Atbilstoši sabiedrisko mediju morālajai platformai par Floidu ironizēt nedrīkst, bet par Astru drīkst

© Ekrānšāviņš no lsm.lv

Latvijas sabiedriskajā medijā uzsākts jauns naudas apgūšanas projekts – “Kultūras asaciņa”. Pirmais šī projekta ražojums jau paspējis izsaukt pretrunīgu reakciju.

Maigi sakot. Kreisajiem raksturīgajā postmodernā ralatīvisma manierē nonuļļots jeb dekonstruēts latviešu nacionālā goda gandrīz vai vienīgais nosargātājs, bez kura mums vēstures sadaļā “pretošanās okupācijas režīmam” vispār nebūtu ko rakstīt - Gunārs Astra.

Nekas slikts jau par Gunāru Astru pateikts nav. Tāpat kā nekas arī nav samelots. “Šim cilvēkam ļoti nepatika padomju režīms, un tas bija abpusēji. Šī iemesla dēļ Astra dzīvoja iekšējā emigrācijā, ko vēlāk viņa vārdā nosaukuši par astrāli... Brīžos, kad viņš nesēdēja cietumā, Gunārs Astra audzēja puķes.” Teksts veidots uzsvērta naivuma stilistikā. Kad autors izliekas, ka runā “vienkāršās tautas” valodā, bet vienlaikus skaidri liek saprast, ka šo “tautas naivumu” tikai imitē. No intelektuālā pārākuma pozīcijām pavīpsnā, demonstrējot, ka stāv krietni virs šiem “pāķiem”. Tiem muļķīšiem, kuri “brīžos, kad nesēdēja cietumā, audzēja puķes”.

Sociālajos tīklos jau diskutē - kas tas ir? Dominē vārdi, kurus labāk skaļi neizteikt. Vārdi, ar kuriem viegli notraipīties. Šī sacerējuma autoram pārmest patriotisma trūkumu, elementāru necieņu pret cilvēku, kurš gandrīz 20 gadu pavadījis padomju cietumos par “noziegumiem” pret padomju varu, nav jēgas. Viņš nesaprot. Ir lietas, kuras cilvēkam ir, un ir lietas, kuras nav un, visticamāk, nebūs. Viņš ir audzis paradigmā, kad nekā svēta nav. Viss atļauts. Brīvība. Urā!!!

Šeit strikti jānodala divas lietas. Praktiskā un morālā. No praktiskā aspekta skaidrs, ka “asaciņas” autoriem tas ir kārtējais projekts, kurš kādu laiku viņiem nodrošinās zināmus ienākumus. Tur ir četri vārdos nosaukti autori, nerunājot par tiem, kuri šajā projektā nodarbināti pastarpināti. Kopā, jādomā, vairāk nekā desmit cilvēku barojas no šīs “asaciņas”. Tā, jādomā, arī ir galvenā “projekta” jēga.

Pats Rvīna Vardes teksts ir samērā primitīvs asociatīvo plūsmu kopojums. Par tādiem saka: ko redzu, to dziedu! Saturiskās jēgas nekādas, ja par tādu neuzskatām cinisku “varoņu dekonstrukciju”. Literārā naivisma stilistika joprojām ir pietiekami mūsdienīga, lai paliktu ārpus nopietnas kritikas uguns. Kā var kritizēt kaut ko tādu, kas it kā apzināti veidots kroplīgs un greizs. Līdzīgi kā bija ar bēdīgi slaveno Brektes sienas dekoru. Tāpēc par “asaciņas” literārajām kvalitātēm nerunāsim. Parunāsim par morālajām kvalitātēm.

Diskusijās par vārda brīvību parasti izkristalizējas divi galvenie jautājumi - 1) vai meli (apzināti vai pat aiz muļķības) ir pieļaujami, vai tomēr absolūta vārda brīvība jāierobežo sabiedriskā labuma vārdā? 2) Vai ir kaut kādas tabu tēmas, pret kurām jāizturas ar svētsvinīgu bijību? Kuras nav apstrīdamas, par kurām neklājas jokot, izteikties nievīgi vai pat nevērīgi.

Pirmais jautājums agrāk bieži radās saistībā ar Krievijas TV kanāliem, kuros meli plūda platā straumē, bet tagad aktualizējies saistībā ar dažādu ar kovidu saistītu informāciju. Latvijā šis jautājums pēdējā mēneša laikā nonācis uzmanības degpunktā saistībā ar Bordāna/Judina grozījumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksa 183.1. pantā “Par apzinātu izdomājumu izplatīšanu, nolūkā graut pastāvošo iekārtu”.

Robežšķirtne starp apzinātu, vēl jo vairāk kaitīgu dezinformāciju un vārda brīvības ierobežošanu ir plūstoša un plaši staipāma. Līdz ar to pret vārda brīvību jāizturas ļoti uzmanīgi. Mans personiskais viedoklis tomēr ir tāds, ka informācija, kas grauj sabiedrības drošību, tāpat kā tās morālo stāju, noteiktos apstākļos ir ierobežojama. Kaut vai tā pati pornogrāfija. Tajā pašā laikā tā nekādā gadījumā nedrīkst būt kriminalizējama. Likt cietumā par vienalga kādiem izdomājumiem ir totalitārisms, lai kā to sauktu.

Taču šoreiz runa ir par otru punktu. Vai ir kādas svētas tēmas, kuras ir aizsargātas pret cinisku zobgaļu ironiju? Pēc “Charlie Hebdo” traģēdijas Eiropas spilgtākie intelektuāļi un demokrātijas pīlāri deva savu verdiktu - tabu tēmas nepastāv. Drīkst pasmieties gan par Muhamedu, gan Jēzu Kristu. Holokausta jautājums tika smalkjūtīgi apiets, lai gan grupas “Rammstain” videoklips dziesmai “Deutschland”, kurā iekļauta grupas dalībnieku pakāršana cietumnieku svītrainajās drēbēs, izraisīja plašus gan ebreju organizāciju, gan “liberālās” publikas protestus. Par spīti tam, ka attiecīgā epizode bija ieturēta izteiktā antinacistiskā kontekstā un arī viss videoklips perfekti atbilda stingrākajiem politkorektuma standartiem. Atliek pieminēt, ka “Vācijas” tēlu tajā attēloja īsta melnādainā.

Taču ja par agrākajiem svētajiem drīkst pasmieties, tad tabu niša jau tukša nepaliek. Ir parādījušies citi “svētie”. Lai ko teiktu “progresīvi” noskaņoti “brīvības mīļotāji”, tabu tēmu apjoms - sava veida “Index Librorum Prohibitorum” - nemazinās. Tas tikai mainās. Tagad šajā sarakstā iekļauts viss, kas saistīts ar rasismu, seksismu, homofobiju, antisemītismu un citām šodienas aktualitātēm. Par agrāko laiku svētumiem drīkst jokot, ironizēt, tos dekonstruēt, cik vien vēlies, bet Džordžam Floidam un citiem mūsdienu elkiem neuzdrīksties bez dziļi noliektas galvas pat pietuvoties. Jo vieni vairs nav aktuāli, kamēr otri ieņēmuši pirmo vietu.

Izejot no šīs loģikas, kļūst skaidrs, ka Gunārs Astra “asaciņas” autoriem šķiet neaktuāls dīvainis, par kuru, pie laba vīna glāzes sēžot, var no augšas verbāli pavingrot. Šis “vingrojums” lieliski atsedz vērtības. Mūsdienu varonis, kuram līdzināties, ar kuru kaut teorētiski varētu identificēties, nekādā gadījumā nav “puķu audzētājs” Astra, “kura vārdā nosaukuši astrāli”, bet gan nosacītais dzīves baudītājs Džordžs Floids, kurš narkotiku reibumā ar viltotu banknoti nopirka sev cigaretes un kura bezbēdīgo šīs saules ceļu pārtrauca vakardienas vērtībās iestrēdzis policists.

Nedomāju, ka Rvīnam Vardem un pārējiem “Asaciņas” autoriem Floids šķistu baigais svētums. Vēl vairāk, nav šaubu, ka viņi par Floida apglabāšanu zelta zārkā un Mineapolisas mēra demonstratīvo raudāšanu pie tā arī labprāt paironizētu. Taču viņi lieliski zina, par ko ironizēt drīkst, bet par ko nedrīkst. Diemžēl šī nedrīkstēšana nav iekšēja, kā Kanta kategoriskais imperatīvs. Tāpat tai nav nekādas saistības ar tādām cilvēcīgām īpašībām kā labestība, iejūtība, vēlme aizstāvēt vājāko un tamlīdzīgām.

Vienīgais imperatīvs, kas nosaka, drīkst vai nedrīkst, ir šis nosacītais “Index Librorum Prohibitorum”. Floids ir šajā aizliegto tēmu sarakstā, bet Gunārs Astra nav. Tādā nu ir šodienas aktuālā morālā platforma Latvijas sabiedriskajos medijos. Vai tā ir, ka tagad modīgi sacīt, ilgtspējīga - stipri šaubos.

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais