Ceturtdien Vācijā svinīgā ceremonijā tika aizvadīta “pensijā” ilggadējā valdības un, droši var teikt, valsts vadītāja Angela Merkele. Liels posms Vācijas un arī visas Eiropas vēsturē noslēdzies. Taču dzīve rit savu gaitu un jau šonedēļ (8. decembrī paredzēta balsošana Bundestāgā) Vācijai būs jauna, tā dēvētā luksofora valdība ar sociāldemokrātu Olafu Šolcu priekšgalā.
Kāpēc šo valdību sauc par luksofora valdību? Pēc koalīcijas partiju krāsām - sarkanā sociāldemokrātu; dzeltenā - brīvo demokrātu; zaļā - “Zaļā partija/Savienība-90”, kur “Savienība-90” ir šīs partijas Austrumzemju (bijušās VDR) spārns. Šai kreisi liberālajai koalīcijai ir ļoti tuvs analogs Latvijā - “Attīstībai/Par!”+”Progresīvie”. Līdzīgi kā Latvijā, arī vācu kreiso teorētiķu sapņu lidojumus piezemēs praktiskā biznesa partija - liberālie demokrāti (Latvijas gadījumā Jaunupa/Pūces/Bondara “Attīstībai”).
Ko no jaunās, kreisi progresīvās koalīcijas varam sagaidīt? Tā kā šobrīd pasaules “progresīvo” darba kārtībā galveno vietu ieņem klimata jautājumi, kā būtiskākā parasti tiek minēta jaunās valdības apņemšanās izbeigt ogļu elektrostaciju izmantošanu līdz 2030. gadam. Merkeles valdība bija plānojusi slēgt pēdējo ogļu spēkstaciju 2038. gadā. Tā kā Vācija jau 2011. gadā lielā vienprātībā (513 deputāti no 600) pieņēma likumu, kurš paredz izbeigt atomelektrostaciju izmantošanu līdz 2022. gada beigām, situācija ar enerģijas nodrošināšanu kļūst neskaidra.
Šobrīd par galveno elektroenerģijas ražotāju kļūst gāzes stacijas, bet koalīcijas līgumā teikts, ka līdz 2030. gadam Vācijai 80% enerģijas ražošana jānodrošina no atjaunojamiem resursiem, iepretim 45%, kurus bija apņēmusies sasniegt Merkeles valdība. Lai kā gāzes lobisti necenstos apgalvot, ka gāzes dedzināšanai ir salīdzinoši maza ietekme uz apkārtējo vidi, tā tomēr nekādi nav atjaunojamais resurss, un sadegšanas procesā rodas liels ogļskābās gāzes daudzums, kas īpaši nepatīk klimata aktīvistiem.
Apņemšanās nodrošināt 80% elektrības patēriņu no atjaunojamiem resursiem jau pēc astoņiem gadiem, atkarībā no attieksmes, tiek saukta vai nu par ārkārtīgi ambiciozu, vai nereālistisku. Ņemot vērā vācu rūpību, apņēmību un paaudzēs mantotās darbaspējas, pieļauju, ka šis patiešām pusfantastiskais mērķis tiks sasniegts. Cita lieta, ko tas nozīmēs un cik tas būs zaļš tradicionālā, latviskā dabas mīļa izpratnē.
Biezajā koalīcijas līgumā ir plaši aprakstīts ceļš, kādā sasniegt “klimata” mērķus, taču tajā tikpat kā netiek runāts par mežu, ainaviskas vides, neskartas dabas atjaunošanu (izņemot jau esošos liegumus). Tajā paša laikā tiek plaši propagandēta lauku ainavas tālāka industrializācija, vidi piesārņojot ar tehnogēno drazu - vēja turbīnām. Tāpat paredzēts fundamentāli lauzt māju apjumšanas tradīcijas. Sarkanos māla (vai to imitācijas) dakstiņu jumtus nomainīs modernie (lasi: ķīmiskie) saules paneļi.
Vai šīs pārmaiņas var uzskatīt par tuvošanos dabai? Par zaļu domāšanu? Kā katrs uz to skatās.
Vācu zaļajiem govju izelpotais metāns šķiet lielāks ļaunums dabai nekā elektroenerģijas svina-skābes akumulatoru ražošana un utilizēšana.
Skaidrs, ka Vācijā zaļo idejas pārsvarā aizstāv pilsētās vismaz trijās paaudzēs augušie, kuriem ir savs īpašais pilsētnieku skatījums uz “zaļumu”, tāpēc nav jābrīnās par atsevišķām zaļo idejām, kuras latviešu dabas mīļotājam tik zaļas var arī nelikties. Kā šie “zaļie” principi korelē ar enerģijas cenām, dzīves līmeni un kopējo ekonomikas stāvokli, šo partiju vēlētājus neinteresē tikpat kā nemaz. Viņus šie jautājumi nekad nav interesējuši, jo gan viņi paši, gan viņu vecāki par trūkumu nekad galvu nav lauzījuši un ir dziļi pārliecināti, ka labklājība ir pašsaprotama per se.
Savukārt liela sociāldemokrātu elektorāta daļa ir tieši tie, kuriem labklājība nav pašsaprotama per se, tāpēc viņu programmas galvenais punkts ir minimālās algas paaugstinājums no 9,6 eiro stundā uz 12 eiro stundā. Šis solis tika gaidīts jau sen, bija nobriedis un, galvenais, bija Vācijas ekonomikai samērā viegli paceļams. Tajā pašā laikā citu sociāldemokrātu un zaļo solījumu - ieviest tā dēvēto bagātības nodokli - brīvajiem demokrātiem ir izdevies bloķēt. Tā kā tieši viņi - Kristiāna Lindnera personā - iegūs finanšu ministra krēslu, tad finanšu un nodokļu jomā nekādi kreisie “brīnumi” vai izšķērdības nav gaidāmas. “Stingra finanšu politika un taupīga nodokļu maksātāju naudas izmantošana būs mūsu finanšu politikas pamatā,” strikti norādījis Lindners.
Tos 2,5 miljardus eiro, kurus bija paredzēts iekasēt no tā arī neieviestā “bagātības nodokļa”, plānots iekasēt no marihuānas tirdzniecības, kuru paredzēts legalizēt “medicīniskiem nolūkiem”. Tāpat paredzēts samazināt balsstiesību vecumu vēlēšanās līdz 16 gadiem, liberalizēt abortu propagandu (rekomendēšanu) un paplašināt viendzimuma “ģimeņu” tiesības uz bērnu adopciju. Respektīvi, dažādiem kreisi sociālajiem eksperimentiem tiek dota zaļā gaisma.
No Latvijas viedokļa Vācijas jaunā valdība raisa interesi no diviem aspektiem: 1) kā savdabīgs poligons, uz kuru skatoties varēs izdarīt secinājumus - kādus soļus pārņemt un no kā labāk atturēties, kādas kļūdas nepieļaut; 2) ārpolitiskais un drošības aspekts. Vai Eiropā un pasaule kļūs mierīgāk?
Drošības ziņā viena lieta ir politiskie lozungi un saukļi, kad partija vēl tikai pretendē uz varu, un pavisam cita, kad tā jau ir varā. Turklāt tad, kad tā ir tikai viena no vairākām. Līdz ar to būtisku lomu spēlēs tas, kurš gūs morāli politisku virsroku valdības un koalīcijas iekšienē, jo kancleram Olafam Šolcam ir visai atšķirīgs ārpolitiskais redzējums no nākamās ārlietu ministres zaļo līderes Annalēnas Bērbokas. Jāatzīmē, ka skandalozais “Nordstream-2” projekts koalīcijas līgumā netiek pieminēts vispār, kas liecina par šī jautājuma noņemšanu no darba kārtības, par spīti vēl nesenajiem zaļo kategoriskajiem iebildumiem.
Kas attiecas uz militāro drošību, tad Vācija tradicionāli ieņem izteikti miermīlīgu nostāju un par visu vairāk baidās, ka kāds tai pārmetīs atgriešanos pie kādreizējā prūsiskā militārisma. Taču arī šajā jomā zaļie, šķiet, ir pārauguši vācu “iedzimto” vainas izjūtu un visai strikti (vāciešiem pat neraksturīgi strikti) nostājas pret Putina režīmu Krievijā un tā satelītu, mēra izjūtu zaudējušo Lukašenko.
Tiesa, ciktāl tā būs kareivīga retorika, cik reāli soļi šo režīmu atturēšanā no iespējamam avantūrām, to neviens šobrīd nevar paredzēt. To rādīs laiks un iekšējais spēku samērs koalīcijā, jo sociāldemokrāti tradicionāli ir gatavi sadarboties ar Krieviju, vienalga, kas tur pie varas, jo krievi ir nabagi, viņi ir pret visa ļaunuma sakni - Amerikas kapitālismu, tātad sarkano sabiedrotie. Loģika tur ir vienkārša, un nav vajadzības ieslīgt detaļās.
No politiskās prakses viedokļa interesanti, ka koalīcijas līgumā ir ne tikai atrunāti visi iespējamie jautājumi, par kuriem varētu būt domstarpības, plašs amatu sadalījums ne tikai valdībā un citās politiskās struktūrās, bet arī sadalījums nākotnē pieejamiem amatiem. Piemēram, eirokomisāra krēsls pēc tam, kad Eiropas Komisiju beigs vadīt Urzula fon der Leiena. Šis amats jau sarunāts zaļajiem.
Pats Šolcs par savas valdības galveno uzdevumu nosaucis Covid-19 pandēmijas apturēšanu. Par konkrētiem pasākumiem vēl nav runāts, bet lielā mērā pēc tā, uz ko šajā ziņā “atvēzēsies” Šolca valdība, varēs spriest par tās dziļāko politisko būtību. Baidos, ka šī valdība būs daudz autoritārāka, tas ir, nedemokrātiskāka par veco Merkeles valdību, kura ar zināmām atrunām tomēr balstījās tradicionālā pārliecībā par labo un ļauno.
Pēdējā laika notikumi pasaulē liecina, ka pamazām iesoļojam ērā, kad ar saukļiem par inkluzivitāti, “taisnīgumu” un rūpēm par cilvēku veselību, labklājību un sirdsmieru tiek ierobežota demokrātija un cilvēku brīvības. Citiem vārdiem, tā vien izskatās, ka Rietumi nolēmuši atkārtot to pašu ceļu, kuru savulaik zem sarkanajiem karogiem nogājām mēs. Kaut nu tas nebūtu tikpat briesmīgs.
