Alternatīvo intelektuāļu "gudrie" lēmumi "sit" no pavisam negaidītas puses

Lai gan “sniega ir vairāk nekā jebkad agrāk”, Rīgas ietves netiek pienācīgi tīrītas, jo liela daļa sētnieku ir atlaisti kovida sertifikāta neesamības dēļ. © Ģirts Ozoliņš/F64

Piektdienas “Neatkarīgās” numurā jau rakstīju par Maika Džadža filmu “Idiokrātija” pēc leģendārā Ītana Koena scenārija. Tur attēlotā idiotu valdība izskatās burtiski norakstīta no mūsu Kariņa/Pavļuta reālā parauga. Spriediet paši.

Lai piespiestu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu vakcinēties pret kovidu, Kariņa/Pavļuta valdība 2021. gada 9. oktobrī pieņēma MK rīkojumu Nr. 720, kura 5.3. punktā teikts: “Valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.”

Galvenā pieauguša, saprātīga cilvēka pazīme ir apzināties katra lēmuma sekas. Par šī lēmuma sekām Kariņa/Pavļuta valdība tobrīd galvu nelauzīja, jo tai ir tikai viens darba kārtības jautājums - kovids un ar to saistītā naudas apgūšana. Savukārt valdības lojālisti - sabiedriskās domas ietekmētāji - šo lēmumu propagandēja ar primitīvas klišejas palīdzību: nu nevajag mums skolās pedagogus, kuri ir tik dumji, ka netic zinātnei.

Nav šī raksta mērķis noskaidrot, kas tā par “zinātni”, kurai jātic, un kas ir tie “neticīgie” dumiķi. Taču šāds “lielais stāsts” ne tikai pastāv: vakcinēts - gudrs, nevakcinēts - dumjš, bet faktiski ir galvenais fundaments, uz kura balstās visa kovidhistērijas ideoloģija. Kurš gan grib, lai viņu ieskaita “muļķu” kategorijā?

Šī MK lēmuma ilgtermiņa rūgto biķeri mums kā sabiedrībai kopumā vēl nāksies izdzert, bet šajās dienās jau var labi redzēt tā pirmās sekas. Uzreiz jānorāda, ka šīs sekas nav vienīgi nepārdomātā MK 9. oktobra lēmuma rezultāts. Šis valdības lēmums tikai padziļināja krīzi jau tā grūtībās esošā sfērā. Runa ir par tādu ikdienā maz pamanāmu, bet patiesībā ļoti svarīgu sadzīves jomu kā sētnieku darbs.

Šajās dienās, kad uz ielām, gluži kā valdībā ar naudu, - “sniega ir vairāk nekā jebkad agrāk”, sociālajos tīklos atskan izmisuma saucieni - kur gan palikuši visi sētnieki? Ietves daudzviet netiek tīrītas nemaz vai tik pavirši, ka nav izbrienamas. Par ielu braucamo daļu tīrīšanu ir cits, varbūt pat vēl bēdīgāks stāsts, bet to šoreiz liksim mierā.

Tātad, kur palikuši sētnieki? Kā šā gada 22. novembrī ziņoja Latvijas Radio korespondents Viktors Demidovs: “Uzņēmumā “Rīgas namu pārvaldnieks” šobrīd trūkst vairāk nekā 100 sētnieku... Covid-19 sertifikāta neesamības dēļ ir nācies atstādināt vairāk nekā 40 darbinieku, no kuriem puse ir sētnieki. Tuvākajā laikā no amata var atbrīvot vēl vairāk darbinieku, jo daļai kompānijas pārstāvju pašlaik ir darba nespējas lapa vai arī darbinieki ir spiesti būt atvaļinājumā, jo viņiem nav Covid-19 sertifikāta.” Nav pamata domāt, ka citos pilsētu apsaimniekošanas uzņēmumos situācija būtu citāda. Tāpat kā skolās, medicīnas vai aprūpes sektorā (pansionātos). Taču sētnieku darbs skaitās tāds, kurā prasības pēc “kvalifikācijas” ir viszemākās, bet pat šo sektoru mūsu “alternatīvo intelektuāļu” valdība pamanījās “sačakarēt”.

Pagājušās nedēļas aukstajās dienās īpaši idiotiski izskatījās rindas ārpusē uz ielām pie veikaliem, aptiekām, beķerejām, kurās valdības rīkojuma dēļ varēja atrasties tikai viens vai daži cilvēki. Tas, ka tajā pašā laikā sabiedriskajā transportā cilvēki brauc stāvgrūdām, valdību neinteresē. Tāpat pilnīgi nekādai loģikai nepakļaujas lielveikalu un kafejnīcu “sodīšana”, liekot ikvienam tā apmeklētājam uzrādīt “kovidausveisu” - sadarbspējas sertifikātu kopā ar pasi. Veikali gluži patvaļīgi tiek sadalīti dažādos konkurences segmentos. Turklāt pilnīgi no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Tikai pēc tirdzniecības telpu lieluma.

Man pie mājas 300 metru rādiusā ir trīs lielveikali - divos pie ieejas jārāda “ausveiss”, bet vienā ieeja brīva. Lai gan man šis ausveiss ne tikai ir, bet kopā ar identitātes dokumentu atrodas kabatā, es principiāli izvēlos to veikalu, kurā man neko uzrādīt neliek, jo atbalstu principu - jebkuras privilēģijas pazemo to saņēmēju. Pat vēl vairāk. Šajā veikalā nopirku atlaižu karti, ko līdz šim nekad nebiju darījis vispār nevienā veikalu tīklā, lai gan iepērkos regulāri.

Nedomāju, ka esmu tāds vienīgais. Lūk, ar kādu virsrakstu iznākusi publikācija Liepājas laikrakstā “Kurzemes Vārds”: ““Zaļais” pircējus laupa, veikali patukši.” Ar “zaļo” šeit domāta sadarbspējas sertifikāta uzrādīšana un pati šī ideja cilvēku plūsmas sadalīt “zaļās” un “sarkanās”. Laikraksta korespondentes Daiga Lutere un Ilze Ozoliņa raksta: “Izstaigājot tirdzniecības centru, redzams, ka, lai arī ir darba dienas beigas, kas vienmēr bijis aktīvs iepirkšanās laiks, tirdzniecības centra nomnieku veikalos cilvēku ļoti maz vai pat neviens. Kā pastāsta veikala ”R.D.A.” vadītāja Daina Kuzņecova, kopš pie ieejas notiek pārbaudes, pircēju skaits jūtami samazinājies.”

Ar ko nogrēkojušies šie veikalu darbinieki un īpašnieki, ka viņiem jācieš valdības voluntāro, neloģisko lēmumu dēļ, kuri pieņemti tikai uz plikas pseidozinātnes ticības pamata un populistiskas vēlmes dēļ izpatikt savam šīs pašas ticības pārņemtajam vēlētajam?

Varu atbildēt. Viņu grēks ir pasivitāte, apātija un gatavība pieņemt visu, ko vara liek. Pakļāvīgiem cilvēkiem vienmēr nākas ciest, kad situācija izvēršas tāda, ka vara uz viņu rēķina var izbraukt un sasniegt savus savtīgos mērķīšus. Šeit, protams, atsevišķi būtu jārunā par Gobzema fenomenu, kurš ārkārtīgi sekmīgi diskreditējis jebkuru protesta kustību esošajam režīmam, bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.