Ar Kariņa/Pavļuta ģimenēm šoreiz jāsaprot nevis tās ģimenes, ar kurām kopā viņi sagaida Ziemassvētkus un jauno gadu, bet gan tās “ģimenes”, kuras veidojās ap lielo administratoru galdu, kad tiek dalīts milzu pīrāgs ar uzrakstu zeltītiem glazūras burtiem: “Naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk.”
Pēdējā laikā, atsaucoties uz Džeimsa Surovecka grāmatu “Pūļa gudrība”, aktualizējusies ideja (par to vairākkārt rakstījis Jurģis Liepnieks), ka katrs atsevišķs sabiedrības loceklis varbūt ir dumjš, naivs, savos spriedumos aplams un viegli apmuļķojams, bet visu šo indivīdu kopējais vidējais skatījums ir apbrīnojami precīzs. Suroveckis min piemēru ar vērša svara noteikšanu dienvidzemju gadatirgos. Cilvēkiem uz lapiņas jāuzraksta, cik, viņuprāt, sver vērsis. Tas, kurš svaru būs norādījis visprecīzāk, saņem balvu. Taču interesantākais ir tas, ka, saskaitot visās lapiņās minētos skaitļus un izdalot to ar dalībnieku skaitu, izrādās, ka tiek iegūts gandrīz precīzs vērša svars. Precīzāks, nekā to nosaka eksperts, pieredzējis lopkopis.
Šo “pūļa gudrību” pieminu, jo bieži vien izslavētie “klikšķi”, “klikbaitīgi virsraksti” un citas viltības, ar kuru palīdzību interneta portāli paaugstinot savu apmeklētību, tiek piesaukti kā kaut kas negatīvs, žurnālistiku degradējošs. Taču, pārlasot divus savus 2021. gada lasītākos rakstus, varu tikai secināt, ka Surovecka grāmatā paustās atziņas ir apbrīnojami patiesas. Lasītāji kopumā nekļūdās. Šie raksti nav zaudējuši aktualitāti, un, manuprāt, lasītāju atzinību ieguvuši pelnīti.
Abi visvairāk lasītie raksti ir faktiski par vienu tēmu - par to, cik pandēmija ir izdevīga dažādiem naudas “apguvējiem” un ka tieši šī iemesla dēļ baiļu spriedze, gluži vai holivudisks “saspenss”, tiks uzturēta maksimāli ilgi. Lai šīs spriedzes aizsegā turpinātu nekontrolētu naudas “apgūšanu”.
Runa ir par 6. augustā publicēto: “Veidojas Kariņa/Pavļuta kovida naudas apguvēju “ģimenes””
Šā raksta centrālā ideja kopš tā publicēšanas brīža pilnībā apstiprinājusies: “Vakcinācija ir ļoti dārgs, valsts pilnībā apmaksāts process, un, kur ir nauda, tur ir arī intereses. Pat ja tās nav tiešas un sākotnējas, tad tās ļoti drīz parādās. Šodienas valdības un valdošās koalīcijas rīcības motivācija būtiski atšķiras no tās, kas bija, pandēmijai sākoties, un varbūt pat atšķiras no tās, kas bija vēl ziemā, kad patiešām bija augsta saslimstība un mirstība. Tagad rūpes par cilvēku veselību tiek piesauktas galvenokārt kā dūmu aizsegs, lai noslēptu savas klaji savtīgās intereses. Tās var būt gan materiālas, gan politiskas, un diemžēl arvien vairāk prevalē tieši mantiskās. Gan pašam, gan sašam.
Kara laikā būt par armijas apgādnieku vienmēr ir bijis ārkārtīgi izdevīgi. Tā esot iesākusies ne viena vien miljonāru dinastija. Jācer, ka no šī kara ar pandēmiju nesāksies Kariņa un Pavļuta miljardieru ģimenes. Bet varbūt jau ir sākušās. Tikai vārds “ģimenes” šoreiz jāliek pēdiņās, kā Sicīlijas, Ņujorkas vai Honkongas “ģimenes”.”
Otrs raksts ar gandrīz tikpat lielu lasījumu skaitu ir 11. oktobrī publicētais “Dzīres turpinās. Vēl trīs mēnešus “3 miljardu izzadzēji” varēs uzdzīvot uz nebēdu”
Arī šajā rakstā minētais ir piepildījies. Īpaši jau galvenais Kariņa/Pavļuta valdības uzdevums: “Maksimāli jāierobežo nevis vīrusa izplatība, bet nevakcinēto iespēja normāli dzīvot. Viņu dzīve jāpadara maksimāli nepanesama.” Tā kā šī nostāja ir labi pārdodama lojālistu elektorātam, nav šaubu, ka tā tiks uzturēta visos iespējamajos veidos līdz pat vēlēšanām rudenī.
Šajā rakstā arī tiek pamatota “Vienotības” un tās satelītu (tas, ka vēlēšanās visa šī, politiskā žargonā runājot, jenotsuga savā starpā sīvi konkurēs, nemaina lietas būtību) galvenā ideja:
“Politikā viens no pamatjautājumiem vienmēr ir - kas vainīgs? Konkrētajā situācijā ir divas iespējamās atbildes. Kariņisti/pavļutisti atbild - nevakcinētie, savukārt tie, kuri nav šajā kovidhistēriķu sektā - vainīgi ir tieši šie abi “karavadoņi” - Kariņš un Pavļuts, kuri neko nav darījuši, lai nenonāktu situācijā, kad “rezerves ir mazas”.
Problēma no nācijas viedokļa ir tā, ka politiskā situācija ir tāda, ka visiem ir izdevīgi sēdēt savos ierakumos un turpināt šīs politiskās spēlītes, kurām ir ļoti tāla saistība ar reālo pandēmiju. Šobrīd arvien vairāk faktu liecina, ka vīruss dzīvo savu, no cilvēku rīcības neatkarīgu dzīvi, un neviens īsti nezina un nesaprot vīrusa izplatības algoritmu. Nupat ārkārtīgi ietekmīgajā un nopietnajā izdevumā “New York Times” bija publicēts raksts, kuru Latvijas sociālajos tīklos popularizēja pazīstamais ekonomists Jānis Ošlejs. Šajā rakstā norādīts, ka kovida izplatība notiek viļņveidīgi. Divus līdz trīs mēnešus izplatība aug, līdz tiek sasniegts izplatības maksimums, kuram seko kritums. “Cilvēku uzvedības maiņa maz ietekmē šos kovida izplatības viļņus,” teikts publikācijā.
Papildinot “New York Times” domu, no savas puses atzīmēsim, ka šī savstarpējā politiķu un vīrusa uzvedības “neatkarība” ir abpusēja. Līdzīgi kā politiķu rīcība tikpat kā neietekmē vīrusa izplatību, tā arī kovida izplatības viļņi maz ietekmē politiķu uzvedību un tās motivāciju. Varbūt nedaudz mainās retorika un akcenti, bet ne galvenais uzstādījums - naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk, un šādu iespēju būtu grēks neizmantot. Protams, savās interesēs.
