Pirms Ziemassvētkiem valdība uz īsu mirkli kaut mazliet izrāvās no savas kovidapsēstības un ļāva pirmssvētku iepirkšanās laikā darboties veikaliem un Jaungada naktī izklaides vietām.
Lai arī šie lēmumi pieņemti, balstoties uz veselo saprātu (atstāsim ārpus iekavām pašu nepieciešamību svētku dienās likt veikalu darbiniekiem strādāt), nav šaubu, ka šī “apskaidrība” nebūs ilga, jo pat mikroskopiska grožu vaļīgāka palaišana “īstenticīgajos” kovidhistēriķos izraisījusi niknu sašutuma lēkmi. Jāatceras, ka pandēmija jau ir plaši institucionalizēta, finansiālajā ziņā tā tiek sistēmiski apgūta, un šo ārkārtīgi ienesīgo nodarbi būs grūti apturēt, pat ja pēkšņi pazudīs pati problēma. Tāpēc valdības pamatuzdevums ir nemitīgi baidīt un uzturēt spriedzi. Pat visniecīgākā “piekāpšanās” tiek tulkota kā vājuma pazīme. Ar nokaitētu dzelzi jāizdedzina jebkuri neklausības un ķecerības iedīgļi, kas varētu vairot sabiedrības skepsi par valdības rīcības pamatotību.
Īpašas dvēseles sāpes kovidhistēriķu aprindās izraisīja lēmums, ka “nepieskaramo” kastas pārstāvji ļoti ierobežota skaitā varēs apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumus. Lai arī šis lēmums jāuztver kā klaja ņirgāšanās par cilvēkiem, jo baznīcas iekšienē ļauts atrasties vienlaikus ne vairāk par desmit bezsertifikātu dievlūdzējiem, bet ar FFP-2 respiratoriem, un katram jānodrošina ne mazāk kā 15 kvadrātmetri platības, tas tika uztverts kā nepiedodama piekāpšanās “nepieskaramo” priekšā. Kas vēl nebūs? Šodien viņi drīkstēs iet uz baznīcu, rīt vēl viņiem ļaus strādāt. Ubaga tarba kaklā ir vienīgais, ko šiem necilvēkiem drīkst ļaut, un arī tad vēl jāpadomā.
Ar skumjām jāatzīst, ka pār Latviju nolaidusies blīva tumsonības migla. Kā precīzi norādīja filoloģijas zinātņu doktore Agnese Irbe: “Mēs Latvijā (..) esam ieviesuši tādu būtībā aparteīda režīmu un kastu sistēmu, ko es redzu katru dienu Pārdaugavā, kad braucu garām mazajam “Maxima” veikalam, kur neprasa tos sertifikātus. Tur drūzmējas cilvēki, kuri citur iepirkties nevar.” Uz Irbes teikto tviterī atsaucās pazīstamais ekonomists, uzņēmuma “Primekss” īpašnieks Jānis Ošlejs: “Es jau otro dienu domāju par Agneses Irbes teikto. Te nu mēs esam. Latvijā, kur cilvēkus par nepareizu pārliecību atlaiž no darba un nelaiž veikalā, kur nepareizie nevar būt studenti un deputāti.”
Vai vēl pirms nepilna gada kāds varēja iedomāties, ka Latvija noslīdēs līdz tik antihumānai cilvēku šķirošanai? Turklāt ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas Eiropas valstis, kuras vēl nesen skaitījās brīvas un demokrātiskas. Jākonstatē, ka pandēmija ir novedusi Rietumu pasauli līdz šī gadsimta lielākajai morālajai katastrofai, kad pēkšņi atklājās, ka cilvēki labprāt pieņem citu cilvēku izraidīšanu no sociuma un viņu diskrimināciju, ja vien viedokļu līderi pasaka, ka tā drīkst, tas neesot nekas nepareizs, un šo neglīto rīcību var pamatot ar kādu sev glaimojošu attaisnojumu.
Piemēram, Latvijā populārs ir primitīvais skaidrojums, ka “viņi” ir (tikai un vienīgi īstenības izteiksmē) ļauni egoisti, kuri negrib solidarizēties, bet “mēs” esam empātiski altruisti, kuri gatavi uz upuriem. Šis pamatojums ir klasisks atziņas - patiesība ir sevi apmierinošā versija - piemērs. “Viņu” motīvi ir riebīgi, bet “mani” glaimojoši. Cita motivācija pat netiek izskatīta.
To, ka šādā morālā gaisotnē saasinājusies militārā spriedze pie Ukrainas robežas un karš vairs nešķiet kaut kas absolūti neiespējams, var uztvert kā sakritību, bet drīzāk tā ir vēsturiska likumsakarība. Arī Ķīnas - Lietuvas attiecību saasināšanās ir priekšvēstnesis potenciāli lielām politiski tektoniskām pārbīdēm.
Lietuvas principiālā nostāja Ķīnas/Taivānas jautājumā var radīt neprognozējamas sekas kopējā ES ārējā un arī iekšējā politikā, jo Lietuvas pozīcija skaudri atsedz ES valdošo liekulību. Vārdos pārliecināti humānisti, morālisti un demokrāti, bet darbos gatavi spiest roku kaut velna vecmāmiņai, ja vien tas ir izdevīgi. Nesaku, ka atbalstu Lietuvas nostāju, bet savā ziņā tā izraisa cieņu kā neatkarīga un principiāla. Latvijā šāda nostāja nebūtu iespējama ne pie vienas valdības, jo Latvijas sabiedrība savā dziļākajā būtībā neatzīst ne savu suverenitāti, ne arī kādus noturīgus morāles principus.
Pēdējos gados Rietumi kopumā aizvien vairāk zaudē skaidrus ideoloģiskos orientierus, grimstot arvien dziļākā ideoloģiskā apjukuma slīkšņā. Tagad kovida apkarošanas vārdā notiekošā tiesiskuma prioritātes principa atmešana, kad likumus un pat valstu konstitūcijas var neievērot situatīva izdevīguma vārdā, ir Rietumiem izsitusi kārtējo atbalsta pakāpienu zem kājām, lai gan daudzi to vēl nav apjautuši. Principi ir kā Lāčplēsim ausis, Antejam kontakts ar zemi. Ja nav principu, tad nav arī spēka.
Diemžēl arī Latvijas politiskā šķira iet šajā bezprincipialitātes ķīļūdenī. Vara empīriskā ceļā ir atskārtusi, ka “tautai” nekas nav pretī, ja kāda cita sabiedriskā grupa tiek pasludināta par “sliktu”, “vainīgu mūsu nelaimēs” un nostādīta zemākas kastas stāvoklī, kad katrs “pareizais” var izbaudīt privileģētu stāvokli iepretim “izstumtajiem”. Šī skolnieciskā (jo kā parādība ir visai izplatīta skolās) izstumšanas, apcelšanas kultūra ir pasaulē plaši izplatījusies ne tikai saistībā ar kovidu.
Principu relatīvisms ir novedis pie vispārējas vērtību dezorientācijas un apjukuma, kas reālajā dzīvē parādās arī tādās praktiskās izpausmēs kā enerģētikas cenu eksponenciāls pieaugums. Galu galā, 380 eiro par apkuri divistabu dzīvoklim ir vienas parādības - ilgstošas vēlmes reālo pasauli aizstāt ar sakonstruētu iedomu realitāti - sekas. Agri vai vēlu kabinetu teorētiķu konstrukcijas nonāk konfrontācijā ar realitāti, un šajā brīdī tiek izsniegts rēķins par paļaušanos šīm “teorijām”. Var jau gadiem runāt par saules paneļiem un vēja turbīnām, bet, kad uznāk sals un Krievija sāk savus gāzes piegādes “jociņus”, tad izrādās, ka tā visa bijusi tikai tukša demagoģija “naudas apgūšanas” projektu ietvaros.
Lai nerastos pārpratumi, jāpaskaidro, ka Rietumu pasauli joprojām uzskatu par civilizētāko un progresīvāko cilvēces daļu. Krievijas vai Ķīnas klaji nedemokrātiskie, nehumānie modeļi nevienā elementā nav pārāki vai labāki. Taču nav šaubu, ka šie Austrumu despotiskie režīmi centīsies izmantot Rietumu sistēmas vājumu, cik vien tas būs iespējams. Atliek cerēt, ka Rietumu kristīgā civilizācija atjēgsies un atradīs sev stingru pamatu zem kājām. Kā to sekmīgi ir izdevies izdarīt agrākajās vēsturiskajās krustcelēs. Arī mums katram šajos meklējumos sava artava jāpieliek.
