Janvāra pēdējā dienā Valsts valodas centrs (VVC) nācis klajā ar paziņojumu “Par etnonīmu lietošanas pamatprincipiem latviešu valodā”, kura galvenā doma: “Latviešu valodā vārdi nēģeris, mongolis, krievs, aziāts, eiropietis, amerikānis u. tml. ir tikpat neitrāli kā latvietis, lietuvietis, vidzemnieks, rīdzinieks, daugavpilietis. Tādēļ minētie ieteikumi ir veidoti no latviešu valodas lietojuma pozīcijām un nekādā veidā nav attiecināmi uz līdzīgas cilmes vārdu lietojumu svešvalodās, kur to stilistika var būt gluži citāda.”
Paziņojumā nav paskaidrots, kāpēc VVC to izplatījis. Tas palicis neskaidrs, jo nekādas aktualitātes saistībā ar šo etnonīmu lietojumu pēdējā laikā nav manītas. Paziņojumā ietvertie secinājumi balstās uz VVC Latviešu valodas ekspertu komisijas 2020. gada 9. decembra sēdes lēmumu (prot. Nr. 10). Tātad uz jau vairāk nekā gadu senas sēdes lēmumu.
Diezgan prognozējami publiskajā telpā diskusijas raisīja viens vārds, kura dēļ, visticamāk, tapis gan pats paziņojums, gan arī tam sekojošais “cepiens”. Runa ir par vārda “nēģeris” lietojumu latviešu valodā situācijā, kad angliski runājošajā pasaules daļā (bet šobrīd tieši angļu valoda ir lingua franca) jebkurš melnādaina cilvēka apzīmējums, kurš sākas ar burtu “n”, skaitās politnekorekts, jo varot aizvainot šīs rases pārstāvjus.
Sabiedrības kreisais spārns prognozējami metās VVC un visu latvisko sabiedrību kaunināt par tās “provinciālismu”, “pāķismu”. “Pāķis” tika piesaukts, jo tam, pēc to lietotāju domām, vajadzētu izsaukt tādas pašas pazemojošas sajūtas, kādas melnādainas cilvēks izjūtot, izdzirdot vārdu “nēģeris”. Pretējais spārns savukārt pārmeta kreisajiem pašapziņas trūkumu un gatavību locīties pakaļ visiem pasaules vējiem un retoriski jautāja, vai vārds “nēģis” vēl ir pieļaujams un neaizvaino Latvijā dzīvojošos melnādainos, jo diez vai cilvēks, kuram latviešu valoda nav dzimtā, spētu starp šiem vārdiem saklausīt atšķirību mutiskā skanējumā.
Skaidrs, ka ar šādiem savstarpējiem apvainojumiem, pārmetumiem un zobgalīgām dzēlībām puses varētu apmainīties līdz bezgalībai un diez vai spētu kādu pārliecināt. Kas paliek sausajā atlikumā? VVC atzinums nozīmē vienīgi to, ka vārds “nēģeris” pagaidām netiek iekļauts “Index Librorum Prohibitorum” oficiālajā sarakstā. Jāuzsver - pagaidām.
Kādas būs šī lēmuma praktiskās sekas? Tās, ka Agatas Kristi romāns “Desmit mazi nēģerēni” nebūs jāpārsauc kaut kādā citā vārdā un Herietas Bīčeres-Stovas “Krusttēva Toma būda” vai Marka Tvena “Haklberija Fina piedzīvojumi” nebūs jāpakļauj teksta cenzēšanai. Tas, vai šie klasiskās literatūras darbi kādreiz vēl atgūs aktuālu popularitāti, tas ir cits jautājums, bet pagaidām vēsturiskais latviešu vārds, ar ko apzīmēt melnādainos - nēģeri, tiek atstāts legālā statusā. Iespējams, skaidrojošā vārdnīcā tam tiks piekabināts saīsinājums - novec.
Jāapzinās, ka mēs nevaram dzīvot no pasaules atrautā vidē un visas šīs ar rasisma tēmu saistītās peripetijas ir grūti, turklāt arī, manuprāt, nevajadzīgi ignorēt. Vārdam “nēģeris” šodien, gribi negribi, ir pavisam cits skanējums, nekā tas bija vēl pirms gadiem... Jā, pirms cik gadiem tad šis skanējums mainījās? Internetā klīst LTV spēles bērniem “Uzmini nu” video, kur atminējumā uz tāfeles uzrakstīts šīs vārds. Taču jāatzīst, ka tas bija sen, un cilvēkiem, kuri mentāli joprojām dzīvo tajos laikos, tagad gluži legāli ir atļauts šo vārdu lietot. Ja tā var teikt, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Tas, ka gan VVC, gan arī daļa sabiedrības metusies aizstāvēt vārda “nēģeris” lietojumu latviešu valodā, saistīts ne tikai ar vēlmi aizstāvēt latvisko kultūras mantojumu no tā dēvētā politkorektuma, bet dziļākā plāksnē arī ar nevēlēšanos pieņemt kā normālu un pašsaprotamu visu tā dēvēto voukisma kustību. Šeit iekavās jāpiebilst, ka VVC ieteiktais voukisma terminoloģiskais pārlikums - “sociālpolitiski atjēdzīgs”, manuprāt, ir reti neizdevies. Pašā voukismā “cīņa pret rasismu” (obligāti pēdiņās) un tās ekstrēmā mācība CRT (critical race theory) spēlē ļoti nozīmīgu, ja ne galveno lomu. Līdz ar to cilvēkiem, kuri savā dziļākajā būtībā nav nekādi redneki, ir pietiekami smalkjūtīgi, toleranti un inteliģenti, rodas grūtības nostāties radikālās pretrasisma pozīcijās un viņiem rodas dabīga vēlme no tās distancēties.
Vienlaikus jākonstatē, ka rasu jautājums pasaulē šobrīd ir nonācis zināmās krustcelēs. Nav īsti zināms, kur tas ies tālāk. Lai arī pašreizējais virziens iet uz to, ka ādas krāsas faktors plašos sektoros pazūd no būtiska vērtējuma kritēriju kopuma, tas vēl 100% nenozīmē, ka gala iznākumā nonāksim pasaulē, kur ādas krāsa būs tikpat maznozīmīga kā matu vai acu krāsa. Tā tas varētu būt, taču tajā pašā laikā nevar izslēgt, ka kādā brīdī pasaulē virsroku pārņem jau nebalto rasisms.
Šobrīd šāda situācijas attīstība šķiet neticama, bet pasaules vēsture ne tādus vien kūleņus ir redzējusi. Tas liek daudz piesardzīgāk raudzīties uz dažādām galēji kreiso kustībām, kuras, nesastopot pretestību, var cilvēci aizraut tādā ļaunā murgā, kādu šobrīd grūti pat iedomāties. Vienmēr jāatceras, ka 20. gadsimta sākumā pārliecība, ka cilvēce ir sasniegusi neiedomājamas progresa un humānisma virsotnes, nebija ne par matu mazāka kā tagad. Arī toreiz bija populārs izteikums - paskaties aiz loga, kurš gadsimts. Ar domu - civilizētības, progresa, zinātnes un humānisma gadsimts. Kāds tas drīz vien izvērtās, šodien pat negribas atcerēties. Bet vajag atcerēties. Jo biežāk, jo labāk nākotnei.
