Rīgā notiekošajai NATO valstu ārlietu ministru sanāksmei teorētiski vajadzētu dot potenciālajam pretiniekam – Krievijas autoritārajam prezidentam/monarham Vladimiram Putinam – skaidru signālu: pat nedomā līst NATO teritorijā, labi tev tas nebeigsies. Pat neceri uz kādu saminstināšanos un vilcināšanos no NATO puses. Atbilde būs asa, ātra, nepārprotama un tevi iznīcinoša./
Vai šāds signāls tiks Putinam noraidīts? Ar augstu varbūtību jāsaka, ka nē.
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs jau izteicies, ka NATO karot nevēlas,
bet... kas tur seko aiz šīs it kā pašsaprotamās atrunas, vairs nav nozīmes, jo signāls jau noraidīts. Galvenais, ka tas sakrīt ar signālu, kādu grib dzirdēt Kremlī, bet, kā zināms, patiesība ir apmierinošā versija. Ja Putins grib dzirdēt, ka NATO karot negrib, un to tā arī pasaka NATO augstākā amatpersona, tad Putinam galvā iesēžas viena doma - NATO darīs visu, lai jebkurā krīzes situācijā atrastu ieganstu nekarot pat tad, kad tas būtu jādara pēc visiem starptautisko attiecību nerakstītajiem likumiem.
Turklāt Putinam tika dots arī vēl kāds cits, diemžēl līdzīgs signāls. NATO ministru sanāksme notiek ar stingru dreskodu - publiskās vietās sejas aizsegs obligāts. Pat ASV valsts sekretāram Entonijam Blinkenam, kāpjot pa lidmašīnas trapu, uz sejas bija aizsegs un viņa sagaidītājiem tāpat. Sniegputenī. Svaigā gaisā. Ko, uz to skatoties, redz Putins? Ne jau “dzelžainu vienotību” un nelokāmu apņēmību. Putins redz kliedzošu liekulību, ārišķību un iekšēju trupi. Tā to redz gandrīz ikviens postpadomju cilvēks, neatkarīgi no patiesajiem iemesliem, kāpēc Rietumi vienojušies par šo dreskodu.
Kādreiz, kad Latvija un citas Baltijas valstis iestājās NATO, mums bija naivas cerības, ka, labi zinot Krievijā valdošos tikumus, turienes līderu domāšanas īpatnības un pārvaldot krievu valodu, mūsu pienesums NATO varētu būt augsti kvalificēta Krievijas ekspertīze. Kurš gan starp NATO valstīm labāk pazīst Krieviju nekā mēs, kas pusgadsimtu zem tās okupācijas esam dzīvojuši? Taču, kā tas bieži gadās arī gluži sadzīviskās lietās, nevienam mūsu “ekspertīze” īsti vajadzīga nebija, jo katrs pats gudrs. Īpaši tad, ja savās acīs esi liels un varens (kā vairums Eiropas lielo valstu).
Pirmdien preses konferencē Stoltenbergs atkārtoja ierasto mantru, ka aliansei jādemonstrē vienotība. Tas tad būtu galvenais aizsargvalnis, lai Krievijai neuznāktu kāre uzbrukt kādai NATO dalībvalstij. Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks, doktors Kārlis Bukovskis izteicās vēl tiešāk: “NATO centrālais uzdevums ir saglabāt dzelžainu vienotību un apņēmību - signāls, ko sagaida visās valstīs un kas ir NATO fundamentālā jēga.”
Vai šāda vienotība tiks demonstrēta? Formāli varbūt, taču Putinu neinteresē formalitātes. Viņu interesē nianses. Vai NATO dalībvalstis demonstrēja vienotību nupat notikušajā hibrīdkara “ģenerālmēģinājumā”, ko gluži kā karaspēka mācību laikā veica Putina idejiskais brālis Lukašenko? Diemžēl nē. Beigu beigās Rietumi kaut ko līdzīgu vienotībai panāca, taču pēc vairāku mēnešu tielēšanās un nebeidzamiem pārmetumiem Polijai.
Nav noslēpums, ka Kremļa piektajai kolonnai Eiropā - dažādiem kreisajiem radikāļiem - daudz svarīgāks mērķis ir piespiest Poliju un citas viņiem pagaidām vēl nepakļāvušās valstis pakļauties viņu doktrīnai nekā strikti nostāties pret Putina impēriskajām nostādnēm. Putins ir tālu, Putins ir neietekmējams un uz kreiso retoriku atbild ņirgājoties. Tāpēc jāsit pa tiem savējiem, kurus var, drīkst un ir vēlams sist. Konkrētajā gadījumā pa Poliju, bet tikpat labi kritiskā brīdī sitīs mūs, jo Rietumu kreisajiem mēs jebkurā gadījumā esam “sliktie”, kuri (viņu acīs) turas pie saviem arhaiskajiem, patriarhālajiem, cisgendera un balto pārākuma principiem.
Sarunā ar žurnālistiem NATO ģenerālsekretārs atturējās izteikties par to, kāda varētu būt Krievijas taktika pret Eiropu. Var jau būt, ka viņš patiešām to nezina, bet drīzāk jau negrib zināt, jo šī taktika ir ārkārtīgi vienkārša, labi redzama, bet Rietumiem grūti pieņemama, jo, to atzīstot, būtu jāmaina arī pašiem savs redzējums, kuru nekādi negribas mainīt.
Runa nav pat par enerģētiku, ogļūdeņražiem un vispusīgu ekonomisko sadarbību, kas arī spēlē nozīmīgu lomu Krievijas - Rietumu attiecībās (īpaši Eiropā). Runa ir par smalkākām lietām. Ideoloģiskām. Rietumi ir pārpilni ar kreisi noskaņotajiem noderīgajiem idiotiem, kuri savu šauri ideoloģisku apsvērumu dēļ ir gatavi graut Rietumu vienotību jebkura ideoloģiski strīdīga jautājuma dēļ.
Paskatīsimies, kā tas izskatās praksē. Atcerēsimies vispārzināmo atziņu, ka ģenerāļi vienmēr gatavojas pagājušajam karam. Mēs zinām, kā karu iesāka 1939. gada 1. septembrī Vācija un tā paša gada 30. novembrī Krievija pret Somiju. Ar Gleivicas un attiecīgi Mainilas provokācijām. Līdz ar to mūsu stratēģi gatavojas kaut kādām provokācijām nosacītajā Narvā vai Daugavpilī. Taču mūsdienās šāda tipa provokācijas nedarbojas vai, pareizāk sakot, ar tām ir par maz, jo ir būtiski mainījies sabiedrības pieņemamības slieksnis.
1939. gadā šīs provokācijas bija vajadzīgas tikai kā iegansts, lai kaut kā attaisnotos savas tautas acīs. Mūsdienās ar ieganstu nepietiek. Vajag nopietnu iemeslu, lai plaši, ietekmīgi sabiedrības slāņi pretinieka nometnē sāktu šaubītos par pašu agresijas faktu, apšaubītu upura tiesības pretoties (pats vainīgs savas homo/kseno un kādu vēl citu fobiju dēļ) un lāgā nesaprastu, kurā pusē īsti nostāties. Apmēram tā, kā tas bija Polijas/Baltkrievijas pretstāvē. Gandrīz visi pasaules kreisie mediji, sākot no “The Guardian” un beidzot ar CNN un MSNBC, nostājās ļoti neskaidrās pozīcijās, kurā bija saskatāma gandrīz vai lielāka solidaritāte ar Baltkrieviju nekā Poliju.
Jādomā, ka Kremļa potenciālās agresijas ideoloģiskie nodrošinātāji savu uzdevumu redz ļoti skaidri. Potenciālais upuris jāpozicionē kā fašistisks, nacionālistisks un labējs. Kādā veidā šos mērķus plānots sasniegt? Pavisam vienkārši - pasekojiet tādu ietekmes aģentu kā Leonīda Ragozina, “Re:Baltica”, izdevuma “Ir”, atsevišķu LTV1 ziņu dienesta darbinieku darbībai, un viss kļūs skaidrs. Latvija jāparāda kā valsts, kas nepārstāv Rietumu “vērtības” (pēdiņās, jo šajā gadījumā ar vērtībām tiek saprasta kreiso radikāļu izpratne par to, kādiem jābūt Rietumiem), bet kuru apdzīvo tumši, atpalikuši cilvēciņi, kuru dēļ nav vērts izliet ne pili “īsteno” (tas ir, kreisi nogatavināto) Rietumu cilvēku asiņu.
Ja NATO ar Stoltenbergu priekšgalā gribētu dot skaidru signālu Putinam par NATO vienotību, tad būtu vairāk jārunā tieši par šiem noderīgajiem idiotiem Rietumu medijos un politiskajā šķirā. Regulāri dažādos līmeņos jāapliecina, ka nekādas ideoloģiskas pretišķības nebūs šķērslis NATO vienotībai. Lai Kremlis pat necer, ka tam izdosies sekmīgi realizēt viltīgas provokācijas cilvēktiesību, humānisma un citu augstu ideālu aizsegā. NATO un Rietumi kopumā uz šādiem plikiem āķiem neuzķersies.
Diemžēl maz ticams, ka NATO par kaut ko tādu spētu vienoties, jo diezgan skaidri saprot: un kā vēl uzķersies. Uz absolūti plika āķa. Varbūt pat jau ir uzķērušies, un mūsu, tajā skaitā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča, uzdevums ir viņiem uz to norādīt.
