Pēdējās nedēļās saistībā ar situācijas atspoguļošanu uz Baltkrievijas un Polijas robežas publiskajā telpā sācies kaut minimāls sabiedrisko mediju darbības izvērtējums.
Arī atsevišķi politiķi atļāvušies izteikt kritiskas piezīmes par sabiedriskajiem medijiem, kas izsaucis asu kreiso aprindu pretreakciju - Auū! Vilks aitās! Uz medijiem tiek izdarīts politisks spiediens.
29. novembra diskusijā portālā lsm.lv piedalījās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš, Saeimas Mediju politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Vita Anda Tērauda (“Attīstībai”/”Par!”), Saeimas deputāti Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP) un Jānis Iesalnieks (NA), kā arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Jānis Siksnis, LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Sigita Roķe. Ekrānšāviņš
Šajā sakarā izvirzās principiāls jautājums - kādas ir sabiedrības iespējas ietekmēt viņu pašu pārstāvoša (?) medija darbu, ja šī medija redakcionālais redzējums daļu sabiedrības neapmierina? Vai šādas iespējas kaut teorētiski pastāv, jo līdz šim jebkāda mediju politiska kritika ir skaitījusies ar demokrātisku valsts iekārtu nesavietojama.
Šis jautājums ir ļoti būtisks, jo jebkurā redakcijā veidojas iekšējās politiskās nostādnes, kuras pašiem žurnālistiem šķiet vispareizākās, objektīvākās, valstij un tautai vēlamākās. Sabiedriskie mediji nav izņēmums, tāpēc jebkuru kritiku tie uztver kā kaut kādu ļaunu, ārēju, sliktu vēlošu spēku uzbrukumu, kuram jādod pienācīgs pretspēks. Bet ko darīt tai sabiedrības daļai, kurai šis redakcionālais uzstādījums šķiet nepieņemams?
Piektdien, piedaloties Latvijas Radio (sabiedriskā medija) raidījumā “Krustpunktā”, jau izteicu versiju, ka kritika par notikumu atspoguļošanu uz Baltkrievijas un Polijas robežas ir tikai pēdējais piliens tajā neapmierinātības svaru kausā, kurš ilgstoši pildījies, cilvēkiem uzspiež viņiem svešus un nepieņemamus uzskatus. Par ko ir runa? Nav runa tikai par konkrētajiem sižetiem, kuros atspoguļotas atsevišķas Baltkrievijas diktatora Lukašenko īstenotā hibrīdkara epizodes. Runa ir par sabiedriskos medijos ilgstoši ieturētu, konsekventu un striktu ideoloģisko kursu, kurš ir nepārprotami kreiss ar noslieci uz galēji kreisu.
Šajā brīdī kreisie ideologi cenšas pārbīdīt fokusu un tēlotā neizpratnē jautā - bet par kuriem konkrētiem sižetiem jums ir pretenzijas? Kas tajos ir bijis nepareizs? Tā ir ļoti iecienīta un labi strādājoša taktika, taču nevajag izlikties par muļķi, kurš nesaprot, ka jebkurus faktus var pasniegt noteiktā tonalitātē atkarībā no savām simpātijām vai antipātijām, kas pats par sevi nav nekas slikts vai nepieņemams. Pat vēl vairāk, grūti (nevajadzīgi) prasīt no žurnālista, lai viņš pret visu un visiem attiektos absolūti vienādi. Taču sabiedrisko mediju specifika ir tā, ka tie pārstāv visus sabiedrības slāņus, un šeit tad arī rodas problēmas.
Vakar šiem jautājumiem veltītajā Jāņa Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” (interneta versijā) Domburs uzdeva jautājumu - kā mērīt politisko neitralitāti? Var viegli saskaitīt, cik politiķu no pozīcijas vai opozīcijas tiek aicināti uz studiju un intervēti, bet nekādi nevar nomērīt žurnālistu individuālo attieksmi pret viņu pašu atspoguļotajiem notikumiem vai personām. Respektīvi, to lieliski var just, bet ļoti sarežģīti precīzi uzskaitīt.
Lai arī Dombura raidījums tika translēts dienas vidū internetā un līdz ar to tā auditorija būs mazāka nekā tad, ja šāda diskusija notiktu tiešajā ēterā LTV1, taču tā nozīmi grūti pārvērtēt. Kaut vai tāpēc, ka beidzot ir noņemts tabu no sabiedrisko mediju un to ideoloģiskās pozīcijas kritikas.
To, cik grūti politiķiem par šīm tēmām runāt, apliecināja arī pats raidījums, kurā no paša sakuma Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš centās fokusu novirzīt uz ideoloģiski neitrālāku “Astra/Zeneca” un “Aizliegtā paņēmiena” jautājumu, savukārt Saeimas prezidija locekle Dagmāra Beitnere-Le Galla sākumā vispār baidījās pateikt kādu asāku vārdu un taustījās kā pa mīnu lauku, taču abi beigu beigās atraisījās, un uz raidījuma beigām arī Beitnere-Le Galla atļāvās pateikt lietas, kuras diez vai spētu izteikt raidījuma sākumā. Piemēram, tēzi, ka mediji pretendē kļūt par varu nr.1 un politiķiem tas ne visai patīk.
Tas liecina, ka šādu diskusiju raidījumu garums jāpaildzina, jo pirmajā stundā visi tikai lēnām iekustas. Kas attiecas uz trešo politiķu/kritiķu pārstāvi, NA Saeimas deputātu Jāni Iesalnieku, tad arī viņš sākumā vēl centās turēties pie vispārpieņemtajiem standartiem, bet ātri vien atzina, ka vienas patiesības nav; neslēpa, ka uz medijiem noteiktos apstākļos jāizdara spiediens, jo “demokrātijas vārdā mediji ir jākritizē”.
Šeit jāprecizē, kas jāsaprot ar vispārpieņemtiem standartiem, kurus šajā raidījumā pārstāvēja kādreizējā “Sorosa fonda Latvija” vadītāja, Saeimas deputāte no “Kustība Par!” Vita Anda Tērauda. Tad jārunā apmēram tā: ja mēs gribam dzīvot demokrātijā, tad... Un seko standartfrāžu uzskaitījums par demokrātijas veicināšanu, pilsoniskās sabiedrības veidošanu un sabiedrisko mediju kvalitātes stiprināšanu. Viss pareizi. Kurš gan ir pret? Taču, rūpīgāk ieklausoties cilvēkos, kuri izsaka šos vārdus, izrādās, ka visas šīs frāzes ir “pareizas” vienīgi tad, ja ar tām saprot virzību pa kreisi, jo esošajā paradigmā demokrātiju var “apdraudēt” vienīgi no labējās puses - visādi trampi, orbani un iesalnieki, kamēr dažādas aleksandrijas okasio kortesas, sorosi un tēraudas demokrātijas “kvalitāti” neapšaubāmi “uzlabo”. Jebkura kreiso iniciatīva demokrātiju “veicina”, bet jebkura konservatoru iniciatīva ir demokrātiju “apdraudoša”. Tāda vienkārša loģika, un, ja tajā neiekļaujies, tātad esi pret visām šīm labajām lietām.
Konkrētajā Polijas/Baltkrievijas gadījumā sabiedrības iebildes jau no paša sākuma radīja LTV ziņu dienesta antipoliska tonalitāte, kura precīzi iekļāvās kopējā Briseles naratīvā par “slikto” Poliju, kura nepakļaujas Briselē valdošajiem kreisajiem vējiem. Atbilstoši šai pozīcijai ES augstākās amatpersonas sākotnēji ieņēma ļoti divdomīgu pozīciju nosacītajā Baltkrievijas - Polijas pretstāvē. Baidos, ka tikai fakts, ka Lukašenko pat Briseles acīs ir ieguvis īsta rīkļurāvēja reputāciju un ir vēl sliktāks par poļu “konserviem”, beigu beigās lika ES savu pozīciju konkretizēt, nostāties Polijas pusē un piešķirt 200 miljonus eiro robežas ar Baltkrieviju stiprināšanai.
Atgriežoties pie Dombura raidījumu, jāatzīmē kāds būtisks elements, kurš gaisā virmoja, bet diemžēl vārdā nosaukts netika. Vairākkārt raidījumā tika pieminēta mediju ētikas padome, jaunveidojamais mediju ombuds, atsevišķu likumpārkāpumu esamība vai neesamība, taču vārds - ideoloģija - neizskanēja ne reizi. Varbūt kaut ko palaidu garām, bet šo vārdu tā arī raidījuma laikā nedzirdēju ne reizi.
Taču tieši par to būtu bijis jārunā pirmām kārtām. Jo runa jau nav par likumpārkāpumiem, redakcionālo neatkarību un pat ne par ētiku un demokrātiju. Runa ir par ideoloģiju, jo visa šī diskusija ir tikai turpinājums sabiedriskās televīzijas programmu daļas bijušās vadītājas Ritas Rudušas izteikumam par sabiedrības gatavināšanu. Ja izgaiņājam visus dūmu aizsegus, tad sarunai jābūt tieši par to - ko nozīmē šī gatavināšana, un vai latviešu tauta vēlas šo gatavināšanu? Lūk, par to būs jādiskutē vēl un vēl.
