Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšana vienlaikus atklāja arī ne vienu vien mūsu politiskās vides strutojošo augoni. Bet iesākumā neliels ieskats vēsturiskajā fonā, jo jauniem cilvēkiem šis fons saprotamu iemeslu dēļ nav zināms, bet arī tiem, kuri tajos laikos dzīvojuši, daudz kas pa gadiem no atmiņas pagaisis. Es par sliktu atmiņu nesūdzos un tā laika notikumus atceros labi.
1982. gada 10. novembrī nomira ilggadējais (tolaik šķita - mūžīgais) PSRS vadonis Leonīds Brežņevs. Kad šo ziņu publicēja divas dienas vēlāk - 12. novembrī, tad galveno uzmanību piesaistīja bēru organizācijas komitejas vadītāja (tātad pēctecis) uzvārds - tas bija bijušais VDK priekšsēdētājs, tobrīd PSKP CK sekretārs ideoloģiskajos jautājumos Jurijs Andropovs.
Iepriekš vairums Rietumu “kremļelogu” (tolaik gan labā saturiskā, gan dzirdamības kvalitātē varēja klausīties BBC un “Deutsche Welle”, sliktāk radio “Svoboda”) uzskatīja, ka ticamākais Brežņeva pēctecis varētu būt viņa neslēpts draugs un protežē, citādi visai neievērojamais, ar astmu slimojošais un tāpēc visu laiku pēc elpas ķerošais Konstantīns Čerņenko. Taču, lai arī abi bija vienaudži, Andropovam bija krietni ilgāks stāžs Kremļa koridoros. Politbiroja iekšējās intrigās viņam izdevās Čerņenko apspēlēt un pašam ieņemt troni - tas ir, PSKP CK ģenerālsekretāra krēslu.
Andropovs šajās “kremļelogu” leģendās skaitījās bezmaz intelektuālis. Estēts, kuram patīkot Rietumu mūzika, māksla. Vēl šodien klīst stāsti, ka viņš it kā esot bijis patiesais “perestroikas” idejiskais tēvs un viņam piederējusi ideja “partijas zeltu” konvertēt kapitālistiskās īpašumtiesībās. Šodienas informācija liecina, ka šīs leģendas, tajā skaitā par viņa estētisko izsmalcinātību, ir stipri vien pārspīlētas.
Diemžēl, ka liecina tālākie notikumi, Andropova nākšana pie varas Astram izrādījās liktenīga. Andropovs bija rūdīts aparāta spēļu lielmeistars un pārliecināts stingras disciplīnas piekritējs. Atceros, 1983. gada janvārī, ziemas brīvlaikā, biju Maskavā un, ieejot ēdnīcā, pirmais jautājums, ko dzirdēju, bija nevis - ko ēdīsiet, bet gan - kāpēc neesat darba vietā? Allaž pārpildītais, blakus Sarkanajam laukumam esošais universālveikals - GUM - dienas vidū bija pustukšs. Pilnā sparā bija izvērsta kampaņa par darba disciplīnas uzlabošanu.
Šādā atmosfērā 1983. gada janvārī visā Padomju Savienībā sākās disidentu vajāšanas kampaņa. Tā skāra arī Latviju. Atbilstoši tā laika praksei kampaņu rezultātus vērtēja pēc to kvantitatīvajiem rādītājiem. Cik “pretpadomju elementu” ir izķerts. Toreizējais Latvijas VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo bija dzimis 1937. gadā Krievijā brīnumainā kārtā Staļina represijas pārdzīvojuša latviešu izcelsmes komunista Kārļa Pugo ģimenē. No bērna kājas viņš zināja, kā jārīkojas, lai tajā vidē izdzīvotu. Bezierunu paklausība un akla sekošana “ģenerālajai līnijai”. Tāpēc Pugo direktīvu par disidentu “tīrīšanām” uztvēra ar demonstratīvu degsmi.
Par to, ka varētu arī netikt izpildīta represēto norma, nevarēja būt ne runas. Tika arestēti gandrīz visi, kurus tobrīd varēja uzskatīt par patiesiem režīma kritiķiem, jo, lai ko teiktu šodienas pretošanās kustības “baļķu nesēji”, tolaik Latvijā kaut cik organizēta brīvības cīnītāju kustība tikpat kā nepastāvēja. Bija tikai atsevišķi nelokāmie - kā vientuļi ozoli laukā.
Starp šiem “Andropova iesaukuma” arestētajiem “ozoliem” bija arī Gunārs Astra, kuru apsūdzēja faktiski bez nopietna nodarījuma. Tādu grāmatu izplatīšana, kuras viņam inkriminēja - Džordža Orvela “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi” un citas -, nebija nekas īpaši krimināls. Līdzīga satura grāmatas Brežņeva laikā puslīdz brīvi varēja dabūt brīvdabas grāmatu tirdziņā Beberbeķu mežā, netālu no 4. autobusa galapunkta. Pats tur ar grāmatām ik svētdienu tirgojos un VDK operatīvajā izstrādē nonācu gadu vēlāk - 1984. gadā.
Latvijas PSR Kriminālkodeksā bija divi atsevišķi panti par faktiski vienu un to pašu nodarījumu. Viens - 65. pants “Par pretpadomju aģitāciju un propagandu”, otrs - 183.1. pants “Par apzināti melīgu izdomājumu izplatīšanu, kas ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai”. Atkarībā no tā, cik smagi vajadzēja represēt vienu vai otru režīmam nepaklausīgo, tika izvēlēts pants, jo “pretpadomju aģitācija un propaganda” skaitījās smagāks noziegums ar ilgāku ieslodzījuma termiņu.
Ir labi zināms, ka pēc atbrīvošanas no pirmā ieslodzījuma 1976. gadā (pēc ieslodzījuma vietās pavadītiem 15 gadiem, no zvana līdz zvanam) Astra no savas pārliecības neatteicās, savu pretpadomju nostāju neslēpa un turpināja uzturēt sakarus ar domubiedriem visā PSRS. Pat pēc padomju laiku standartiem Astras “noziegumi” 1983. gadā nebija tik nopietni, lai viņu liktu cietumā. Viņu notiesāja tāpēc, ka Kremlī pie varas nonāca vecs čekists Andropovs, kurš centās nostiprināt varas vertikāli ar demonstratīvu bardzību. Mērķis - iedibināt tādu kārtību, lai nevienam pat prātā nenāktu pret kaut ko iebilst un pacelt balsi.
Gunāru Astru no ieslodzījuma atbrīvoja 1988. gada februārī, kad Latvijā jau sāka vējot pārmaiņu vēji. Tobrīd vēl vārgi, bet jūtami. Bija jau notikušas “Helsinki-86” organizētās 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, bet režīms vēl turējās stabili. Runāt par Latvijas neatkarību vai publiski piespraust sarkanbaltsarkanu lentīti pie svārku atloka pat iedomāties nevarēja. Taču Astra nedabūja izbaudīt pat šos vārgos brīvības asnus. Pa ceļam no nometnes Mordovijā Astra saslimst, nonāk Ļeņingradā slimnīcā un diemžēl tā arī neatlabst. Tā kā pēc nāves Astras iekšējie orgāni tika izņemti, neatkarīga pēcnāves ārstu ekspertīze netika pieļauta, radās aizdomas, ka pie viņa nāves roku pielikuši arī VDK darbinieki, bet tās ir tikai vairs nepierādāmas runas.
Astras bēres 19. aprīlī Otrajos Meža kapos izvērtās par pirmo legālo (neizdzenāto) brīvības demonstrāciju okupētās Latvijas vēsturē. Astras kapu aizbēra ar rokām. Tas neapšaubāmi bija gan simbolisks cieņas apliecinājums aizgājējam, gan arī gatavības apliecinājums turpināt cīņu pret okupācijas režīmu. Pūtēju orķestris pie kapa nospēlēja un klātesošie (kas zināja vārdus) nodziedāja Ulmaņlaiku neoficiālo Latvijas himnu - Leonīda Breikša “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”. Vai tika nospēlēta arī “Dievs, svētī Latviju!”? Iespējams, bet, godīgi sakot, neesmu pārliecināts. Bērēs bija ļoti daudz cilvēku, tāpēc būtu nepieciešams to precizēt vēsturei.
Kāpēc to visu tik sīki aprakstu? Gunāru Astru savulaik nogalināja Jurija Andropova uzsāktā brīvības cīnītāju vajāšanas kampaņa, kura tika veikta, piesedzoties ar iepriekšminētajiem Kriminālkodeksa pantiem. Ko mēs redzam tagad? Astras pieminekli atklāj cilvēks, kura pēdējo gadu rīcība liek domāt - šim cilvēkam nedod mieru Andropova lauri. Visa viņa retorika balstās uzsvērtā agresivitātē pret saviem iedomātajiem ienaidniekiem - cietumā, ierobežot, nekādas žēlastības un bezkompromisu represijas. Kronis šajā Andropova atdarināšanas spēlē ir viņa rosinātais likumprojekts par nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kurš ir burtisks pārlikums no Latvijas PSR Kriminālkodeksa.
Lūk, viens: “Par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu, organizāciju darbu - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem...”, un otrs: “Par sistemātisku apzināti melīgu izdomājumu, kuri ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai, izplatīšanu mutiski, kā arī rakstveidā, drukātā vai citādā formā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem...”
Kā redzam, vienīgā atšķirība ir tā, ka vienā redakcijā “melīgie izdomājumi”, par kuriem jāliek cietumā, “ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai”, bet otrā “traucē cilvēku mieru, iestāžu, organizāciju darbu”. Bordāns, Judins un citi “eksperti” gluži kā padomju laiku tiesneši kolaboranti spriedelē, ka kriminālatbildība jau iestāšoties tikai tad, kad nepatiesi izdomājumi tiks izplatīti apzināti, tikšot traucēts cilvēkiem miers utt. Visas šīs atrunas ir no tās pašas sērijas, kuru dēļ tiesāja Astru un viņu pāragri 56 gados iedzina kapā.
Jāatzīmē, ka tolaik Latvijā par šiem “nepatiesajiem izdomājumiem” kādu laiku tikpat kā nevienu netiesāja, bet tad atnāca Andropovs - pateica, ka vajag, un mazlietotais pants pēkšņi aktualizējās. Patiesību sakot, šis pants kā Damokla zobens visu laiku karājās virs visu PSRS iedzīvotāju galvām. Ikviens zināja, ka, ja “daudz sprēgāsi”, ir panti, pēc kuriem vienmēr varēs tevi ietupināt. Tas bija dziļi iesēdies ikviena asinīs.
Šo atmosfēru, kad režīms jūtas no visām pusēm drošības spilveniem apkrauts, no asākas kritikas norobežots, Bordāns un Judins cenšas atjaunot. Nav šaubu, ka varai tā ērtāk. Un nevajag stāstīt, ka tagad esot pavisam citi laiki. Lieliski atceros tos laikus, un patiesi pagaidām vēl vārda brīvība ir nesalīdzināmi plašāka par to, kāda tā bija Astras tiesāšanas laikā, bet diemžēl virzība uz abu režīmu arvien tuvāku līdzību ir nepārprotama. Iespējams, ka arī tagad par šo Bordāna iniciēto pantu kādu laiku nevienu nesodīs, līdz kādā brīdī radīsies politiskā vajadzība, un tad tas gluži nepatīkamā kārtā atdzīvosies.
Obligāti jāpiemin vēl kas. Tas, ka Astras pieminekļa atklāšanas laikā Bordānu izsvilpa kaut kādi šaubīgi personāži, ne mazākajā mērā neattaisno Bordānu. Pēc tā, ko Bordāns ir izdarījis, konkrēti - pēc Andropova cienīga likumprojekta izvirzīšanas, viņam vairs nebija ne mazāko tiesību piedalīties šī pieminekļa atklāšanā. Visi viņa agrākie nopelni pieminekļa organizēšanā tajā brīdī zaudēja morālo spēku. Ar šādu likumprojektu virzīšanu viņš sevi ir nenomazgājami aptraipījis. Tas, ka pieminekli Astram atklāja Astras netiešā slepkavas - Andropova - idejiskais dvīņu brālis, ir vienkārši kliedzoši, par ko klusēt nedrīkst.
