Vakar Latvijas politiskie aktieri (nejaukt ar līdzīgi skanošu, bet jēdzieniski pilnīgi atšķirīgu vārdu – aktori) izspēlēja kārtējo “numuru”. Tukumā tika aizturēts un roku dzelžos saslēgts pazīstamais politiskais šovmenis Aldis Gobzems. Viņš arī politiskā grupējuma, lepni saukta par partiju, “Likums un kārtība” līderis.
Neaplūkosim šī pasākuma juridiskos aspektus un neieslīgsim detaļās - ko katrs teica, kādā tonī runāja un, vispār, par ko viņš tika aizturēts. Tie ir jautājumi, par kuriem šķēpus lai lauž tie, kuri šajā izrādē grib saskatīt kaut ko vairāk nekā komēdiju sliktākajās Dž. Dž. Džilindžera tradīcijās. Lai lieki neaizvainotu godājamo režisoru, atzīmēsim, ka viņam ir arī ļoti labi iestudētas komēdijas, kurās var izsmieties bez gala, taču šī Tukumā iestudētā izrāde noteikti nav no šī repertuāra gala.
Aplūkosim galveno jautājumu - kam tas viss bija izdevīgi? Sociālajos tīklos uzreiz pēc šīs ziņas publicēšanas parādījās viedoklis, ka valdošā koalīcija uzkāpusi uz grābekļa un atkal sev iešāvusi kājā. Proti, atkārtojusi kļūdu ar Kaimiņa, Zakatistova arestu pirms 13. Saeimas vēlēšanām 2018. gadā un ar šādu soli tikai vairojusi Gobzema popularitāti tautā. Ko par to teikt? Prognozēt, kā šis Gobzema arests ietekmēs politisko spēku samērus ilgtermiņā, grūti (ļoti iespējams, ka tikpat kā nekādi), bet dažus salīdzinājumus ar jau pieminēto Kaimiņa/Zakatistova lietu gan varam izdarīt.
Kādu “kaitējumu” politiskajai šķirai 2018. gadā nodarīja Kaimiņa arests īsi pirms vēlēšanām? Pirmajā brīdī var šķist - Kaimiņa un Zakatistova arests reanimēja viņa pusdzīvo partiju un uzpūta svaigu liesmu jau padzisušajai Kaimiņa/Gobzema priekšvēlēšanu kampaņai. Rezultātā “partija” “KPV LV” ieguva lielāko balsu skaitu starp tā dēvētajām latviskajām partijām. Un? Pasakot A, jāpasaka arī B. Kas no šīs balsu pārbīdes visvairāk ieguva un kas zaudēja?
Nez vai politiskās šķiras flagmaņi - “Vienotība” un tās politiskie atvasinājumi - bija šīs plaši izreklamētās akcijas zaudētāji, jo nez vai Gobzema/Kaimiņa vēlētājs nopietni apsvēra balsot par tām varas partijām, kuras vienmēr un visur pauž tikai “pareizo” Briselē, Vašingtonā, Parīzē un Berlīnē apstiprināto “ģenerālo līniju”.
Drīzāk no Kaimiņa aresta un “KPV LV” negaidītajiem panākumiem cieta pārējie pretendenti uz dažādu neapmierināto balsīm. Visticamāk, ja nebūtu Kaimiņa apcietināšanas un ļoti sekmīgās šīs apcietināšanas politiskās kapitalizācijas, tad “KPV LV” balsis sadalītu ZZS; NA; “Saskaņa” un JKP. Kādās proporcijās, par to var tikai minēt, bet skaidrs, ka tieši pirmās divas “vecās” partijas, bet varbūt pat tieši ZZS bija lielākā zaudētāja no Kaimiņa/Gobzema unisonā dziedātās himnas - mēs veco politisko troni grausim un jaunu pasauli sev celsim.
Kāds galu galā bija vēlēšanu rezultāts? Ne ciparos un procentos. Pēc būtības. Par premjerministra un vadošo koalīcijas partiju kļuva knapi 5% barjeru pārvarējusī “Vienotība” ar septiņiem mandātiem no simt. Šobrīd Kariņa/Reira/Pavļuta komanda rullē brīvāk un drošāk nekā jebkad agrāk. Tāpat kā “nekad agrāk nebija tik daudz naudas”, kuru turklāt pilnīgi nekontrolēti un gandrīz pilnīgi neierobežoti var tērēt. Tās iespējas, kādas šodien paveras politiskajai šķirai, liek aizrauties elpai. Par kaut ko tādu šobrīd no varas atstumtie “oligarhi” nevarēja pat sapņot. Nu, varbūt deviņdesmitajos gados bija kaut kas līdzīgs.
Katrai politiskā teātra aktieru paaudzei savs Hamlets (sava Klondaika), un šodienas politiķi beidzot ir sagaidījuši izkrītam savu džekpotu. Diemžēl plašākai sabiedrībai nav nekādu iespēju kaut kā ietekmēt šīs “naudas apgūšanas” orģijas, jo, kā liecina sociālo tīklu ieraksti, valdības lojālisti, kuri pamatvilcienos kontrolē visus valstī notiekošos procesus, netic nekādai “naudas apgūšanai”, ir naivi pārliecināti, ka viss notiekošais ir tikai un vienīgi saistīts ar “rūpēm par cilvēku veselību”, un turpina skandēt - ļausim Danielam strādāt!
Atgriežoties pie Kaimiņa/Zakatistova precedenta, varam paskatīties, kas noticis ar šiem “nabaga arestantiem”, nesamierināmajiem “cīnītājiem” pret pastāvošo režīmu. Abi kļuvuši par piejaucētākajiem “Vienotības” pakalpiņiem. Pēc “sirsnīgām” sarunām ar izmeklētājiem no kādreizējās ērzeliskās bravūras nav palicis pāri nekas. Abi kļuvuši kā rāmākie poniji, uz kuriem nav bail sēdināt mazus bērnus.
Vai Gobzema apcietinātāju politiskā aizmugure - “Vienotība” un “Attīstībai/Par!” - tagad cietīs kādus elektorālus zaudējumus? Gandrīz droši var teikt, ka nē. Drīzāk pat otrādi, jo šo partiju elektorātam tādu politiķu kā Gobzems patrenkāšana ir tieši pa prātam. Var pat teikt vairāk. Pēdējos gados ir fundamentāli mainījusies sabiedrības attieksme pret varas piespiešanu un asu, agresīvu rīcību. Vēl pirms pāris gadiem tā skaitījās nepieņemama un nosodāma, bet tagad zināmā sabiedrības daļā tā skaitās pat pati vēlamākā. Kā liecina pasaules prakse, represijas pret mazākumu, pret kuru nav žēluma vai kādas citas solidaritātes izjūtas, sabiedrība kopumā atbalsta vai vismaz nenosoda.
Asas represijas Krievijā, Ķīnā (Honkongā), Austrālijā un citur (Baltkrievijā ir cits stāsts) nekādu kaitējumu valdošajai varai nav nodarījušas. Politiskā šķira plašākajā izpratnē nav nostājusies pret šīm represijām. Kāpēc lai Latvijā būtu citādi? Iespējams, ka Gobzema fanu klubs kļūs ne tikai skaitliski lielāks, bet arī saliedētāks, bet tāpēc diez vai sašķobīsies valdošās varas konstrukcija, kura sametināta ar cietāko iespējamo stiprinājumu - “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”. Tāpēc politiskais klimats kļūs tikai skarbāks un mūs gaida gara, auksta ziema.
