Kā vērtēt pazīstamā politiskā šovmeņa Alda Gobzema rīkoto “Rododendru” pie Rīgas pils? Jāsaka, kā ir. Neviennozīmīgi, jo, no vienas puses, tas, bez šaubām, bija vāji organizēts pasākums bez nopietna scenārija, mērķa un, var pat teikt, jēgas, taču, no otras puses, to grūti nosodīt, jo dažādi lojālisti Gobzemu izmanto ne mazāk, bet varbūt pat vairāk nekā valdības kritiķi.
Gobzems lojālistiem ir kā indulgence varas nedarbiem - vai tiešām gribat, lai pie valdīšanas tiek šādi elementi? Atbilde ir it kā pašsaprotama - protams, nē! Tad jau labāk lai paliek tie paši, kas ir. Priekšplānā izvirzot Gobzemu, viņa aizsegā vara var darīt ko vien grib, jo uz Gobzema fona tas izskatīsies pieņemami. Īpaši, ja daudzskaitlīgs valdības klaķieru pūlis sociālajos tīklos un medijos ķērc, svilpj, ņirgājas par katru, kurš atļaujas ne tā izteikties par viņu mīļo Kariņa/Pavļuta valdību.
Vērtējot notikušo, ir svarīgi nodalīt attieksmi pret Gobzemu, attieksmi pret tiem cilvēkiem, kuri piedalās protesta akcijās, un attieksmi pret varu. Jau sen sekoju Krievijas protesta kustībai un pirms dažiem gadiem pat biju aizbraucis uz Maskavu novērot vienu no Navaļnija organizētajām protesta akcijām klātienē. Tas, kas pirmdienas pēcpusdienā notika pie Rīgas pils, pārāk jau atgādināja to, ko savulaik redzēju Maskavā, Puškina laukumā un Tveras bulvārī. Milzīgs daudzums policijas mašīnu ar bākugunīm un paši policisti neatkārtojami “svarīgām” sejām. Tieši savas nozīmības, varas un visatļautības apziņa, šķiet, vieno visus pasaules policistus, neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas.
Patiesības labad, Krievijas “siloviku” rīcība tomēr bija daudz brutālāka, policejiskāka un nekaunīgāka, taču mūsu Valsts policijas priekšnieka Armanda Ruka pasprukusī neiedomājami augstprātīgā frāze “Ja celtnieki sāk Satversmi lasīt, tad arī rodas interpretācijas...” atklāj vienkāršu, bet ne visai tīkamu patiesību - “ments” paliek “ments”, pat ja viņam pulkveža zīmotnes. Kā trāpīgi norādīja kāds asprātis - polit-Ruks.
Manas simpātijas gan Maskavā, gan Rīgā ir brīvību mīlošo cilvēku pusē (uzsveru, ka nerunāju par pašu Gobzemu), un pirmdien pie Rīgas pils pulcējās tieši šādi cilvēki. Skaidrs, ka viņu apņēmība, gatavība pateikt nē jau pati par sevi rada milzu diskomfortu pabailīgu, varai pakļāvīgu cilvēku acīs, kuri gatavi vienmēr pildīt katru bezjēdzību, kuru viņiem liek darīt no augšas. Šo ļautiņu reakcija uz brīvību mīlošu cilvēku nepakļaušanās akcijām vienmēr ir viena - kā gan viņi uzdrošinās? Ko viņi atļaujas? Ko no sevis ir iedomājušies?
Protams, nav nekā vieglāka kā saukt Gobzemu par klaunu, narcisu un cilvēku muļķotāju. Un daļēji šādam vērtējumam var piekrist, bet nostāties valdības pusē vai vēl trakāk - apņirgt cilvēkus, kuri atļaujas protestēt, nozīmē atbalstīt reakciju, apspiešanu un nebrīvību. Tas, ka Latvijas sabiedrībā ir rahītiski deģenerējies protesta gars un pie labā toņa skaitās klusi pakļauties, nav nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties. Šī pakļāvība varai lielā mērā ir gadiem ļāvusi politiskajai šķirai darīt “da jebko”, nesastopot nekādu vērā ņemamu pretestību.
Šeit mēs nonākam pie kāda cita, ne mazāk nepatīkama paradoksa. Kā liecina LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” publiskotie SKDS dati, vairākums Latvijas pilsoņu visai skeptiski izturas pret esošās valdības darbību. Jā, šo partiju kodolelektorāts atbalsta savējo rosību, bet kopumā nepamierināto skaits ir lielāks. Šādā situācijā varētu domāt, ka pļaujas laiks ir dažādām opozicionārām vai jaunām partijām. Taču, kā par brīnumu, nekāds “jauno, opozicionāro” politisko spēku uzplūds nav manāms.
Šis paradokss izskaidrojams ar divām lietām. Pirmkārt, ar to, ka jau iepriekšējā Saeimas vēlēšanu ciklā bija plaša “jauno, daudzsološo baltā zirga bruņinieku” parāde. Atbilstoši politiskajai loģikai tas nozīmē, ka nākamās vēlēšanas būs salīdzinoši konservatīvas, jo jāpaiet zināmam laika posmam, lai cilvēki aizmirstu iepriekšējo vilšanos un atkal uzķertos uz tā paša plikā āķa.
Otrkārt, šo neapmierinātības lauku gandrīz pa visu perimetru cenšas nokopt Gobzems, kura līdera dotības ir vājas. Kaut vai tāpēc, ka, atmetot rupjības, lamāšanos, ķengas, sausajā atlikumā nekāda dziļa, pārdomāta programma neatklājas. Gandrīz vai jāpiekrīt - tukšs bļauris, kurš vienkārši izklaidējas. Kuram tīk darboties šajā politiskā klauna ampluā, būt uzmanības centrā, domāt, ka viņš vada procesus, cilvēkus, ka viņš ir līderis. Protams, tās ir tikai viņa fantāzijas, taču atkārtoju, protests ir veselīgs un atbalstāms kaut vai tāpēc vien, ka liek varai kaut mazliet rēķināties ar sabiedrību.
Nav noslēpums, ka arī varai Gobzems ir gluži kā debesu dāvana. Kā mazticamu vērtēju versiju, ka Gobzems spēlē sarunātu spēli ar “Vienotību” un tās politiskajiem atvasinājumiem. Lai arī pēc šādas saspēles jau nu ļoti izskatās. Drīzāk šī saspēle notiek nesarunāti, par ko liecina arī policijas rīcība. Pērn par policijas priekšnieku ieceltais Ruks jau vairākkārt ir pierādījis, ka ir neparasti precīzs varas vēlmju nolasītājs. Viņa statusam neatbilstoši aktīvā dalība Gobzema akcijās liecina, ka vara ir ieinteresēta šo protestu plašākā aktualizācijā.
Sociālajos tīklos nerimst jautājumi - kāpēc tik neproporcionāli liela policijas uzmanība šim pasākumam? Mērķis ir vienkāršs - parādīt, ka pret valdību protestē mazākums, ka protestētāji ir margināli, trijās priedēs apmaldījušies ļautiņi, kuri lej ūdeni uz mūsu valstij naidīgu spēku dzirnavām, tāpēc jāsaliedējas ciešāk ap nacionālo līderi un viņa kliķi, kuri uz Gobzema fona izskatās kā cienījami valstsvīri/sievas.
Gobzema rakstura īpatnību dēļ šādu bildi nav grūti uzzīmēt. Tomēr nesamērīgai policijas klātbūtnei šajās akcijās ir vēl kāds cits iemesls. Tieši tas pats, kas līdzīgos gadījumos Krievijā. Parādīt tautai, kurš te īstais noteicējs un saimnieks. Policijas vadība lieliski apzinās, ka ne jau epidemioloģiskā situācija ir tā, kuras dēļ akcijas jāizjauc, bet lai kādam neienāktu prātā ķecerīgā doma, ka varas tvēriens ir atslābis, tā nekontrolē situāciju, ļaujot visādiem gobzemiem dancot pa galdu. Ne tādus vien esam pie vietas nolikuši, Kariņam/Pavļutam/Golubevai netieši raportē pulkvedis Ruks, pelnot ģenerāļa zīmotnes.
Tas, vai Ruka no dziļākajām zemapziņas dzīlēm izlauzies dvēseles kliedziens par visādiem tur celtniekiem, kuri lasa Satversmi, palīdzēs viņam ātrāk tikt pie šīm kārotajām zvaigznēm vai, tieši otrādi, kļūs par nenomazgājamu kauna traipu biogrāfijā, būs precīzs navigatora radījums, pa kuru politiskās attīstības ceļu esam aizgājuši. Cerēsim, ka aiziesim pa pareizo. Demokrātijas ceļu.
