriskajā transportā, jo...”. Visi skaistie stāsti par iekļaujošo sabiedrību, izrādās, darbojas līdz brīdim, kamēr tie ir tādi gaisīgi, teorētiski apcerējumi pie vīna glāzes bārā “Bolderāja” vai kad nepieciešams iesniegt kārtējo projekta pieteikumu, lai varētu arī turpmāk regulāri dzert vīnu kādā no Rīgas centra intelektuālajām oāzēm. Tad, kad blakus apsēžas cilvēks, kurš tev nepatīk, kurš sagādā diskomfortu, tā acumirklī visa inkluzivitāte pazūd. Kā teicis Fjodors Dostojevskis: “Ir viegli mīlēt cilvēci, bet grūti kaimiņu aiz sienas.”
Gribētos ticēt, ka visus šos cilvēktiesību ierobežojumus agri vai vēlu atcels, taču svinēt uzvaru vēl ir pāragri. Tāpat kā sapņot, ka kāds no šodienas segregācijas un cilvēktiesību ierobežošanas aktīvistiem tiks tiesāts vai kaut saņems politisku sodu. Gluži otrādi, šie politiķi pauž noteiktas politiskās šķiras intereses un vēlmes, kuras, kā jau tika teikts, labprāt atbalsta “sev netīkamu personu” izolēšanu no sava redzesloka. Lai šie indivīdi dzīvo savā rezervācijā. Savā geto un nerēgojas man acu priekšā. Tāda ir viņu zemapziņas motivācija, neatkarīgi no skaļi paustās.
Tas nozīmē, ka cīņa par cilvēku tiesību un cieņas atgūšanu būs vēl ilga. Šodienas valdošie kāpsies atpakaļ lēni un negribīgi. Cerības uz kaut kādu nožēlu vai, vēl trakāk, atvainošanos ir neiedomājami naivas. Gluži otrādi, uz vēlēšanām viņi ies kā varoņi, kuru apņēmīgā (?) un pārliecinošā (?) rīcība ir bijusi izšķirošā “uzvarā pār kovidu”.
Tāpēc katra atbildīga pilsoņa pienākums ir nevis ļauties maldinošai eiforijai, bet gan rūpīgi sekot, kā katrs politiķis, katra politiskā partija, katrs atsevišķs politiķis šajā laika posmā rīkojas un uzvedas. Lai 1. oktobrī izdarītu pareizo izvēli un ar plusiņiem un svītrojumiem koriģētu sarakstu atbilstoši tam, ko katrs politiķis ir pelnījis.
