Valsts valodas centrs beidzot latviskojis pasaulē populāros terminus – “woke” un “wokeism”, ar kuriem apzīmē visu jautājumu skatīšanu caur rasisma un nevienlīdzības (apspiesto/apspiedēju) prizmu.
Pirmajā brīdī varētu likties, ka valodnieku uzdevums bijis vieglāks par vieglu - vārds “woke” taču nozīmē “pamodies”. Tātad - atmoda. Tomēr latviešu valodā vārds - Atmoda - jau ir aizņemts, turklāt ar lielo burtu. Atmoda ir jaunākajā latviešu tautas vēsturē nozīmīgākais laika posms - cīņa par neatkarības atjaunošanu 1987.-1991. gadā. Ar šo cienījamo vārdu apzīmēt marksisma kustības atdzimšanu nozīmētu zaimot šo ikvienam latvietim svēto laiku. Tad nu valodnieki izdomājuši citu vārdu - “sociālpolitiski atjēdzīgs” un “sociālpolitiskā atjēdzība”.
Manuprāt, šie jēdzieni latviskoti slikti. Vēl vairāk. Tie latviskoti jēdzieniski pilnīgi aplami. Paskaidrošu, kāpēc. Tāpēc, ka jaunradītie termini ir cieši saistīti ar vārdu - atjēgties, atjēgšanās. Proti, apskaidrības iegūšana pēc ilgstošas atrašanās maldu varā. No “wokistu” viedokļa viss pareizi - pasaule ir ilgstoši atradusies baltā cisgendera patriarhālisma maldu varā. Tagad no šiem maldu valgiem jātiek vaļā - izpeldot atklātā apskaidrības okeānā. Taču, objektīvi izvērtējot situāciju, drīzāk būtu jārunā nevis par atjēgšanos, bet gluži otrādi - par apmaldīšanos.
Reiz pirms vairākiem gadiem pa televizoru sāku skatīties kādu neievērojamu, pat mazliet garlaicīgu filmu, kurā nekas īsti nenotiek, bet nez kāpēc filma uzreiz piesaistīja. Darbība notiek Losandželosā, un filmā nesteidzīgi mijas epizodes ar dažādu rasu, izcelsmes un sociālā statusa personu piedalīšanos, kuru ceļi ik pa brīdim savstarpēji krustojas.
Starp šiem personāžiem ir divi afroamerikāņi, no kuriem viens ir aktīvs “cīnītājs” par melnādaino tiesībām. Vārds “cīnītājs” jāliek pēdiņās, jo patiesībā viņš ir parasts bandīts, kurš savu noziedzīgo rīcību pamato ar rasu teoriju. Abi iet pa ielu, un garām pabrauc autobuss. “Vai tu maz apjēdz, kāpēc autobusiem ir tik lieli logi?” aktīvists jautā savam pagaidām vēl rasu teoriju nepārzinošajam draugam. Pēdējais pakrata ar galvu. “Tāpēc, lai melnos pazemotu. Lai baltie cilvēki labāk varētu redzēt tos, kuriem nav savu automašīnu.”
Kad pēc dažiem gadiem biju Losandželosā, tad ar zināmu izbrīnu ievēroju, ka autobusiem logi jau ir aptumšoti. Iespējams, lai pasargātu no saules, bet tikpat labi - lai novērstu filmā attēlotā “atjēdzības” aktīvista pārmetumus. Tikai vēlāk, jau pēc šīs filmas noskatīšanās, kas uz mani kopumā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, noskaidroju, ka tā ir 2004. gadā uzņemtā režisora Pola Hegisa (Paul Haggis) “Sadursme” (Crash). 2005. gadā tā saņēma “Oskaru” kā labākā filma, sīvā konkurencē uzvarot tā gada favorīti - geju drāmu/vesternu “Kuprainais kalns”.
Filmā “Sadursme” nav pozitīvo vai negatīvo tēlu. Visi ir daudzšķautņainas personības ar saviem trūkumiem un cilvēcīgajām īpašībām. Pat īstam, nesimpātiskam rasistam mājās ir slims tēvs, par kuru viņš rūpējas un kura kopšana paņem visu viņa nervu enerģiju. Savukārt neiejūtīga melnādaina medicīnas ierēdne nekādi nepalīdz viņa tēvam saņemt pilnvērtīgu palīdzību un šo atteikumu pamato ar nevēlēšanos nākt pretī baltajam. Šie sadzīviskie sarežģījumi it kā izskaidro “rasista” nejaukumu, taču vēlāk tieši viņš varonīgi glābj dzīvību iepriekšējā vakarā uz rasu pamata paša pazemotai sievietei, tādējādi noārdot vienkāršoto “labo” un “slikto” dihotomiju.
Šajā filmā ārkārtīgi trāpīgi, niansēti, bez moralizēšanas un dalījuma labajos un sliktajos atainotas rasu un sociālās pretrunas ASV sabiedrībā. Taču šo filmu pieminu tikai tāpēc, ka šādas filmas parādīšanās mūsdienu Amerikā vairs nebūtu iespējama. Ne tikai Amerikā, bet jebkur citur, kur pieņemti jaunie “atjēdzības” standarti. Apmēram tāpat kā PSRS līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem nevarēja uzņemt filmu par pilsoņu karu, kur sarkanie un baltgvardi būtu parādīti kā līdzvērtīgi, cilvēcīgi tēli, kuri katrs cīnās par savu taisnību. Obligāti bija jābūt ideoloģiskajam iekrāsojumam - sarkanie ir labie, bet baltie ļaunie, kas savai tautai un pasaulei vēl tikai sliktu.
Šodienas pasaulē ir zudušas krāsas un viss kļuvis melnbalts. Viss strikti sadalās - labos un sliktos. “Atjēdzības” ideologiem ir vienalga, cik lieli vai caurspīdīgi ir autobusa logi. Viņi jebkurā gadījumā tajos saskata “apspiedēju” ļaunprātības, jo, ja autobusa logi būtu mazi, tad varētu teikt - lai baltie [bagātie] mūs neredzētu un mēs neredzētu to pasauli, kurā varētu dzīvot, ja nebūtu balto kundzības. Šeit nerunāju tikai par ASV. Tieši tas pats notiek pie mums, tikai sadalījums nav pēc rasu pazīmes, bet gan pēc piederības “pareizo” vai “nepareizo” nometnei.
Ja reiz pieminu filmu “Sadursme”, tad jāpiemin vēl kāda tā paša laika posma filma, kuru skatoties saproti, cik fundamentāli izmainījusies pasaule šajos nieka padsmit gados. Tā ir režisora Maika Džadža (Mike Judge) 2006. gada filma pēc leģendārā Ītana Koena (Etan Kohen) (“Fargo”, “Lielais Lebovskis”, “Kur sirmgalvjiem nav vietas” un citas) scenārija - “Idiokrātija” (Idiocracy). Šo filmu, neskatoties uz scenārista slaveno uzvārdu, nerāda televīzijās, un tā nekad nav pretendējusi uz kādu balvu. Uz tās uzdūros gluži nejauši pavisam nesen.
Filma veidota kā fantastiska antiutopija. Tikai atšķirībā no ierasti dramatiski traģiskajām antiutopijām, kur nākotnē pie varas tikuši autoritāri, ļauni militāristi, kuri apspiež godprātīgus, brīvību alkstošus pilsoņus, šī ir komēdija. Ir 2500. gads, un pasaule konsekventi virzījusies pa līdzšinējo vektoru - arvien lielākas intelektuālās degradācijas virzienā, sasniedzot jau prātam neaptveramus minimumus. ASV prezidents ir melnādains reperis raibā papagaiļu kreklā, nošļukušās treniņbiksēs un drediem matos. Cilvēki kinoteātros skatās filmu, kurā visu laiku rāda pliku pakaļu, un, kad tā purkšķina, tad publika sajūsmā rēc, vārtoties pa zemi no smiekliem. Visi dzer zaļu vitaminizētu minerālūdeni, kurš, kā apgalvo zinātne (ražotājfirma), esot ļoti veselīgs, iepretim parastam ūdenim, kuru izmanto tikai tualetes poda noskalošanai. Ar šo “’veselīgo” šķidrumu laista sējumus, kā rezultātā draud iestāties bads.
Neveiksmīga eksperimenta rezultātā šajā nākotnē nonāk mūsdienu ASV pilsonis, kurš īpašā aptaujā atzīts kā pats neievērojamākais, un kāda vieglas uzvedības sieviete, kura bēg no sava sutenera. Nākotnes sabiedrībā šie personāži izrādās intelektuālie ģēniji, kuriem jāglābj pasaule no absolūtu idiotu valdīšanas.
Kā jau varēja gaidīt, filma lielu atsaucību neguva. Skaidrs arī - kāpēc. Tāpēc, ka filmā atainotā nākotne ir tieši tāda, uz kādu kinoteātru apmeklētāju pamatmasa tiek mērķtiecīgi virzīta. Nākotne, kura tiek propagandēta kā vēlamākā un par kuru vairākums balso ar abām rokām. Nākotne, kurā valda antielitāra “brīvība”, kad katrs var staigāt kā grib, kaut pidžamā vai stringos iet uz operu un jūsmot par šo atbrīvotību.
Ja skatītājus baida, ka kaut kādā mistiskā nākotnē visi staigās stingrās militārās haki krāsas uniformās, tad viņi šāda veida “briesmas” pieņem un jūt līdzi varonim rūtainā kovboju kreklā, kurš šo diktatūru sagrauj, jo ierindā, pelēkā uniformā neviens staigāt negrib. Cita lieta, ja viņiem rāda iespējamo nākotni, kurā visi, tajā skaitā prezidenti, staigā bezgaumīgos pamuļķu tērpos un nododas primitīvām izklaidēm. Šādas filmas cilvēkus mulsina. Vai tad tā nav tā nākotne, par kuru cīnāmies pret patriarhālajiem būmeriem? Par ko filmas autori te ņirgājas? Vai tikai ne par mums pašiem, kas sēž kinoteātra zālē, grauž popkornu un vēlas, lai viņus izklaidē, nevis liek domāt.
Niecīgus kases ienākumus guvusī “Idiokrātija” tāpat kā oskarotā, bet kases ienākumu ziņā pieticīgā “Sadursme” ir filmas, kuras bija iespējamas tikai pirms “atjēdzības” laikmeta. Šodien šādas filmas tiktu traktētas kā absolūti nepieņemamas. Pat ne nepareizas, jo formāli grūti kaut kam piesieties, bet mūsdienu apstākļiem vienkārši svešas un neiederīgas. Līdzīgi kā mūsdienu filmā nevarētu būt pozitīvais varonis, kurš vienlaikus būtu obligātās vakcinācijas, viendzimuma laulību vai citu kreiso ideju noliedzējs. Tas lauztu visas klišejas, bet kino valoda ir vienkārša - ja kaut kas zemapziņas līmenī nav atpazīstams, tad to skatītāji nesaprot un nepieņem.
Kā liecina izglītības līmeņa monitorings, pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā virzība uz idiokrātiju ir būtiski paātrinājusies. Augstskolu mācību spēki ceļ trauksmi, ka studentu intelektuālais līmenis krīt. Skolu pedagogi norāda, ka strauji pazeminās skolēnu lasītprasmes līmenis vai, pareizāk sakot, spēja uztver lasītā jēgu. Izlasīt un saprast vienkāršu teikumu - suns skrien pa ielu - nav nekādu grūtību, bet, tiklīdz tekstā parādās abstrakcijas, jēdzieni un nepieciešamība savirknēt cēloņsakarības, tā teksta uztvere katastrofāli krīt. Tā nav tikai Latvijas problēma. Tā vērojama visā pasaulē.
Kāds ir risinājums? Vienkāršs un precīzi atbilstošs Maika Džadža un Ītana Koena “Idiokrātijai” - matemātika un citas sarežģītas zināšanas jāpasludina par nevēlamām; par likvidējamiem instrumentiem “balto privilēģiju” nodrošināšanai. Kopā ar šo “atceļamo” zinātņu tēviem - riebīgiem vergturiem, patriarhāliem menstruējošo cilvēku apspiedējiem - visādiem tur ņūtoniem un dekartiem. Pie mums šī “atjēdzības” kustība ir tikai sākuma fāzē, taču, ja sabiedrība tai aktīvi nepretosies (pagaidām nekāda nopietna pretestība nav vērojama, drīzāk otrādi), tad stulbuma diktatūru piedzīvosim drīzāk nekā spējam šobrīd iedomāties.
