Svētdienas vakarā iesākās un visu pirmdienu Ženēvā turpinājās Krievijas un ASV delegāciju sarunas par “drošības garantijām Eiropā”. Tās turpināsies trešdien Briselē NATO – Krievija ietvaros un ceturtdien Vīnē EDSA formātā.
Krievijas delegāciju, kurā ietilpst gan diplomātiskā dienesta pārstāvji, gan militārpersonas, vada ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs, kurš pazīstams ar saviem kareivīgajiem, nediplomātiskajiem izteikumiem, un nav šaubu, ka šāda viņa uzvedība nav nejauša. Viņš Smoļenskas laukumā pilda “sliktā policista” lomu, uz kura fona Putins ar savu maigo, draudzīgi ietonēto balsi izklausās pēc tīrā miera eņģeļa.
ASV delegāciju vada valsts sekretāra vietniece, 72 gadus vecā diplomātijas veterāne Vendija Šērmane, kura vēl Bila Klintona laikā piedalījusies sarunās ar Ziemeļkoreju par tās kodolprogrammas apturēšanu. Baraka Obamas otrās prezidentūras laikā viņa darbojās toreizējā valsts sekretāra Džona Kerija pakļautībā un vadīja sarunas par Irānas kodolprogrammu. Lai arī viņa skaitās stingra un nelokāma sarunu vedēja, iepriekšējo viņas vadīto sarunu rezultātus par sekmīgiem nosaukt grūti. Arī tas, ka Šērmane bijusi Kerija pakļautībā, viņas akcijas nepaaugstina, jo tieši Kerijs, kurš pašreizējā prezidenta Džo Baidena administrācijā atbild par klimatu, kopā ar prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivenu skaitās lielākie Kremļa “draugi” Baidena administrācijā.
Mēdz teikt, ka labāk slikts miers, nekā labs karš. Ar šo atziņu parasti tiek pamatotas jebkuras sarunas, vienalga par ko un ar ko. Kaut ar velna vecmāmiņu, jo labāk sēdēt pie sarunu gada nekā ierakumos vai pazemes bumbu patvertnēs. Taču ir viens bet. Ja ir skaidrs sarunu mērķis un sarunu priekšmets. Šajās sarunās nav skaidrs ne viens, ne otrs.
Var iebilst - kā nav skaidrs? Sarunu mērķis ir Krievijas agresijas Ukrainā novēršana šaurākā nozīmē un plašākā nozīmē miera nodrošināšana Eiropā un visā pasaulē. Sarunu priekšmets - Krievijas 17. decembra priekšlikumi par “miera garantijām” (pirmām kārtām rakstiskas garantijas nepaplašināt NATO austrumu virzienā). Formāli ņemot, var pat teikt - jā, viss skaidrs, taču ne velti šos Krievijas priekšlikumus visbiežāk dēvē par ultimātu, jo tie ir formulēti visai nediplomātiskā formā, aizskaroši tām valstīm, uz kurām tas attiecas (jo tiek faktiski piedāvāta pasaules sadalīšana ietekmes sfērās), un delegācijas vadītāja Rjabkova izteikumi pēc 17. decembra (“Viss jums uz šķīvīša [pasniegts]. Jums tikai atliek to parakstīt. Vispār to var izdarīt dažu dienu laikā”) nebija tādi, kādi izsaka, ja ir patiesa vēlme par kaut ko vienoties.
Arī svētdien pēc divu stundu iepazīšanās vakariņām Rjabkovs atkārtoja, ka Krievijas puse Ženēvā ieradusies ar skaidru pozīciju un “atkāpšanās no mūsu formulējumiem nav iespējama”. Ja jau pirms sarunām tiek pateikts, ka nekāda atkāpšanās pat par komatu nav iespējama, tad rodas pamatotas aizdomas, ka nav arī nekādas vēlmes par kaut ko vienoties un visu šo diplomātisko kustību mērķis ir cits. Kāds?
Runājot par Putina ārpolitiku un militāro draudu šantāžas politiku, bieži tiek lietots termins - blefs. Šī blefa pamatojošajā daļā parasti tiek piesauktas divas lietas - Krievijas ekonomiskais un arī militārais vājums iepretim NATO spēkam un varenībai, kā arī frāzes par Krievijas elites ciešo saistību ar Rietumiem. Viņiem visiem tur villas, bērni dzīvo un mācās, banku konti, atpūtas iespējas, veikali, medicīnas pakalpojumi utt. Neies taču paši pret savu labklājību karot.
Abas šīs atrunas ir tikai daļēji nomierinošas. Kas attiecas uz Krievijas un Rietumu spēku un varenību, tad nomināli šis pārsvars ir neapstrīdams, taču atkal ir viens bet. Kodollādiņu skaita ziņā valda paritāte, un šā gada 3. janvāra “Piecu kodolieroču valstu vadītāju kopējais paziņojums par kodolkara novēršanu un bruņošanās sacensības nepieļaušanu” pirmajā brīdī var likties tīrā formalitāte. Taču šim dokumentam ir būtiska simboliskā jēga. Tas kārtējo reizi apliecina, ka pasaulē ir piecas vadošās kodollielvalstis - ASV, Krievija, Ķīna, Anglija un Francija, kuras kopā atbild par pasaules drošību. Citiem vārdiem, kam ir atombumbas, tas arī kungs un noteicējs. Kam nav, tam jāpastāv pie ratiem.
Izvērtējot “blefa” varbūtību, jāņem vērā arī cilvēka dzīvības cena Krievijā un Rietumos. Šī cena ir nesalīdzināma. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka Krievijas iedzīvotāji jau desmit gadus tiek radināti pie domas, ka karš ir labs; karš ir taisnīgs; karš mums atdos to vietu pasaulē, kādu esam pelnījuši utt. Respektīvi, Krievijas iedzīvotāji jau ilgstoši un mērķtiecīgi tiek gatavināti karam, kamēr Rietumos notiek pretējs process - cilvēki tiek radināti pie domas, ka ir visdažādākās milzu problēmas, sākot no transgenderisma, kritiskās rasu teorijas un beidzot ar Grētas “atņemto bērnību”, bet karš šajā problēmu sarakstā neietilpst. Tas ir palicis Holivudai un datorspēlēm. Virtuāls un uz realitāti neattiecināms.
Kas attiecas uz Krievijas politisko eliti, kura ir cieši saistīta ar Rietumiem, turienes dzīvesveidu un īpašumiem, tad nav teikts, ka Putins, kurš Krievijā ir ieguvis absolūta monarha varu, īpaši rēķinātos ar savu ne pirmā loka bajāru interesēm. Vēl vairāk, viņš un viņa tuvākā apkārtne arī jau sen spēlē savu iecienīto “datorspēli” - Ostankinas studijā radīto ģeopolitiku, kuras ietvaros notiek Eirāzijas karš ar Anglosaksoniju (ASV un Rietumiem kopumā). Šajā virtuālajā karā solovjovu villas Komo ezera krastā, šuvalovu penthausi Londonā un Ņujorkā ir nenozīmīgs fons, kurš nav relevants izšķirošajā fināla cīniņā - kurš kuru nolieks?
Taču atgriezīsimies pie Ženēvas sarunām. Pirms tām ASV valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Entonijs Blinkens oficiālā uzrunā ļoti asi izteicās par to, kas vainīgs pie saspīlējuma saasināšanās. Viņš norādīja, ka tieši Krievija ir ievedusi savas karaspēka daļas Ukrainā, Moldovā, Gruzijā; tieši Krievija izraisījusi vairākus bruņotus konfliktus Eiropā; tieši Krievija ir darījusi visu, lai apdraudētu Ukrainas suverenitāti. To visu darījusi Krievija, nevis NATO, bet tā turpina izplatīt viltus naratīvu, ka tieši Ukraina to apdraudot.
“Tas ir kā lapsa teiktu, ka tai jāiebrūk vistu kūtī, jo tās iemītnieki kaut kādā veidā rada tai draudus. Šādu vainas pārbīdi (gaslighting) mēs redzam ne pirmo reizi.” Svētdien intervijā telekompānijai ABC Blinkens arī atzina, ka kaut kādus īpašus rezultātus no gaidāmajām sarunām negaida, tomēr piebilda, ka diplomātisks risinājums joprojām esot iespējams un vēlams. Tiesa, šī piebilde vairāk izskatījās kā formāls žests.
Rietumi, šķiet, ir noskaņojušies apņēmīgi. Pirms Jaungada, 30. decembrī, tika publicēts 25 augstu diplomātisku un militāru amatpersonu parakstīts paziņojums, kurā strikti noraidīta iespējamā piekāpšanās Kremļa ultimatīvajām prasībām. Arī pirmdienas “The Financial Times” iznāca ar virsrakstu “NATO gatava konfliktam Eiropā, alianses vadītājs brīdina Krieviju”. Ar alianses vadītāju domāts NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Kā atzīmē daudzi novērotāji, Rietumu politiskajā šķirā (īpaši ASV) pēdējā gada laikā ir notikusi būtiska attieksmes maiņa pret Putina režīmu. Agrāk prevalēja ideja, ka kaut kā ar Krieviju vajadzētu tomēr sarunāt, vienoties, pat pielabināt Putinu, bet tagad pamata emocija jau ir cita - nu gan beidzot “piegriezies”. Nu cik var? Jādod pretī.
Diemžēl jāatzīst, ka gaisotne pasaulē kļūst arvien saspringtāka un notikumi Kazahstānā, īpaši ārvalstu militārā kontingenta klātbūtne, šo situāciju gaišāku nepadara. Taču jācer uz to labāko un atliek vien atkārtot Blinkena vārdus - diplomātiskais risinājums vienmēr ir iespējams. Pat tad, ja kāda puse to nevēlas. Taču, lai panāktu šo risinājumu, nepieciešama liela iekšējā stingrība un pārliecība. Vai Rietumiem to izdosies nodemonstrēt, redzēsim šonedēļ.
