Šā gada 10. janvārī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) ievēlēja Anitu Braunu par valsts SIA “Latvijas Radio” galveno redaktori. Drīz vien viņa slēdza brīvu piekļuvi savam tviterkontam. Tagad viņas ieraksti ir pieejami tikai pašas Braunas atlasītām personām.
Jau pirmajā intervijā savai jaunajai darbavietai Brauna norādīja uz savu iecerēto “pirmo darbu” jaunajā amatā. Tas būšot “saistīts ar redakcionālo vadlīniju izstrādi”. Ilgi nebija jāgaida uz pirmajiem šo “vadlīniju” ieskicējumiem.
Tviterī parādījās dīvains Braunas ieraksts: “Pēdējās nedēļās aktivizējušies dažādi trampisti, kas mērķtiecīgi cenšas diskreditēt sabiedriskos medijus, stāstot, ka tos neviens nelieto, jo tiem nevar uzticēties. Te lūk dati, kas rāda ko citu.”
Pirmajā brīdī var likties - nu kas tur liels, neko “tāaadu” jau viņa pateikusi nav. Taču lieta nav tik vienkārša. Atgādinu, ka tas nav vienkārša pilsoņa vai pat žurnālista ieraksts. Tas ir augstas valsts amatpersonas - sabiedriskā radio galvenās redaktores - ieraksts. Šī ieraksta saturs jāvērtē divās plaknēs - burtiskā un būtiskā.
Vispirms par burtisko. Kas tie tādi “trampisti”, kuri mērķtiecīgi cenšoties diskreditēt sabiedriskos medijus? Acīmredzot vārds “trampisti” šeit tiek lietots nevis tādēļ, lai pateiktu, ka sabiedrisko mediju diskreditē kaut kādi ASV prezidenta Donalda Trampa atbalstītāji, bet gan kā specifiskai auditorijai paredzēts, emocionāli iedarbīgs sinonīms vārdam - slikts cilvēks. Ar konkrēto Trampu šeit nav nekādas saistības. Emocionālais vēstījums - slikti cilvēki cenšas diskreditēt mūsējos - labos.
Kurā izdevumā kāds būtu rakstījis, ka “to neviens nelieto”? Kur? Iespējams, ka ar sabiedrisko mediju “mērķtiecīgu cenšanos diskreditēt” domāti aģentūras SKDS dati par uzticības kritumu sabiedriskajiem medijiem, kurus publicēja “Neatkarīgā”? Šajās publikācijās nav ne vārda par to, cik liela vai maza ir šo mediju auditorija. SKDS pētījumā atspoguļota klausītāju uzticības dinamika sabiedriskajiem medijiem daudzu gadu garumā. Šī dinamika diemžēl ir krītoša. Brauna vienkārši pārbīda fokusu uz pavisam citu kvantitatīvo rādītāju - klausītāju skaitu. Brauna par ābolu skaitu kastē, SKDS par šo ābolu kvalitatīvo novērtējumu no to lietotāju viedokļa.
Par to, ka latviešu mūzikas kanāls “Radio 2” ir visvairāk klausītais Latvijā, var tikai priecāties - tas nozīmē, ka latviešu mūzika joprojām ir populāra un to “nenoēd” ārzemju piedāvājums, kurš, ņemot vērā apjomus (tūkstošiem reižu lielāks nekā vietējais), nevar nebūt kvalitatīvāks. Taču uzticības kritumam, visticamāk, ir gluži citi cēloņi, un tas jau būtu atsevišķa pētījuma vērts. Kamēr šāda pētījuma nav, atliek tikai nodarboties ar minējumiem. Un šeit mēs nonākam pie otras Braunas vēstījuma plaknes - būtiskās.
Ar šo savu ierakstu viņa netieši pozicionējas kā nelokāma ideoloģiskās frontes cīnītāja. Kaut kāda neitralitāte, objektivitāte, “stāvēšana virs cīņas laukuma” tiek kategoriski noraidīta. Sabiedrība strikti dalās “trampistos” (sliktajos) un mūsējos (labajos) - agrāk sauktos par sorosiešiem, tagad galēji kreisajos vai vienkārši marksistos. Cīņa būs nesaudzīga, kurš kuru (kā jau K. Markss paredzēja vēl 1848. gadā savā “Komunistiskās partijas manifestā”), tāpēc nekādas “objektivitātes” tēlošanas nebūs.
Arī Braunas līdzšinējās aktivitātes apstiprina šo viņas pozīciju. Savulaik viņa bija viena no ideoloģiskās preses reanimētājas Latvijā Sarmītes Ēlertes cītīgākajām audzēknēm. Atgādinu, ka tieši Ēlerte izveidoja pēcatmodas Latvijā pirmo ideoloģiski izsvērto, līdz briljanta gludumam noslīpēto preses izdevumu, kurā absolūti visa informācija (ne tikai politiskā, bet arī sporta, kultūras un izklaides) izgāja cauri stingram ideoloģiskajam filtram. Rūpīgi tika ne tikai atlasīta pati informācija - kura ir derīga (ideoloģiski pareiza), kura ir kaitīga (jo neatbilst ideoloģiskajam uzstādījumam), bet pat izvēlēts tās pasniegšanas veids. Precīzi pēc labākajiem Staļina laika “Pravdas” paraugiem.
Nav šaubu, ka tieši šādu - sašaurinātu, ideoloģiski skaidri ietonētu - pasaules ainu mums zīmēs jebkurš medijs, kurš nonāks Braunas un viņai līdzīgo vadībā. Ar šo savu ierakstu par mistiskajiem “trampistiem” viņa skaidri pasaka - Ēlertes (lasi: “Pravdas”) skola Latvijā dzīvo un tiks dzelžaini turpināta. Konkrētajā gadījumā jāizsaka dziļa nožēla par SEPLP nepārdomāto lēmumu ievēlēt par sabiedriskā (sic!) medija satura noteicēju šādu personu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bija pamatots iemesls, kura dēļ Braunu šim nozīmīgajam amatam varēja noraidīt.
Brauna pērn ieguva apšaubāmu reputāciju kā viena no aktīvākajām viltus ziņu izplatītājām bēdīgi slavenajā Tukuma dedzināšanas lietā. Ja kāds šobrīd grib teikt, ka tobrīd jau viņa nevarēja zināt, ka ziņa ir feiks, tad tas vēl jo vairāk diskvalificē viņu šim augstajam amatam, jo jau no paša sākuma šī ziņa atbilda visām viltus ziņas pazīmēm.
Lūk, kā nupat Kultūras ministrijas uzsāktajā naudas apgūšanas projektā “Viltus ziņas ir lipīgas” tiek mācīts atpazīt viltus ziņas:
1) Pārliecinies, kāds ir ziņas vēstījums! Pievērs uzmanību, vai ziņa nav īpaši emocionāla, pārspīlēta, sensacionāla.
Tukuma dedzināšanas lieta tāda bija par visiem 100%. Īpaši emocionāla, pārspīlēta, sensacionāla;
2) Pārliecinies par ziņas avotu! Noskaidro, kas šo ziņu ir publicējis - par jomu atbildīgā iestāde, uzticams medijs vai arī ziņa tiek nodota kā baumas.
Par jomu atbildīgā iestāde (policija) to noliedza jau no sākta gala. Tieši šai iestādei arī tika sākotnēji uzbrukts, ka tā it kā neizmeklējot šo šausminošo noziegumu. Vienīgais avots bija anonīma bauma, kuru izplatīja ar savu tendenciozitāti pazīstamā LGBT+ atbalstītāju kopa “Mozaīka”;
3) Izpēti ziņas saturu! Aplūko, vai ziņas saturs sakrīt ar citos uzticamos medijos publicēto un vai ziņas saturs, teikumu uzbūve, pieturzīmju lietojums, foto vai video nerada šaubas!
Šī “ziņa” tika izplatīta zem vairākkārt atkārtota virsraksta - “Naids!!!” ar trijām izsaukuma zīmēm pēc katra atkārtojuma. Ja tik tendenciozi noformēta “ziņa” neizraisa šaubas, tad kāda izraisa?
Respektīvi, visas pazīmes liecināja, ka tā ir viltus ziņa, taču tas netraucēja Braunai nekavējoties šo viltus ziņu tiražēt, kas tikai liecina par viņas profesionālo nekompetenci vai arī/drīzāk poļitrucisko būtību. Piekrītu, katram var gadīties, taču lietas būtību raksturo ne tik daudz pati kļūda, cik reakcija uz to.
Atceros, arī es reiz iekritu uz tvitera ziņu par Mihaila Gorbačova nāvi, taču, tiklīdz kļuva skaidrs, ka esmu uzķēries uz dezinformatoru makšķeres, savu vēstījumu izdzēsu. Brauna neko tādu nedarīja. Nekad nav dzirdēta viņas nožēla par Latvijas publiskajam tēlam nodarīto kaitējumu, bet šī Latviju ļoti nelāgā gaismā parādošā ziņa caur Latvijas sabiedriskā medija angļu valodas izdevumu izplatījās visā pasaulē, kur, nav noslēpums, LGBT+ kopienas ietekme ir ne mazā.
Braunu par Latvijas Radio galveno redaktori ievēlēja trīs SEPLP locekļi vienbalsīgi. Vai jau pirms šīs iecelšanas bija kaut mazākās šaubas par Braunas galēji kreiso ideoloģisko ievirzi? Šādu šaubu nebija. Tas nozīmē, ka SEPLP apzināti šajā augstajā un atbildīgajā amatā virzīja nevis nozares cilvēku, kuru par augsta līmeņa profesionāli uzskata visas puses, bet gan poļitruku, kura uzdevums ir ieturēt stingru ģenerālo līniju un ne solīti neatkāpties no marksistu internacionāles norādījumiem.
Tā nu esam nodzīvojušies - reiz Latvijas Radio vadībā bija goda vīrs Dzintris Kolāts, kuru cienīja un turpina cienīt visi, bet tagad poļitruks ādas kamzolī, kurš, nonākot “augstajā amatā”, savu tviterkontu slēdzis “nepiederošām” personām. Nav ko plebsam bāzt degunus augsto priesteru darīšanās.
