Tomass Pārups 21 gada vecumā sasniedz savu dzīves mērķi – slavu. Tiesa, bēdīgu slavu.
Vēl pirms dažām dienām par 21 gadu veco mākslas kritiķi Tomasu Pārupu es, tāpat kā daudzi citi, nebiju pat dzirdējis. Tagad viņš ir sociālo tīklu stārs. Tiesa, ne visai pievilcīgā nozīmē. Jauns čalītis, kurš pirms pāris gadiem glancētajā žurnālā “Pastaiga” deklarēja, ka “vispār gribu naudu, balvas un slavu”. Tagad viņš slavu ir ieguvis. Regulāra sieviešu sitēja slavu, jo rokas palaidis ne pirmo reizi.
Notikuma fabula īsumā šāda. Pārups pieprasījis savai draudzenei, Ģertrūdes ielas teātra producentei Katei Gecevičai, lai viņa iedod paskatīties (pārbaudīt, vai nav kādi slepeni zvani vai ieraksti) savu telefonu. Kad draudzene to nav ļāvusi, sācies skandāls, kura gaitā Pārups viņai iesitis. Taču, tā kā šī nav bijusi pirmā reize un pat ne otrā, cietusī sieviete šo gadījumu nav noklusējusi, bet ar to dalījusies sociālajos tīklos. Izrādās, ka roku palaišana ir Pārupa “draudzības” pastāvīgs pavadonis, un arī citas viņa bijušās draudzenes atzinušas, ka cietušas no šī “vīrieša” varmācīgajām tieksmēm.
Šeit var rasties jautājums, kāpēc gan šī greizsirdīgā cālēna, kurš sevi iedomājies par ērgli vai vismaz pāvu, deviantā uzvedība būtu plašākas ievērības vērta. Kaut vai tāpēc, ka šī kaprīzā “ģēnija” roku palaišana, kurai nav un nevar būt nekāda attaisnojuma, tiek izmantota kārtējam ideoloģiskajam uzbrukumam ģimenei, vīrišķībai (toksiskajai maskulinitātei) un dzimumu normālai, saprātīgai mijiedarbībai. Atkal tiek aktualizēts pieprasījums Latvijai akceptēt Stambulas konvenciju, kuras ietekme uz sabiedrības ilgtspējīgu attīstību ir neskaidra, lai gan Eiropas kultūrā jau kopš 12. gadsimta (vai pat agrāk) ir vispārējs konsenss, ka vīrietis sievietei sist nedrīkst. Respektīvi, tas, kurš sit sievietei, nav nekāds vīrietis ar visām no tā izrietošajām sociālajām sekām.
Īsumā, kas ir Pārups? Viņš ir jauns, enerģisks un visnotaļ apdāvināts puisis, kurš pozicionējas kā mākslas kritiķis, izstāžu kurators. Pārups regulāri publicējies kreisi intelektuālajā interneta izdevumā “Satori” un mākslas portālā “Arterritory”. “Satori” jau 2020. gadā pārtraucis sadarbību ar Pārupu tieši pēdējā vardarbības dēļ, taču to izdarījis klusi bez Stambulas konvencijas piesaukšanas.
Pēc visa spriežot, viņš izaudzis, kā psihoterapeiti mēdz teikt - bez žoga. Normālos apstākļos bērns aug vecāku mācīts, iedrošināts, bet arī ierobežots. Bērnam augot, šie iežogojumi tiek pamazām paplašināti, atbilstoši viņa pieaugšanai. Taču mūsdienās bērnu audzināšanā izplatās ideja, ka jebkādi ierobežojumi, aizrādīšana, ka tā nedrīkst, ka tā nav smuki, ka par kaut ko arī jākaunas, izraisot nevēlamus kompleksus bērna psihē, kas bērnam pieaugot tikai traucēšot dzīvot. Viņš būšot nedrošs, par sevi nepārliecināts, nebūs pietiekami bezkaunīgs (kas tagad skaitās pozitīva iezīme) un ambiciozs.
Tomass Pārups no visiem šiem nevajadzīgajiem kompleksiem ir pilnībā atbrīvots. Nopietns, inteliģents, aizrautīgs, idejām bagāts, mērķtiecīgs un ļoti ambiciozs, tā par viņu rakstīja “Pastaiga”, kad puisim vēl bija tikai 18 gadu. Tas, ko mēs par viņu zinām tagad, ļauj droši šo raksturojumu papildināt - bezkaunīgs, agresīvs, egoistisks sociopāts, kurš nespēj savas vardarbīgās tieksmes savaldīt.
Tā kā šoreiz skandāls izvērties skaļš, sarosījusies visa kreisā “progresistu” šķira, jo šo vardarbības gadījumu var ērti vicināt kā karogu, lai pierādītu, ka pie visa vainīgs “cisgendera patriarhāts” un Stambulas konvencijas neratificēšana. Problēma tikai tā, ka Pārups pats ir no jauno “progresistu” šķiras. Kā atzīmē dedzīgās revolucionāres Martas Krustiņsones 21. gadsimta reinkarnācija, kreisā aktīviste Selma Levrence: “Vardarbība ģimenē ir arī labi dzīvojošu, 2000. gadā dzimušu centra intelektuāļu problēma.”
Atstāsim iekavās Pārupa kā intelektuāļa vērtējumu, taču šis gadījums parāda, ka ideoloģiskais redzējums un reālā rīcība nav viens un tas pats. Tās var būt divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Tas, ka cilvēks piedalās “apgarotās” intelektuāļu sarunās “Satori” paspārnē, vēl nenozīmē, ka šis cilvēks ir par matu humānāks, labsirdīgāks un cilvēciski atsaucīgāks nekā tas, kurš par tādu “Satori” nekad nav pat dzirdējis.
Kā liecina šobrīd zināmā informācija, Pārupa kauslīgums pret sievietēm nebija nekāds noslēpums arī līdz šim, bet tad Kaņepes/Tallinas kvartāla publika draudzīgi klusēja.
Šeit ir vēl viens ārkārtīgi būtisks aspekts, kas liek uz visu šo rīvēšanos ap Stambulas konvenciju raudzīties ar šaubām. Viena no galvenajām kreiso gendera ideologu tēzēm ir tāda, ka atšķirības starp dzimumiem patiesībā neesot (izņemot dažas tīri fiziskas nianses) un visi šie sadalījumi sievietēs/vīriešos ir sociāli “konstrukti”, vēsturiski izveidojušies aizspriedumi, kuri jālikvidē, jo ātrāk, jo labāk. Pēc svaigākajām genderu teorijām - dzimumu (genderu) skaits esot bezgalīgs, jo pastāvot nevis divi bināri dzimumi, bet gan plašs, nepārtraukts genderu spektrs, kurā katrs var atrast savu vietu atbilstoši savai identitātes izjūtai.
Ja reiz ir pasludināta cīņa pret dzimumu binaritāti, tad, konsekventi ejot tālāk, būtu jāsper arī nākamais solis un jāizbeidz norādīt uz indivīda dzimumu. Visi ir cilvēki, un, kāda katram gendera identitāte genderu spektrā, lai viņš nosaka pats. Aizmirstam veco sadalījumu sievietēs un vīriešos un vardarbības gadījumā neuzsveram, kāds bija sitēja un upura bioloģiskais vai sociālajos aizspriedumos konstruētais dzimums. Līdzīgi kā pie noziegumu aprakstiem mēs neminam upuru un cietušo tautību, ādas krāsu un citus parametrus, kuru atšķirības gribētu mazināt. Ja reiz dzimumu sadalījums ir sociāls “konstrukts”, tad neizdalīsim īpaši “vardarbību pret sievietēm” no kopējās cilvēku/personu vardarbības.
Uzsveru, ka šeit es runāju no genderu vienādības teorijas aizstāvju pozīcijām, kuru pats nekādi neatbalstu. Es kā cilvēks, kurš pasauli uzmanīgi vēro ne pirmos gadu desmitus, esmu 100% pārliecināts, ka pastāv ļoti būtiskas, pat fundamentālas sieviešu un vīriešu psiholoģiskās atšķirības, kuras balstās nevis kaut kādos sociālos konstruktos, bet gan elementārā bioloģijā - vieniem daba paredzējusi iespēju dzemdēt, bet otriem tikai apaugļot, kas arī nosaka fundamentālas sieviešu un vīriešu uzvedības modeļu atšķirības.
Protams, katrā no šīm divām grupām ir daudzi izņēmumi, kad bioloģisks vīrietis vai sieviete nejūtas savam dzimuma piederīgs vai arī nejūt bioloģisko aicinājumu piedalīties sugas turpināšanā. Šādu personu esamība ir un būs, taču nevajag viņu aktīvi bīdīto redzējumu uztiept visiem pārējiem. Piemēram, ir zināms procents sieviešu, kuras nejūt aicinājumu kļūt mātes. Viņas patiesi nesaprot citas sievietes, kurām bērnu radīšana ir dzīves galvenā jēga. Šīs sievietes, kuras nejūt sevī mātes aicinājumu, ir pārliecinātas, ka arī citas jūtas līdzīgi, bet izvēlas dzemdēt, tikai pakļaujoties sabiedrības spiedienam, pret savu patieso gribu. Un šo savu pārliecību dedzīgi propagandē, šajā propagandā iesaistot arī citas sievietes.
Ja atgriežamies pie Pārupa “lietas” un abstrahējamies no minētajām ideoloģiskajām doktrīnām, tad redzam, ka nav nevienas sociālās grupas, kura kaut minimāli būtu gatava aizstāvēt Pārupa rīcību. Varbūt arī ir kāds atsevišķs indivīds, bet sociāli nozīmīgas grupas nav. Par ko tas liecina? Par to, ka Pārupa nodarījums (var pat teikt, noziegums) ir vispārcilvēcisks, pilnībā nodalāms no jebkādiem ideoloģiskiem uzslāņojumiem.
Jebkuram normālam cilvēkam neatkarīgi no tā, vai viņš ir konservs, būmeris, progresists vai mileniālis, šis Pārupa gājiens ir pretīgs. Tāpēc nevajag šo riebīgo gadījumu izmantot savās savtīgajās ideoloģiskajās spēlītēs. Arī tāpēc, ka, rūpīgāk iedziļinoties, var izrādīties, ka Pārupa rīcība ir iespējama tikai vidē, kur šādi infantili cālēni var justies kā ērgļi, bet šādu vidi rada tieši šī kreisā genderu ideoloģija.
